LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 3. nodaļa 1.–9. pants

Cēzara Tibērija piecpadsmitajā valdīšanas gadā, kad Poncijs Pilāts bija vietvaldis Jūdejā un Hērods – tetrarhs Galilejā, un Filips, viņa brālis, – tetrarhs Itūrejas un Trahonitidas zemēs, un Lisanijs – tetrarhs Abilēnē, augsto priesteru Hannas un Kajafas laikā, Dieva vārds nāca tuksnesī pār Jāni, Zaharijas dēlu. Viņš gāja pa visu Jardānas apvidu, sludinādams grēku nožēlas kristību grēku piedošanai, kā rakstīts pravieša Jesajas grāmatā –
saucēja balss tuksnesī:
sagatavojiet Kungam ceļu,
dariet līdzenas viņa takas!
Katra ieleja lai top piepildīta,
un katrs pakalns un paugurs lai tiek nolīdzināts;
līkumi lai top taisni
un grambas par līdzenu ceļu,
un visa miesa redzēs Dieva pestīšanu.
Uz ļaužu pūļiem, kas nāca pie viņa, lai viņš tos kristītu, Jānis runāja: “Jūs odžu dzimums, kas jūs ir mācījis bēgt no dusmības, kas nāks? Tad nu nesiet cienīgus atgriešanās augļus un nesāciet atkal viens otram teikt: mums Ābrahāms ir tēvs. Es jums saku: Dievs spēj no šiem akmeņiem radīt Ābrahāma bērnus. Cirvis jau pielikts kokiem pie saknes – katrs koks, kas nenes labus augļus, tiek nocirsts un iemests ugunī.”