Dievkalpojumi notiek svētdienās 10.00 un otrdienās 7.00
Otrā svētdiena pēc Ziemsvētkiem | 4. janvāris
Svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 11. janvāris | Lk.3:1–9
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 3. nodaļa 1.–9. pants
Cēzara Tibērija piecpadsmitajā valdīšanas gadā, kad Poncijs Pilāts bija vietvaldis Jūdejā un Hērods – tetrarhs Galilejā, un Filips, viņa brālis, – tetrarhs Itūrejas un Trahonitidas zemēs, un Lisanijs – tetrarhs Abilēnē, augsto priesteru Hannas un Kajafas laikā, Dieva vārds nāca tuksnesī pār Jāni, Zaharijas dēlu. Viņš gāja pa visu Jardānas apvidu, sludinādams grēku nožēlas kristību grēku piedošanai, kā rakstīts pravieša Jesajas grāmatā –
saucēja balss tuksnesī:
sagatavojiet Kungam ceļu,
dariet līdzenas viņa takas!
Katra ieleja lai top piepildīta,
un katrs pakalns un paugurs lai tiek nolīdzināts;
līkumi lai top taisni
un grambas par līdzenu ceļu,
un visa miesa redzēs Dieva pestīšanu.
Uz ļaužu pūļiem, kas nāca pie viņa, lai viņš tos kristītu, Jānis runāja: “Jūs odžu dzimums, kas jūs ir mācījis bēgt no dusmības, kas nāks? Tad nu nesiet cienīgus atgriešanās augļus un nesāciet atkal viens otram teikt: mums Ābrahāms ir tēvs. Es jums saku: Dievs spēj no šiem akmeņiem radīt Ābrahāma bērnus. Cirvis jau pielikts kokiem pie saknes – katrs koks, kas nenes labus augļus, tiek nocirsts un iemests ugunī.”
Otrā svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 18. janvāris | Lk.3:10–18
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 3. nodaļa 10.–18. pants
Ļaudis viņam jautāja: “Ko lai mēs darām?” Un viņš tiem atbildēja: “Kam divi svārki, lai dod tam, kam nav, un, kam ir ko ēst, lai dara tāpat.” Arī muitnieki nāca, lai tiktu kristīti, un tie viņam jautāja: “Skolotāj, ko lai mēs darām?” Tiem viņš sacīja: “Neņemiet vairāk, kā jums noteikts.” Arī kareivji viņu izjautāja: “Un mēs, ko lai mēs darām?” Un viņš sacīja tiem: “Neizspiediet naudu un neapsūdziet nepatiesi, bet esiet mierā ar savu algu.” Kad ļaudis gaidīdami savās sirdīs domāja par Jāni, vai tik viņš nav Kristus, Jānis viņiem visiem atbildēja: “Es jūs gan kristīju ūdenī, bet nāks kāds spēcīgāks par mani, kam es neesmu cienīgs atraisīt sandaļu siksnas, viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. Ar vētekli rokā viņš iztīrīs klonu un savāks kviešus savā klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.” Vēl daudz citu pamācību Jānis deva ļaudīm, sludinādams evaņģēliju.
Trešā svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 25. janvāris | Mt.8:1–13
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 8. nodaļa 1.–13. pants
Kad Jēzus nokāpa no kalna, viņam sekoja liels ļaužu pūlis. Un, redzi, kāds spitālīgais, pienācis klāt, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Kungs, ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt!” Jēzus, roku izstiepis, pieskārās viņam un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūlīt viņš tapa šķīsts no savas spitālības. Jēzus viņam sacīja: “Pielūko, nevienam to nestāsti, bet ej, rādies priesterim un pienes upurdāvanu, ko Mozus ir noteicis, viņiem par liecību.” Kad Jēzus iegāja Kapernaumā, pie viņa pienāca kāds centurions un lūdza: “Mans kalps guļ mājās paralizēts un briesmīgi cieš.” Jēzus tam sacīja: “Es iešu un viņu dziedināšu.” Bet centurions atbildēja: “Kungs, es neesmu tā cienīgs, ka tu nāc manā namā; dod tikai pavēli, un mans kalps būs dziedināts. Jo arī es esmu cilvēks, kas pakļauts varai, un man ir padotie – kareivji; kad vienam es saku: ej, – tas iet, un citam: nāc, – viņš nāk, un savam kalpam: dari to, – viņš dara.” To dzirdēdams, Jēzus izbrīnījās un sacīja tiem, kas viņam sekoja: “Patiesi es jums saku: ne pie viena Israēlā es tādu ticību neesmu atradis. Un es jums saku: daudzi nāks no austrumiem un rietumiem un sēdēs kopā ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu Debesu valstībā, bet Valstības dēli tiks izgrūsti ārā tumsībā; tur būs vaimanas un zobu griešana.” Tad Jēzus sacīja centurionam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis!” Un kalps tapa vesels tanī pašā stundā.
Trešā svētdiena pirms Gavēņa laika | 1. februāris
Otrā svētdiena pirms Gavēņa laika | 8. februāris | Mt.6:1–8
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 6. nodaļa 1.–8. pants
Sargieties darīt labos darbus cilvēku priekšā, ka tie jūs ievērotu, jo tad jums nebūs nekādas algas no jūsu debesu Tēva. Kad tu dari žēlsirdības darbus, neliec savā priekšā tauri pūst, kā to dara liekuļi sinagogās un uz ielām, lai cilvēki tos godinātu. Patiesi es jums saku: tie jau saņēmuši savu algu. Bet, kad tu dari žēlsirdības darbus, lai tava kreisā roka nezina, ko labā dara, ka tavs žēlsirdības darbs paliek apslēpts; bet tavs Tēvs, kas redz apslēpto, tevi atalgos. Kad jūs lūdzat, neesiet kā liekuļi, kuriem patīk sinagogās un uz ielu stūriem stāvēt un ilgi lūgt Dievu, lai cilvēkiem izrādītos. Patiesi es jums saku: tie savu algu jau saņēmuši. Bet, kad tu lūdz, tad ieej savā kambarī un, durvis aizslēdzis, lūdz savu Tēvu apslēptībā, un tavs Tēvs, kas redz apslēptībā, tevi atalgos. Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat.
Svētdiena pirms Gavēņa laika | 15. februāris | Mt.16:21–23
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 16. nodaļa 21.–23. pants
No tā laika Jēzus sāka saviem mācekļiem atklāti teikt, ka viņam būs jāiet uz Jeruzālemi un būs daudz jācieš no vecajiem, virspriesteriem un rakstu mācītājiem un ka viņam jātiek nonāvētam un pēc trim dienām augšāmceltam. Pēteris, paaicinājis Jēzu sānis, norāja viņu: “Lai Dievs pasargā tevi, Kungs! Tas nekad tev nenotiks!” Bet viņš pagriezies sacīja uz Pēteri: “Atkāpies no manis, sātan, tu man esi par apgrēcību, tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēka prāta.”
Gavēņa laika otrā svētdiena | 1. marts | Lk.12:49–59
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 12. nodaļa 49.–59. pants
Uguni es esmu nācis mest uz zemi, un kā es vēlos, ka tā jau degtu! Bet ir kristība, kurā man jātop kristītam, un cik es esmu sasaistīts, kamēr tā piepildīsies. Jums šķiet, ka esmu ieradies nest mieru uz zemes? Nebūt ne, es jums saku, bet gan šķelšanos! No šā laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem un divi pret trim. Tēvs stāsies pret dēlu un dēls pret tēvu, māte pret meitu un meita pret māti, vīramāte pret vedeklu un vedekla pret vīramāti.” Un viņš sacīja ļaužu pūlim: “Kad jūs rietumos redzat paceļamies mākoni, jūs tūlīt sakāt: lietus tuvojas, – un tā notiek. Kad pūš dienvidvējš, jūs sakāt: būs karstums, – un tā notiek. Liekuļi! Zemes un debess izskatu jūs protat pazīt, bet kādēļ jūs nepazīstat šo laiku? Kādēļ jūs paši no sevis neizšķirat, kas ir taisnīgi? Kad tu ar savu pretinieku ej pie pārvaldnieka, centies vēl ceļā ar to izlīgt, lai viņš tevi nevelk pie tiesneša un lai tiesnesis nenodod tevi uzraugam un uzraugs tevi neiemet cietumā. Es tev saku: tu no turienes neiziesi, līdz nebūsi nomaksājis pēdējo grasi.”
Gavēņa laika trešā svētdiena | 8. marts
Gavēņa laika ceturtā svētdiena | 15. marts | Lk.12:8–12
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 12. nodaļa 8.–12. pants
Bet es jums saku: ikvienu, kas apliecinās mani cilvēku priekšā, arī Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā. Bet, kas mani noliegs cilvēku priekšā, tas taps noliegts Dieva eņģeļu priekšā. Un ikvienam, kas kādu vārdu sacīs pret Cilvēka Dēlu, tiks piedots, bet, kas zaimos Svēto Garu, tam netiks piedots. Kad jūs vedīs sinagogās un valdnieku un vareno priekšā, neesiet norūpējušies par to, kā jūs aizstāvēsieties vai ko sacīsiet. Svētais Gars pamācīs jūs tajā stundā, kas ir sakāms.”
Ciešanu laika pirmā svētdiena | 22. marts | Zah.12:8–10
ZAHARIJAS GRĀMATA 12. nodaļa 8.–10. pants
Todien Kungs būs vairogs Jeruzālemes iemītniekiem – bailīgākais no tiem todien būs kā Dāvids, bet Dāvida nams kā Dievs, kā Kunga eņģelis viņu priekšā! “Todien es lūkošu iznīcināt visas tautas, kas sanākušas pret Jeruzālemi. Pār Dāvida namu un pār Jeruzālemes iemītniekiem es izliešu žēlsirdības garu, un viņi lūkosies uz mani, uz to, ko tie caururbuši, – par viņu tie sēros, kā par vienīgo bērnu sērodami, par viņu tie gauži raudās, kā par pirmdzimto raudādami.”
Ciešanu laika otrā svētdiena | 29. marts | Jņ.12:12–24
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 12. nodaļa 12.–24. pants
Otrā dienā liels ļaužu pūlis, kas bija sanācis uz svētkiem, izdzirdēja, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi. Paņēmuši palmu zarus, tie izgāja viņam pretim, skaļi saukdami: “Ozianna, svētīts, kas nāk Kunga vārdā – Israēla Ķēniņš!” Bet Jēzus sameklēja ēzelīti un uzsēdās tam mugurā. Jo ir rakstīts: nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa. – To viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus tika pagodināts, tie atcerējās, ka tas par viņu bija rakstīts un tie viņam to bija darījuši. Ļaudis, kas bija bijuši kopā ar viņu toreiz, kad viņš Lācaru izsauca ārā no kapa un uzmodināja no mirušajiem, liecināja par šiem notikumiem. Tādēļ arī ļaužu pūlis iznāca viņam pretim, jo tie bija dzirdējuši, ka viņš šo zīmi bija darījis. Tad farizeji savā starpā runāja: “Vai redzat, ka jūs nekā šeit nevarat padarīt! Skat, visa pasaule aizgājusi viņam līdzi!” Starp tiem, kas bija atnākuši uz svētkiem, lai pielūgtu Dievu, bija arī kādi grieķi. Tie nāca pie Filipa, kas bija no Bētsaīdas Galilejā, un lūdza viņu: “Kungs, mēs gribam redzēt Jēzu!” Filips nāca un pateica to Andrejam, un Andrejs un Filips pateica Jēzum. Bet Jēzus tiem atbildēja: “Ir pienākusi stunda, kurā Cilvēka Dēls tiks pagodināts. Patiesi, patiesi es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, tas paliek viens, bet, ja mirst, tas nes daudz augļu.
Zaļā Ceturtdiena | 2. aprīlis | Lk.22:7–20
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 22. nodaļa 7.–20. pants
Tad pienāca Neraudzētās maizes diena, kad bija jākauj Pashas jērs. Un viņš sūtīja Pēteri un Jāni, sacīdams: “Ejiet un sagatavojiet mums Pashas mielastu, lai mēs to varētu ēst.” Tie viņam jautāja: “Kur tu gribi, lai mēs to sagatavojam?” Viņš sacīja: “Redzi, iegājuši pilsētā, jūs sastapsiet cilvēku, kas nes māla krūzi ar ūdeni, sekojiet viņam tajā mājā, kur viņš ieies, un sakiet tās mājas saimniekam: Skolotājs jautā: kur ir tā telpa, kur varu ar saviem mācekļiem baudīt Pashas mielastu? Un viņš jums ierādīs lielu iekārtotu augšistabu, tur gatavojiet mielastu.” Aizgājuši viņi atrada, kā viņš tiem bija sacījis, un sagatavoja Pashas mielastu. Kad tā stunda pienāca, viņš apsēdās un apustuļi līdz ar viņu. Viņš tiem sacīja: “Kā es ilgojos kopā ar jums ēst šo Pashu pirms savām ciešanām, jo es jums saku: es to vairs neēdīšu, tiekams tas piepildīsies Dieva valstībā.” Un, paņēmis biķeri un pateicies, viņš sacīja: “Ņemiet to un sadaliet savā starpā, jo es jums saku: kopš šā brīža es no vīnakoka augļiem vairs nedzeršu, tiekams nāks Dieva valstība.” Paņēmis maizi un pateicies, viņš lauza to un deva viņiem, sacīdams: “Šī ir mana miesa, kas par jums tiek dota; to dariet, mani pieminēdami.” Tāpat viņš ņēma arī biķeri, kad viņi bija paēduši, un teica: “Šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums tiek izlietas.
Lielā Piektdiena | 3. aprīlis
Klusā Sestdiena | 4. aprīlis | Ef.4:7–14
PĀVILA VĒSTULE EFEZIEŠIEM 4. nodaļa 7.–14. pants
Ikvienam mums ir dota žēlastība tādā mērā, kādu Kristus to piešķīris. Tādēļ ir sacīts: uzkāpa augstumos, vezdams līdzi sagūstītos; viņš deva dāvanas cilvēkiem. Ko nozīmē – viņš uzkāpa? Vai ne to, ka viņš arī nokāpa zemes dziļumos? Tas, kas nokāpa, ir tas pats, kas uzkāpa augstāk par visām debesīm, lai visu piepildītu. Viņš dāvāja vispirms apustuļus, tad praviešus, evaņģēlistus, ganus un skolotājus, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, lai tā veidotos Kristus miesa, līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienotību ticībā un atziņā uz Dieva Dēlu, līdz sasniegsim vīra briedumu, Kristus pilnības mēru. Tad mēs vairs nebūsim mazi bērni, kas tiek mētāti un aizrauti līdzi katram mācības vējam cilvēku viltīgajā spēlē, ar kuru tie ievilina maldos.
Lieldienas | 5. aprīlis | Lk.24:1–8
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 24. nodaļa 1.–8. pants
Nedēļas pirmajā dienā pašā rīta agrumā viņas atnāca pie kapa, nesdamas smaržīgās zāles, ko bija sagatavojušas. Bet tās atrada akmeni no kapa noveltu. Iegājušas iekšā, tās Kunga Jēzus miesas neatrada. Kamēr viņas bija apjukušas par to, kas noticis, redzi, tām blakus nostājās divi vīri spoži mirdzošās drānās. Tās izbailēs zemu nolieca galvas, bet viņi tām sacīja: “Ko jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? Šeit viņa nav, viņš ir augšāmcēlies. Atcerieties, ko viņš jums sacīja, vēl būdams Galilejā: Cilvēka Dēlam jātiek nodotam grēcīgu cilvēku rokās un krustā sistam un trešajā dienā jāceļas no mirušajiem.” Un tās atcerējās viņa vārdus.
Baltā svētdiena | 12. aprīlis | Jņ.20:19–31
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 20. nodaļa 19.–31. pants
Šīs nedēļas pirmās dienas vakarā, kad mācekļi, baidīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, atnāca Jēzus un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” To sacījis, viņš rādīja tiem savas rokas un sānus. Mācekļi, ieraudzījuši Kungu, kļuva līksmi. Jēzus viņiem atkal sacīja: “Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu!” To pateicis, viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: “Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks.” Kad Jēzus atnāca, Toms, saukts Dvīnis, viens no tiem divpadsmit, nebija ar viņiem. Citi mācekļi viņam sacīja: “Mēs redzējām Kungu!” Bet viņš tiem atbildēja: “Kamēr es neredzēšu naglu brūces viņa rokās, kamēr nelikšu savu pirkstu viņa naglu brūcēs un kamēr nelikšu savu roku viņa sānos, es neticēšu!” Pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija tur kopā, un Toms bija ar viņiem. Durvis bija aizslēgtas, bet Jēzus nāca un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” Pēc tam viņš sacīja Tomam: “Stiep šurp savu pirkstu un lūko manas rokas un stiep savu roku un liec manos sānos, un neesi vairs neticīgs, bet esi ticīgs!” Toms viņam atbildēja: “Mans Kungs un mans Dievs!” Jēzus viņam sacīja: “Tu tici tādēļ, ka tu mani redzēji; laimīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic.” Vēl daudzas citas zīmes Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, par kurām šajā grāmatā nav rakstīts. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jums, kas ticat, būtu dzīvība viņa vārdā.
Liedienu trešā svētdiena | 19. aprīlis | Jņ.21:15–19
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 21. nodaļa 15.–19. pants
Kad viņi bija pabrokastojuši, Jēzus Sīmanim Pēterim jautāja: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mīli mani vairāk nekā šie?” Tas viņam atbildēja: “Jā, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu.” Viņš tam sacīja: “Gani manus jērus!” Jēzus tam jautāja vēl otrreiz: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mīli mani?” Tas viņam atbildēja: “Jā, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu.” Viņš tam sacīja: “Gani manas avis!” Trešo reizi Jēzus tam jautāja: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli?” Pēteris noskuma, ka viņš tam trešo reizi jautāja: vai tu mani mīli? – un viņam sacīja: “Kungs, tu zini visu, tu zini, ka es tevi mīlu.” Jēzus tam sacīja: “Gani manas avis! Patiesi, patiesi es tev saku: kad tu biji jauns, tu apjozies un gāji, kur gribēji; bet, kad tu kļūsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs, kur tu negribi.” To viņš sacīja, norādīdams uz to, kādā nāvē Pēteris pagodinās Dievu. Pēc tam Jēzus viņam sacīja: “Seko man!”
Lieldienu ceturtā svētdiena | 26. aprīlis | Jņ.15:1–14
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 15. nodaļa 1.–14. pants
“ES ESMU patiesais vīnakoks, un dārzkopis ir mans Tēvs. Katru zaru manī, kas augļus nenes, viņš noņem, un katru, kas augļus nes, viņš šķīstī, lai tas jo vairāk augļus nestu. Jūs esat jau šķīsti tā vārda dēļ, ko es jums esmu runājis. Palieciet manī, un es jūsos; kā zars nevar nest augļus pats no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat nevarat arī jūs, ja nepaliekat manī. ES ESMU vīnakoks, jūs esat zari. Kas manī paliek un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs neko nespējat darīt. Kas nepaliek manī, tas ir kā zars, kas tiek izmests ārā un sakalst. Tos savāc un met ugunī, un tie sadeg. Ja jūs manī paliekat un mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsiet lūgt, ko vien gribēsiet, un tas jums notiks. Un mans Tēvs ar to tiks pagodināts, ka jūs nesīsiet daudz augļu un kļūsiet mani mācekļi. Kā Tēvs mani ir mīlējis, arī es jūs esmu mīlējis. Palieciet manā mīlestībā! Ja jūs turēsiet manus baušļus, jūs paliksiet manā mīlestībā, tāpat kā es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku viņa mīlestībā. To es jums esmu sacījis tādēļ, lai mans prieks būtu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs. Mans bauslis ir: mīliet cits citu, tāpat kā es jūs esmu mīlējis. Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem. Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko es jums pavēlu.
Lieldienu piektā svētdiena | 3. maijs | Jņ.17:1–10
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 17. nodaļa 1.–10. pants
To pateicis, Jēzus pacēla acis uz debesīm un sacīja: “Tēvs, tā stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodinātu tevi, lai, tāpat kā tu viņam devi varu pār visu miesu, viņš katram, ko tu viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. Bet mūžīgā dzīvība ir tā, ka tie pazīst tevi – vienīgo, patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko tu esi sūtījis. Es tevi esmu pagodinājis virs zemes, novezdams galā darbu, ko tu man esi devis darīt. Un tagad, Tēvs, pagodini mani pie sevis paša ar to godību, kas man bija pie tevis, pirms pasaule bija. Tavu vārdu es esmu atklājis tiem cilvēkiem, kurus no pasaules tu man devi. Tie bija tavi, un tu devi tos man, un tavus vārdus tie ir turējuši. Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko tu esi devis man, ir no tevis, ka esmu viņiem devis vārdus, kurus tu devi man. Un viņi ir saņēmuši tos un patiesi atzinuši, ka es esmu izgājis no tevis, un viņi tic, ka tu mani esi sūtījis. Par viņiem es lūdzu, es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, kurus tu man esi devis, jo viņi ir tavi. Viss, kas ir mans, ir tavs, un tavs ir mans. Un es tiku pagodināts viņos.
Ģimenes diena | 10. maijs | Lk.2:41–52
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 2. nodaļa 41.–52. pants
Viņa vecāki ik gadu Pashas svētkos gāja uz Jeruzālemi. Kad viņš bija divpadsmit gadu vecs, viņi pēc svētku paražas devās uz Jeruzālemi. Kad svētku dienas bija beigušās un viņa vecāki jau devās mājup, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, bet viņi to nezināja. Domādami, ka viņš ir atceļā kopā ar citiem, tie, vienas dienas gājumu nostaigājuši, meklēja viņu pie radiem un paziņām. Neatraduši tie atgriezās Jeruzālemē, lai viņu uzmeklētu. Pēc trim dienām tie atrada viņu sēžam templī mācītāju vidū, tos klausoties un izjautājot. Un visi, kas viņu dzirdēja, bija ļoti pārsteigti par viņa saprašanu un atbildēm. Un, viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un māte viņam sacīja: “Bērns, kādēļ tu mums tā darīji? Redzi, tavs tēvs un es ar sirdssāpēm tevi meklējām.” Un viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs mani meklējāt? Vai jūs nezināt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?” Bet tie nesaprata viņa teiktos vārdus. Tad viņš gāja tiem līdzi un nonāca Nācaretē, un bija tiem paklausīgs. Un viņa māte visus šos vārdus glabāja savā sirdī. Un Jēzus pieauga gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.
Debesbraukšanas diena | 14. maijs | Lk.24:46–53
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 24. nodaļa 46.–53. pants
Tad viņš lika viņu prātam atvērties, ka tie saprastu Rakstus, un sacīja: “Tā ir rakstīts, ka Kristus cietīs un augšāmcelsies no mirušajiem trešajā dienā, un viņa vārdā visām tautām, sākot no Jeruzālemes, tiks sludināta atgriešanās, lai saņemtu grēku piedošanu; jūs tam esat liecinieki. Un, redzi, es jums sūtu sava Tēva apsolījumu. Bet jūs palieciet pilsētā, līdz tapsiet ietērpti spēkā no augšienes.” Viņš tos izveda ārā līdz pat Bētanijai un, savas rokas pacēlis, svētīja. Kad viņš tos svētīja, notika, ka viņš attālinājās no tiem un tika pacelts debesīs. Tad tie viņu pielūdza un ļoti priecīgi atgriezās Jeruzālemē, un pastāvīgi bija templī, slavēdami Dievu.
Lieldienu septītā svētdiena | 17. maijs | Jņ.14:12–17
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 14. nodaļa 12.–17. pants
Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic man, tas darīs tos darbus, ko es daru, un vēl lielākus par šiem darīs, jo es aizeju pie Tēva. Ko vien jūs manā vārdā lūgsiet, to es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ja jūs manā vārdā man ko lūgsiet, es darīšu. Ja jūs mani mīlat, turiet manus baušļus. Un es lūgšu Tēvu, un viņš jums dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi, – Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, jo tā to nedz redz, nedz pazīst. Bet jūs to pazīstat, jo tas pie jums paliek un būs jūsos.
Vasarsvētki | 24. maijs | Apd.2:1–12
APUSTUĻU DARBI 2. nodaļa 1.–12. pants
Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām. Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās un visi bija lielā apjukumā, jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā. Tie baiļojās un brīnīdamies runāja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilejieši? Un kā gan mēs viņus dzirdam katrs savā dzimtajā valodā? Partieši un mēdieši, ēlāmieši un tie, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas apgabalos ap Kirēni, un ieceļojušie romieši – gan jūdi, gan prosēlīti. Krētieši un arābi, mēs visi dzirdam mūsu valodās viņus teicam Dieva varenos darbus.” Visi bija izbijušies un neziņā un cits citam jautāja: “Ko tas nozīmē?”
Trīsvienības svētki | 31. maijs | Mt.28:18–20
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 28. nodaļa 18.–20. pants
Jēzus, piegājis klāt, tiem sacīja: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.”
Otrā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 7. jūnijs | Mk.12:28–34
MARKA EVAŅĢĒLIJS 12. nodaļa 28.–34. pants
Kāds rakstu mācītājs pienācis klausījās viņus strīdamies. Dzirdēdams, cik viņš tiem labi atbild, tas jautāja viņam: “Kurš bauslis ir augstākais?” Jēzus atbildēja: “Augstākais ir: klausies, Israēl, Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs. Un mīli Kungu, savu Dievu, no visas sirds un no visas dvēseles, un ar visu prātu, un ar visu spēku. Otrs ir šis: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. – Par šiem augstāka baušļa nav.” Rakstu mācītājs viņam sacīja: “Pareizi, Skolotāj, tas ir tiesa, ko tu sacīji: viņš ir vienīgais, un cita nav kā vien viņš; un: to mīlēt no visas sirds un ar visu prātu, un ar visu spēku un savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu – tas ir vairāk nekā visi sadedzināmie un citi upuri.” Un Jēzus, redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, viņam sacīja: “Tu neesi tālu no Dieva valstības.” Un neviens vairs neuzdrošinājās viņu izjautāt.
Ceturtā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 21. jūnijs | Jņ.3:25–36
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 3. nodaļa 25.–36. pants
Starp Jāņa mācekļiem un kādu jūdu notika strīds par šķīstīšanos. Tie nāca pie Jāņa un sacīja: “Rabi, tas, kurš bija ar tevi viņpus Jardānas, par kuru tu esi liecinājis, redzi, viņš kristī, un visi nāk pie viņa.” Jānis atbildēja: “Cilvēks pats nespēj ņemt neko, ja vien tas viņam nav dots no debesīm. Jūs paši esat mani liecinieki, ka es esmu sacījis: es neesmu Kristus, bet esmu sūtīts viņa priekšā. Tas, kam ir līgava, ir līgavainis, bet līgavaiņa draugs, stāvēdams klāt un viņu dzirdēdams, ar lielu prieku priecājas par līgavaiņa balsi. Nu šis mans prieks ir piepildījies. Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.” Kas nāk no augšienes, tas ir augstāks par visiem. Kas ir no zemes, tas ir no zemes, un viņa runa ir no zemes. Kas nāk no debesīm, tas liecina, ko ir redzējis un dzirdējis, bet neviens nepieņem viņa liecību. Kas šo viņa liecību ir pieņēmis, tas ir apstiprinājis, ka Dievs ir patiess. Ko Dievs ir sūtījis, tas runā Dieva vārdus, jo Dievs savu Garu dod bez mēra. Tēvs mīl Dēlu un visu ir nodevis viņa rokā. Tam, kas tic Dēlam, ir mūžīgā dzīvība, bet, kas Dēlu neklausa, tas dzīvību neredzēs, un Dieva dusmas paliek uz viņa.
Piektā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 28. jūnijs | Lk.11:5–13
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 11. nodaļa 5.–13. pants
“Kuram no jums būtu tāds draugs, ka, aizejot pie viņa pusnaktī un sakot viņam: draugs, aizdod man trīs maizes, jo kāds draugs no ceļa pie manis ir iegriezies un man nav ko viņam likt galdā, – bet tas no iekšpuses sacītu: neapgrūtini mani, durvis jau ir aizslēgtas, un mani bērni ir pie manis gultā. Es nevaru celties un tev ko dot. Es jums saku: ja arī viņš neceltos un nedotu tādēļ, ka tas ir viņa draugs, tad tomēr tā uzstājības dēļ viņš celsies un dos tam, cik nepieciešams. Arī es jums saku: lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klaudziniet, un jums atvērs. Ikviens, kas lūdz, saņem, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, atvērs. Vai starp jums ir tēvs, kas dēlam dos čūsku, ja tas lūgs zivi? Vai skorpionu, ja tas lūgs olu? Ja nu jūs, samaitāti būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas viņu lūdz.”
Sestā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 5. jūlijs | Mt.9:9–13
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 9. nodaļa 9.–13. pants
Jēzus, no turienes iedams projām, ieraudzīja muitnīcā sēžam kādu cilvēku, vārdā Matejs, un viņam sacīja: “Seko man!” Un tas piecēlies sekoja viņam. Reiz, kad viņš sēdēja tā namā pie galda, redzi, arī daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem pie galda. Farizeji, to redzēdami, sacīja viņa mācekļiem: “Kādēļ jūsu Skolotājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” Jēzus, to dzirdēdams, tiem sacīja: “Nevis veselajiem vajag ārsta, bet slimajiem. Bet jūs ejiet un mācieties saprast, ko nozīmē: es gribu žēlsirdību, ne upuri; jo es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.”
Septītā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 12. jūlijs | Lk.15:11–32
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 15. nodaļa 11.–32. pants
Tad viņš stāstīja: “Kādam vīram bija divi dēli. Jaunākais no tiem sacīja tēvam: tēvs, dod man īpašuma daļu, kas man pienākas. Un tas sadalīja visu mantu starp viņiem. Pēc nedaudz dienām jaunākais dēls savāca visu un aizbrauca uz tālu zemi, un tur izšķieda savu mantu, izlaidīgi dzīvodams. Kad viņš visu bija iztērējis, tajā zemē izcēlās liels bads, un viņš sāka ciest trūkumu. Un viņš gāja un piemitinājās pie viena tās zemes pilsoņa, un tas sūtīja to tīrumā cūkas ganīt. Viņš kāroja pieēsties mizu, ko cūkas ēda, bet neviens viņam tās nedeva. Attapies viņš sacīja: cik daudz algādžu ir manam tēvam, kuri pārpilnībā ēd maizi, bet es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: tēvs, es esmu apgrēkojies pret debesīm un pret tevi. Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu. Pieņem mani par vienu no saviem algādžiem! Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Viņam vēl tālu esot, tēvs viņu ieraudzīja un iežēlojās par viņu, un, pieskrējis klāt, krita viņam ap kaklu un skūpstīja. Dēls viņam sacīja: tēvs, es esmu apgrēkojies pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs saukties par tavu dēlu. Bet tēvs teica saviem kalpiem: ātri atnesiet vislabāko tērpu un apģērbiet viņu, un velciet viņam pirkstā gredzenu un apavus kājās! Vediet baroto teļu, nokaujiet to, tad ēdīsim un priecāsimies! Jo šis mans dēls bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un nu ir atradies. – Un viņi sāka līksmoties. Bet vecākais dēls bija uz lauka. Kad viņš nāca un tuvojās mājai, viņš izdzirdēja mūziku un dejas līksmību. Piesaucis klāt vienu no kalpiem, viņš vaicāja, kas tur notiek. Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, jo ir atguvis dēlu sveiku un veselu. Tad viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā, bet viņa tēvs iznāca un mēģināja to pierunāt. Bet viņš atbildēja savam tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavas pavēles, bet tu man pat kazlēnu neesi devis, lai es ar draugiem palīksmotos. Bet šis tavs dēls, kas tavu mantu aprija, uzdzīvodams ar netiklēm, nu ir pārnācis mājās, un tu liki nokaut viņam baroto teļu. Bet viņš tam sacīja: dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs. Bet ir jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un atkal ir atradies.”
Astotā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 19. jūlijs | Lk.7:36–50
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 7. nodaļa 36.–50. pants
Kāds farizejs lūdza viņu, lai viņš pie tā ēstu; un, farizeja namā iegājis, viņš apsēdās. Un, redzi, tajā pilsētā kāda sieviete, kas bija grēciniece, uzzinājusi, ka viņš ir farizeja namā, atnesa alabastra trauciņu ar smaržīgu svaidāmo eļļu un nostājās aiz Jēzus, krita pie viņa kājām un raudādama sāka ar savām asarām slacīt viņa kājas un ar saviem matiem tās žāvēt, un skūpstīja viņa kājas un iezieda ar svaidāmo eļļu. Farizejs, kas viņu bija aicinājis, to redzēdams, pie sevis noteica: “Ja šis būtu pravietis, tad pazītu gan, kas un kāda ir šī sieviete, kas viņam pieskaras, jo tā ir grēciniece.” Un Jēzus, vērsies pie viņa, sacīja: “Sīmani, man tev kas sakāms.” Un tas sacīja: “Saki, Skolotāj!” – “Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs – piecdesmit. Kad neviens no tiem nespēja parādu atdot, viņš abiem to atlaida. Kurš no tiem viņu vairāk mīlēs?” Sīmanis atbildēja: “Es domāju – tas, kam tika vairāk atlaists.” Jēzus sacīja: “Tu pareizi spried.” Un, pagriezies pret sievieti, viņš Sīmanim teica: “Vai redzi šo sievieti? Es ienācu tavā namā, tu man kāju mazgāšanai ūdeni nedevi, bet viņa manas kājas ar asarām slacīja un ar matiem tās susināja. Tu mani nenoskūpstīji, bet viņa, kopš te esmu ienācis, nemitējas skūpstīt manas kājas. Manu galvu ar eļļu tu neesi svaidījis, bet viņa ar smaržīgo eļļu svaidīja manas kājas. Es tev saku, viņas daudzie grēki ir piedoti, jo viņā ir daudz mīlestības. Bet, kam maz piedod, tas maz mīl.” Un viņš tai teica: “Tavi grēki tev ir piedoti.” Un tie, kas bija pie galda, savā starpā runāja: “Kas viņš tāds, ka pat grēkus piedod?” Bet sievietei viņš sacīja: “Tava ticība tevi ir izglābusi. Ej ar mieru!”
Devītā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 26. jūlijs | Jņ.6:35–48
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 6. nodaļa 35.–48. pants
Jēzus tiem sacīja: “ES ESMU dzīvības maize. Kas nāk pie manis, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps nemūžam. Es jums sacīju, ka jūs gan esat mani redzējuši, tomēr neticat. Visi, ko Tēvs man dod, nāk pie manis, un nevienu, kas pie manis nāk, es nekad nedzīšu prom, jo es neesmu no debesīm nācis, lai darītu savu gribu, bet tā gribu, kas mani ir sūtījis. Mana sūtītāja griba ir, lai neko no tā, ko viņš man ir devis, es nepazaudētu, bet augšāmceltu pastarā dienā. Mana Tēva griba ir, lai ikvienam, kas skata Dēlu un tic viņam, būtu mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā.” Bet jūdi sāka kurnēt par viņu, jo viņš bija teicis: es esmu maize, kas nākusi no debesīm. Un viņi sacīja: “Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kura tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad viņš saka: es esmu nācis no debesīm?” Jēzus viņiem atbildēja: “Nekurniet savā starpā! Neviens nevar nākt pie manis, ja Tēvs, kas mani sūtījis, to nevelk, un es to augšāmcelšu pastarā dienā. Praviešos ir rakstīts: un visi būs Dieva mācīti. – Ikviens, kas ir no Tēva dzirdējis un mācījies, nāk pie manis. Ne tā, ka Tēvu kāds būtu redzējis. Vien tas, kas ir no Dieva, tas ir redzējis Tēvu. Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība. ES ESMU dzīvības maize.
Desmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 2. augusts | Mt.13:44–51
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 13. nodaļa 44.–51. pants
Debesu valstība ir līdzīga tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atradis noslēpj un ar prieku iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas šo tīrumu. Vēl Debesu valstība ir līdzīga tirgotājam, kas meklē labas pērles. Atradis vienu ļoti vērtīgu, viņš iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas to. Vēl Debesu valstība ir līdzīga jūrā izmestam tīklam, kurā saķer dažādas zivis. Kad tīkls pilns, to izvelk krastā un sēdot labās zivis savāc grozos, bet sapuvušās izmet ārā. Tā būs laiku beigās: eņģeļi izies un nošķirs ļaunos no taisnajiem un iemetīs tos ugunīgā kurtuvē – tur būs vaimanas un zobu griešana. Vai jūs to visu saprotat?” Tie viņam atbild: “Jā.”
Vienpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 9. augusts | Lk.13:1–9
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 13. nodaļa 1.–9. pants
Tajā brīdī atnāca kādi cilvēki un pavēstīja Jēzum par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem. Jēzus tiem atbildēja, sacīdams: “Vai jums šķiet, ka šie galilejieši ir bijuši grēcīgāki par citiem galilejiešiem, ka tā cietuši? Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā. Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, kuriem uzkrita tornis Sīloāmā un tos nosita, bija to pelnījuši vairāk nekā citi Jeruzālemē? Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā.” Tad viņš stāstīja šādu līdzību: “Kādam cilvēkam bija vīģes koks, stādīts viņa vīnadārzā, un viņš nāca un meklēja tajā augļus, bet neatrada. Un viņš sacīja dārza kopējam: redzi, jau trīs gadus es te nāku cerībā atrast augļus šajā vīģes kokā, bet neatrodu. Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi! Bet dārza kopējs atbildēja: kungs, atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aproku un apmēsloju. Un, ja tas turpmāk dos augļus, labi; bet, ja ne, tad nocērt to.”
Trīspadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 23. augusts | Mt.12:46–50
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 12. nodaļa 46–50. pants
Jēzum uz ļaužu pūli vēl runājot, redzi, viņa māte un brāļi stāvēja ārpusē un meklēja iespēju ar viņu runāt. Kāds viņam sacīja: “Redzi, tava māte un tavi brāļi stāv ārā un grib ar tevi runāt.” Tad Jēzus šim runātājam atbildēja: “Kas ir mana māte un mani brāļi?” Un, ar roku norādīdams uz saviem mācekļiem, viņš teica: “Redzi, mana māte un mani brāļi! Ikviens, kas darīs mana debesu Tēva gribu, ir mans brālis un mana māsa, un mana māte.”
Četrpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 30. augusts | Lk.10:38–42
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 10. nodaļa 38.–42. pants
Tālāk iedami, viņi iegāja kādā ciemā. Kāda sieviete, vārdā Marta, uzņēma viņu savā namā. Viņai bija māsa, vārdā Marija. Tā apsēdās pie Kunga kājām un klausījās viņa vārdos. Bet Marta, nopūlējusies, daudz kalpodama, nostājās viņa priekšā un sacīja: “Kungs, vai tev nerūp, ka mana māsa ir pametusi mani vienu, lai es kalpotu? Saki taču viņai, lai viņa man palīdz!” Kungs viņai atbildēja: “Marta, Marta, tu par daudz ko esi norūpējusies un satraukusies, bet ir tikai viena lieta nepieciešama. Marija sev izvēlējusies labāko daļu, tā viņai netiks atņemta.”
Piecpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 6. septembris | Mk.10:17–31
MARKA EVAŅĢĒLIJS 10. nodaļa 17.–31. pants
Kad viņš izgāja uz ceļa, viens pieskrēja un, ceļos nometies viņa priekšā, lūdza: “Labais Skolotāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvību?” Jēzus tam sacīja: “Kādēļ tu mani sauc par labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs. Baušļus tu zini: nenogalini; nepārkāp laulību; nezodz; nedod nepatiesu liecību; nekrāp; godā savu tēvu un māti.” Bet tas viņam sacīja: “Skolotāj, to visu es esmu pildījis kopš savas jaunības.” Jēzus, viņu uzlūkojis, iemīlēja to un sacīja: “Vienas lietas tev trūkst. Ej un pārdod visu, kas tev ir, un izdali nabagiem, tad tev būs manta debesīs; nāc un seko man.” Un viņš, sadrūmis par šo vārdu, aizgāja nomākts, jo viņam piederēja lieli īpašumi. Uzlūkojis visapkārt savus mācekļus, Jēzus tiem sacīja: “Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!” Un mācekļi bija satraukti par viņa vārdiem. Tad Jēzus vēlreiz tiem sacīja: “Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā! Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā!” Tie sabijās vēl vairāk un runāja savā starpā: “Kas tad var tikt glābts?” Jēzus, tos uzlūkojis, sacīja: “Cilvēkiem tas nav iespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.” Tad Pēteris ierunājās: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un esam tev sekojuši.” Jēzus sacīja: “Patiesi es jums saku: nav neviena, kas, atstājis māju vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus manis un evaņģēlija dēļ, nesaņemtu simtkārtīgi jau šajā laikā mājas un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut ar vajāšanām, un nākamajā laikā – mūžīgo dzīvību. Daudzi pirmie būs pēdējie un pēdējie – pirmie.”
Sešpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 13. septembris | Mt.18:1–10
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 18. nodaļa 1.–10. pants
Tajā pašā laikā mācekļi gāja pie Jēzus un vaicāja: “Kas tad ir lielākais Debesu valstībā?” Jēzus, pieaicinājis kādu bērniņu un nostādījis to viņu vidū, sacīja: “Es jums saku: patiesi, ja jūs nemaināties un netopat kā bērniņi, jūs neieiesiet Debesu valstībā. Tad nu ikviens, kas pats top pazemīgs kā šis bērniņš, ir lielākais Debesu valstībā. Un, kas uzņem vienu šādu bērniņu manā vārdā, tas uzņem mani. Kas apgrēcina vienu no šiem mazākajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ja tam uzkārtu dzirnakmeni kaklā un to noslīcinātu jūras dziļumā. Vai! pasaulei, kad nāk apgrēcība! Apgrēcībai gan ir jānāk, bet vai! tam cilvēkam, caur kuru nāk apgrēcība! Un, ja tava roka vai kāja tevi apgrēcina, nocērt to un aizmet projām! Labāk tev tizlam un kroplam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas rokas un kājas un tu tiec iemests mūžīgā ugunī. Ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un aizmet projām. Labāk tev vienacainam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas acis un tu tiec iemests elles ugunīs. Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazākajiem nenonicināt, jo es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz mana debesu Tēva vaigu
Septiņpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 20. septembris | Lk.14:25–35
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 14. nodaļa 25.–35. pants
Lieli ļaužu pūļi viņam sekoja, un, pagriezies pret tiem, viņš sacīja: “Ja kāds nāk pie manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un vēl arī pats savu dzīvību, tas nevar būt mans māceklis. Un, kas nenes savu krustu un neseko man, tas nevar būt mans māceklis. Kurš no jums, gribēdams celt torni, vispirms apsēdies neaprēķinās izdevumus, vai pietiks līdzekļu darba veikšanai, lai tad, kad viņš pamatus ieliek un nespēj pabeigt, visi, kas to redz, nesāk zoboties, sacīdami: šis cilvēks gan iesāka celt, bet nespēja pabeigt. Vai arī, kurš ķēniņš, gribēdams doties karot ar citu ķēniņu, vispirms apsēdies neapdomās, vai viņš ar desmit tūkstošiem spēs stāties pretī tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem. Bet, ja ne, viņš, kamēr tas vēl tālu, sūtīs vēstnešus, lai lūgtu mieru. Tāpat neviens no jums, kas neatteiksies no visa, kas tam pieder, nevar būt mans māceklis. Sāls ir laba, bet, ja arī sāls kļūst nederīga, kā lai to padara derīgu? Tā vairs neder nedz zemei, nedz mēsliem, bet metama ārā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!”
Astoņpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 27. septembris | Mk.10:35–45
MARKA EVAŅĢĒLIJS 10. nodaļa 35.–45. pants
Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli, piegāja pie viņa un sacīja: “Skolotāj, mēs gribam, lai tu darītu, ko mēs tev lūgsim!” Viņš tiem jautāja: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?” Un tie sacīja: “Dod mums, ka mēs varētu sēdēt tavā godībā, viens pie tavas labās rokas un otrs – pie kreisās.” Bet Jēzus tiem sacīja: “Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā es tieku kristīts?” Un tie viņam sacīja: “Mēs varam.” Bet Jēzus tiem teica: “To biķeri, ko es dzeru, jūs dzersiet, un jūs kristīs tajā kristībā, kurā es tieku kristīts, bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas – to dot nav manā ziņā; tur sēdēs tie, kam tas sagatavots.” Un, kad tie desmit to dzirdēja, tie saskaitās uz Jēkabu un Jāni. Un, viņus pieaicinājis, Jēzus tiem sacīja: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tās apspiež, un viņu varenie ir varmācīgi pret tām. Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir visu vergs. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.”
Pļaujas svētki | 4. oktobris | Lk.12:15–21
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 12. nodaļa 15.–21. pants
Un viņš tiem sacīja: “Pielūkojiet, sargieties no jelkādas mantrausības. Pat pārpilnībā cilvēks nedzīvo no tā, ka viņam daudz kas pieder.” Tad viņš stāstīja tiem līdzību: “Kādam bagātniekam lauki ienesa labu ražu. Un viņš sāka pie sevis spriest: ko lai es daru? Man nav kur savākt savus augļus. Tad viņš teica: es darīšu tā – nojaukšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus, un tur savākšu visu labību un citus labumus. Un savai dvēselei es sacīšu: tev ir daudz labumu iekrāts uz ilgiem gadiem; atpūties, ēd, dzer un līksmo! Tad viņam Dievs sacīja: neprātīgais! Šajā naktī tev atprasīs dzīvību – kam tad piederēs tas, ko esi sakrājis? Tā notiek tam, kas krāj tikai sev, bet netop bagāts Dievā.”