Šī grāmata ir vairāk nekā tikai teoloģijas mācību grāmata par pēdējām lietām. Tā vienlaikus ir mācība un pamācība dzīvei ticībā Tam Kungam, kas atkal nāk.

Par nākotni personīgā un pasaules dzīvē no pieredzes neko nevaram zināt. Ir tikai pretrunīgas nojausmas, kurās bailes savijas kopā ar cerībām. Tas arī nosaka cilvēka dzīvi, tādēļ jāprot atšķirt patiesu mācību un ticību no viltus mācības un ticības. 

Jēzus Kristus Sevī ietver laiku un mūžību, iesākumu un beigas. Tas tiek atklāts ar Dieva vārda palīdzību. Šajā vārdā ļaužu acis tiek atdarītas, lai tie redzētu lietas, kas cilvēku acīm vēl nav saskatāmas, taču viņiem katrā ziņā nāksies tās pieredzēt un tajās pastāvēt. Grāmata dod norādes, kā to izdarīt un kas ir svarīgi, ja mēs zinām, ka „nāve pieder dzīvībai, taču dzīvība nepieder nāvei”.

Ja dvēseļu aprūpei ir saistība ar dvēseli, tad jāzina, vai dvēsele ir mirstīga vai nemirstīga, kas tā vispār ir un kā tā ir saistīta ar Dievu. – Par to, kas notiek „viņpus nāves”, ir pieņēmumi un cerības, sarunas ar mirstošajiem un „gandrīz mirušo” pieredze. Tomēr tas, ko šajā jautājumā varam domāt, izejot no Dieva vārda, gūst savu izpausmi kā kristīga gatavošanās miršanai un mirstošo pavadīšana. 

Arī laiks un mūžība jāpārdomā teocentriski. Laikam ir savas Dieva noliktās beigas – tad, kad Kristus atkal nāks, lai spriestu tiesu pār dzīvajiem un mirušajiem. Tam jāgatavojas, un kristietis drīkst priecāties, lai tad, kad tas notiks, „skatītu Dievu vaigu vaigā”.