Dievkalpojumi notiek svētdienās 10:00 un otrdienās 7:00
Svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 13. janvāris
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 10. nodaļa 1.–16. pants
Pēc tam Tas Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit citus un izsūtīja tos pa divi un divi Savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp Viņš gribēja iet.
2 Un Viņš tiem sacīja: “Pļaujamā daudz un strādnieku maz: tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā.
3 Ejiet! Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā.
4 Neņemiet līdzi nedz naudas maku, nedz ceļasomu, nedz kurpes un ceļā nesveiciniet neviena.
5 Un, ja jūs ieejat kādā namā, tad sakait vispirms: miers šim namam!
6 Un, ja tur būs kāds miera bērns, tad uz viņa dusēs jūsu miers; bet, ja ne, tad tas atgriezīsies pie jums atpakaļ.
7 Tanī pašā namā palieciet un ēdiet un dzeriet to, kas tiem pie rokas, jo strādnieks ir savas algas cienīgs; bet neejiet no vienas mājas uz otru.
8 Un, kurā pilsētā jūs ieiesit un jūs tur uzņem, tur ēdiet, ko jums ceļ priekšā.
9 Un dziediniet slimniekus, kas tur ir, un sakait viņiem: tuvu pie jums ir nākusi Dieva valstība.
10 Bet, ja jūs ieiesit pilsētā un jūs tur neuzņem, tad izejiet uz viņas ielām un sakait:
11 pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs še nokratām, bet to zinait, ka Dieva valstība ir tuvu klāt!
12 Es jums saku, ka Sodomas ļaudīm viņā dienā būs vieglāk nekā šādai pilsētai.
13 Vai tev Horacina, vai tev Betsaida! Ja Tirā un Sidonā šādi brīnumi būtu notikuši, kādi pie jums notikuši, tie sen jau būtu maisos un pelnos no grēkiem atgriezušies.
14 Patiesi Tirai un Sidonai tiesas dienā būs vieglāk nekā jums.
15 Un tu, Kapernauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu tiksi līdz ellei nogāzta!
16 Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis.”
2. svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 20. janvāris
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 4. nodaļa 1.–14. pants
Kad nu Tas Kungs dabūja zināt, ka farizeji bija dzirdējuši, ka Jēzus savācot un kristījot vairāk mācekļu nekā Jānis,
2 lai gan Jēzus pats nekristīja, bet Viņa mācekļi,
3 tad Viņš atstāja Jūdeju un devās atkal uz Galileju.
4 Bet Viņam bija jāiet caur Samariju.
5 Tad Viņš nonāk vienā Samarijas pilsētā, vārdā Zihara, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam.
6 Tur bija Jēkaba aka. Jēzus, no ceļa piekusis, apsēdās turpat pie akas; tas bija ap sesto stundu.
7 Te kāda sieva no Samarijas nāk ūdeni smelt. Jēzus viņai saka: “Dod Man dzert!”
8 Jo Viņa mācekļi bija gājuši pilsētā pārtiku pirkt.
9 Tad samariete Viņam saka: “Kā Tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes?” Jo jūdi ar samariešiem nesagājās.
10 Jēzus viņai atbildēja: “Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas Tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, – tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.”
11 Samariete Viņam saka: “Kungs, Tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad Tev ir dzīvais ūdens?
12 Vai Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums aku devis un pats no tās ir dzēris līdz ar saviem dēliem un ganāmpulkiem?”
13 Jēzus atbildēja viņai: “Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps.
14 Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.”
3. svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 27. janvāris
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 8. nodaļa 1.–13. pants
Un, kad Viņš no kalna nokāpa, daudz ļaužu Viņam sekoja.
2 Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.”
3 Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības.
4 Un Jēzus uz to saka: “Pielūko, ka tu to nevienam nesaki, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību.”
5 Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza
6 un sacīja: “Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas.”
7 Un Jēzus uz to saka: “Es iešu un to darīšu veselu.”
8 Bet virsnieks atbildēja un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels.
9 Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! – tad viņš iet, un otram: nāc šurp! – tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! – tad tas dara.”
10 Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: “Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis.
11 Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā.
12 Bet Valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.”
13 Un Jēzus sacīja virsniekam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis.” Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā.
4. svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 3. februāris
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 4. nodaļa 31.–42. pants
31 Pa to starpu mācekļi lūdza Viņu, sacīdami: “Rabi, ēd!”
32 Bet Viņš tiem sacīja: “Man ir ēdiens, ko ēst, ko jūs nepazīstat.”
33 Tad mācekļi sacīja cits citam: “Vai kāds Viņam atnesis ko ēst?”
34 Jēzus viņiem saka: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.
35 Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? – Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai.
36 Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvībai, lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs.
37 Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj.
38 Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši. Citi ir strādājuši, bet jūs esat nākuši viņu darbā.”
39 Bet daudzi šīs pilsētas samarieši sāka ticēt Viņam, dzirdējuši sievas vārdus, jo viņa apliecināja: Viņš man visu pateicis, ko esmu darījusi.
40 Šie samarieši nāca pie Viņa un lūdza Viņu palikt pie viņiem. Un Viņš palika tur divi dienas.
41 Tad vēl daudz vairāk kļuva ticīgi Viņa vārdu dēļ
42 un sacīja sievai: “Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka Viņš tiešām ir pasaules Pestītājs.”
5. svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 10. februāris
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 7. nodaļa 53. pants–8. nodaļa 11. pants
53 Un tie aizgāja katrs savā mājā.
1 Bet Jēzus aizgāja uz Eļļas kalnu.
2 Agri no rīta Viņš atkal gāja Templī, un visa tauta nāca pie Viņa, un Viņš apsēdās un mācīja viņus.
3 Bet rakstu mācītāji un farizeji atveda sievu, kas bija pienākta laulības pārkāpšanā; un, to vidū nostatījuši,
4 tie sacīja Viņam: “Mācītāj, šī sieva pienākta laulības pārkāpšanā.
5 Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?”
6 Bet Jēzus, pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs.
7 Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!”
8 Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs.
9 Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vidū stāvēja.
10 Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: “Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?”
11 Viņa atbildēja: “Neviens, Kungs!” Tad Jēzus sacīja: “Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!”
3. svētdiena pirms Gavēņa laika | 17. februāris
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 7. nodaļa 43.–53. pants
43 Tā šķelšanās cēlās tautā Viņa dēļ.
44 Daži no viņiem gribēja Viņu gūstīt, tomēr neviens rokas pie Viņa nepielika.
45 Kad sulaiņi atgriezās pie augstiem priesteriem un farizejiem, tie viņiem sacīja: “Kāpēc jūs Viņu neesat atveduši?”
46 Sulaiņi atbildēja: “Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks.”
47 Farizeji viņiem atbildēja: “Vai arī jums prāti sajaukti?
48 Vai gan kāds no valdības vīriem vai no farizejiem tic Viņam?
49 Nē, tikai šī tauta, kas nepazīst bauslības, – lai nolādēti viņi!”
50 Tad viens no viņu vidus, Nikodēms, kas jau agrāk bija nācis pie Viņa, sacīja:
51 “Vai mūsu bauslība tiesā cilvēku, to iepriekš neuzklausījusi un neizzinājusi, ko viņš dara?”
52 Tie atbildēja viņam: “Vai arī tu esi galilietis? Izpēti un raugi, ka no Galilejas neceļas neviens pravietis.”
53 Un tie aizgāja katrs savā mājā.
2. svētdiena pirms Gavēņa laika | 24. februāris
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 13. nodaļa 31.–35. pants
31 Tai pašā brīdī pienāca daži farizeji un sacīja Viņam: “Izej un aizceļo no šejienes, jo Hērods grib Tevi nonāvēt.”
32 Bet Viņš tiem sacīja: “Ejiet, sakait šai lapsai: redzi, Es izdzenu ļaunos garus un dziedinu slimos šodien un rīt, bet parīt Es būšu galā.
33 Tiešām, Man vēl šodien un rīt un parīt jābūt ceļā, jo neklājas pravietim mirt ārpus Jeruzālemes.
34 Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti, cik reižu Es esmu gribējis tavus bērnus pulcināt ap Sevi, kā vista pulcina zem spārniem savus cālīšus, bet jūs negribējāt.
35 Redziet, jūsu nams būs atstāts, un Es jums saku: jūs Mani neredzēsit, tiekāms nāks diena, kad jūs sacīsit: svētīts, kas nāk Tā Kunga Vārdā!”
Svētdiena pirms Gavēņa laika | 3. marts
MARKA EVAŅĢĒLIJS 8. nodaļa 31.–38. pants
31 Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties.
32 Un Viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt.
33 Bet Viņš, atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams: “Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta.”
34 Un, pieaicinājis ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem, Viņš uz tiem sacīja: “Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ.
35 Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.
36 Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?
37 Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?
38 Jo, kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem Sava Tēva godībā.”
Gavēņa laika pirmā svētdiena | 10. marts
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 4. nodaļa 1.–11. pants
Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts.
2 Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst.
3 Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.”
4 Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.”
5 Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka:
6 “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.”
7 Tad Jēzus tam sacīja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.”
8 Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību,
9 un Viņam saka: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.”
10 Tad Jēzus viņam saka: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.”
11 Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja.
Gavēņa laika otrā svētdiena | 17. marts
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 20.–33. pants
20 Bet starp tiem, kas bija atnākuši svētkos, lai pielūgtu, daži bija grieķi.
21 Tie atnāca pie Filipa, kas bija no Betsaidas Galilejā, un viņu lūdza: “Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt!”
22 Filips iet pie Andreja, lai viņam to sacītu. Andrejs un Filips nāk un saka to Jēzum.
23 Bet Jēzus atbild viņiem: “Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka Dēls top pagodināts.
24 Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.
25 Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvībai.
26 Ja kāds Man grib kalpot, tad lai viņš seko Man, jo, kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps; un, ja kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā.
27 Tagad Man dvēsele ir satriekta; ko lai Es saku? Tēvs, izpestī Mani no šīs stundas? Bet tāpēc jau šajā stundā esmu nācis.
28 Tēvs, pagodini Savu Vārdu!” Tad balss nāca no debesīm: “Es Viņu esmu pagodinājis un atkal Viņu pagodināšu!”
29 Tad ļaudis, kas stāvēja un to bija dzirdējuši, sprieda, ka pērkons ir rūcis, bet citi sacīja: “Eņģelis ar Viņu ir runājis.”
30 Bet Jēzus atbildēja: “Nevis Manis dēļ šī balss atskanējusi, bet jūsu dēļ.
31 Tagad ir šīs pasaules tiesas stunda. Šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā.
32 Bet, kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis.”
33 Bet to Viņš sacīja norādīdams, kādā nāvē Viņam bija mirt.
Gavēņa laika trešā svētdiena | 24. marts
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 11. nodaļa 47.–57. pants
47 Tad augstie priesteri un farizeji sasauca augstās tiesas sēdi un sacīja: “Ko mēs darīsim? Jo šis cilvēks dara daudz zīmju.
48 Ja mēs Viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt Viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu.”
49 Un viens starp viņiem, Kajafa, būdams tā gada augstais priesteris, sacīja viņiem: “Jūs neko nesaprotat
50 un neapsverat, ka mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.”
51 Bet to viņš nesacīja pats no sevis, bet pravietoja, būdams tā gada augstais priesteris. Jo Jēzum bija mirt tautas labā
52 un ne vien jūdu tautas labā, bet arī lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus.
53 No tās dienas tie nosprieda Viņu nokaut.
54 Bet Jēzus nu vairs nestaigāja atklāti starp jūdiem, bet no turienes aizgāja uz apgabalu netālu no tuksneša, uz pilsētu, vārdā Efraima, un tur palika kopā ar mācekļiem.
55 Bet jūdu Pashā bija tuvu, un daudzi no laukiem jau pirms Pashā devās uz Jeruzālemi, lai šķīstītos.
56 Tie meklēja Jēzu un runāja savā starpā, Templī stāvēdami: “Kā jums šķiet? Viņš droši vien nenāks svētkos?”
57 Bet augstie priesteri un farizeji bija devuši rīkojumu, ka katram, kas zina, kur Viņš ir, Viņš jāuzrāda, lai tie Viņu varētu apcietināt.
Gavēņa laika ceturtā svētdiena | 31. marts
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 26. nodaļa 1.–16. pants
Un notika, kad Jēzus bija pabeidzis visas šīs runas, tad Viņš sacīja Saviem mācekļiem:
2 “Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Pashā, un Cilvēka Dēls tiks nodots, lai Viņu krustā sistu.”
3 Tad sapulcējās augstie priesteri un ļaužu vecaji augstā priestera Kajafas pilī.
4 Un tie apspriedās, kā Jēzu ar viltu saņemt un nokaut.
5 Bet tie sacīja: “Tikai ne svētkos, lai ļaudīs neceltos nemiers.”
6 Bet, kad Jēzus bija Betānijā spitālīgā Sīmaņa namā,
7 viena sieva piegāja pie Viņa, tai bija akmens trauciņš ar dārgu svaidāmo eļļu, kuru tā izlēja Viņam uz galvu, Viņam sēžot pie galda.
8 Kad mācekļi to redzēja, tie apskaitās un sacīja: “Kamdēļ šī izšķērdība?
9 To varēja dārgi pārdot un naudu izdalīt nabagiem.”
10 Bet Jēzus, to nomanījis, sacīja tiem: “Kam jūs apgrūtināt šo sievu? Viņa pie Manis ir padarījusi labu darbu.
11 Jo nabagi ir arvien pie jums, bet Es neesmu arvien.
12 Jo, izliedama šo eļļu uz Manu miesu, viņa gribējusi Mani kapam svaidīt.
13 Patiesi Es jums saku: kur vien visā pasaulē sludinās šo evaņģēliju, tur arī sacīs viņai par piemiņu, ko tā ir darījusi.”
14 Tad viens no divpadsmit, saukts Jūda Iskariots, nogāja pie augstajiem priesteriem
15 un sacīja: “Ko jūs man dosit, es jums Viņu nodošu?” Un viņi iedeva tam trīsdesmit sudraba gabalus.
16 Un no tā laika tas meklēja izdevīgu brīdi, lai Viņu nodotu.
Ciešanu laika pirmā svētdiena | 7. aprīlis
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 8. nodaļa 46.–59. pants
46 Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet, ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man?
47 Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva.”
48 Jūdi Viņam atbildēja: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?”
49 Jēzus atbildēja: “Manī nav velna, bet Es dodu godu Savam Tēvam, jūs turpretim laupāt Man godu.
50 Bet Es nemeklēju Savu godu; ir Viens, kas meklē un spriež tiesu.
51 Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!”
52 Tad jūdi Viņam sacīja: “Nu mēs zinām, ka Tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un Tu saki: kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam!
53 Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu Sevi dari?”
54 Jēzus atbildēja: “Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas. Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu.
55 Jūs viņu nepazīstat, bet Es Viņu pazīstu. Ja Es sacītu, ka nepazīstu Viņu, Es būtu melis līdzīgs jums. Bet Es Viņu pazīstu un turu Viņa vārdus.
56 Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.”
57 Tad jūdi Viņam sacīja: “Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?”
58 Jēzus atbildēja viņiem: “Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.”
59 Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā.
Pūpolsvētdiena | 14. aprīlis
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 19. nodaļa 29.–40. pants
29 Kad nu Viņš bija tuvu pie Betfagas un Betānijas, pie tā sauktā Eļļas kalna, tad Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem,
30 tiem sacīdams: “Eita uz to ciemu, kas atrodas jūsu priekšā; tur jūs atradīsit piesietu ēzeļa kumeļu, uz kura vēl neviens cilvēks nav sēdējis. To atraisait un atvediet šurp.
31 Un, ja kāds jums jautā, kāpēc jūs to atraisāt, tad atbildiet: Tam Kungam viņa vajag.”
32 Un tie, kas bija sūtīti, nogāja un atrada tā, kā Viņš tiem bija sacījis.
33 Bet, kad tie gribēja atraisīt kumeļu, tā īpašnieki viņiem jautāja: “Kāpēc jūs to raisāt vaļā?”
34 Bet tie atbildēja: “Tam Kungam viņa vajag.”
35 Un, aizveduši to Jēzum, tie uzklāja kumeļam savas drēbes un uzsēdināja Jēzu tam virsū.
36 Bet, Viņam jājot, tie izklāja savas drēbes uz ceļu.
37 Bet, kad Viņš tuvojās Eļļas kalna nogāzei, viss mācekļu pulks skaņā balsī priecīgi sāka slavēt Dievu par visiem brīnuma darbiem, kurus tie bija redzējuši,
38 un sauca: “Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā.”
39 Tad kādi no farizejiem, kas bija starp ļaudīm, Viņam sacīja: “Mācītāj, apsauc Savus mācekļus!”
40 Bet Viņš atbildēja: “Es jums saku: ja šie klusēs, tad akmeņi brēks.”
Zaļā Ceturtdiena | 18. aprīlis
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 26. nodaļa 20.–30. pants
20 Un, kad vakars metās, Viņš apsēdās ar divpadsmit mācekļiem,
21 un, tiem ēdot, Viņš sacīja: “Patiesi Es jums saku: viens no jums Mani nodos.”
22 Un tie ļoti noskuma un sāka cits pēc cita Viņam sacīt: “Taču ne es, Kungs?”
23 Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Kas ar Mani mērc savu roku bļodā, tas Mani nodos.
24 Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par Viņu rakstīts, bet vai tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Tam būtu labāk, ka nemaz nebūtu dzimis.”
25 Bet Jūda, kas Viņu nodeva, atbildēja un sacīja: “Taču ne es, rabi?” Viņš saka uz to: “Tu to teici.”
26 Bet, tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: “Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa.”
27 Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un deva to tiem, un sacīja: “Dzeriet visi no tā.
28 Jo tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.
29 Bet Es jums saku: Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā.”
30 Un, pateicības dziesmu dziedājuši, tie aizgāja uz Eļļas kalnu.
Lielā Piektdiena | 19. aprīlis
Klusā Sestdiena | 20. aprīlis
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 12. nodaļa 38.–40. pants
38 Tad daži no rakstu mācītājiem un farizejiem atbildēja un uz to sacīja: “Mācītāj, mēs no Tevis gribam kādu zīmi redzēt.”
39 Bet Viņš atbildēja un tiem sacīja: “Ļauna un laulības pārkāpēja cilts meklē zīmes; un viņai nekāda cita zīme netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme.
40 Jo, kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija lielās zivs vēderā, tā arī Cilvēka Dēls būs trīs dienas un trīs naktis zemes klēpī.
Kristus augšāmcelšanās svētki | 21. aprīlis
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 24. nodaļa 1.–9. pants
Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa un nesa svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas. Un vēl kādas citas bija līdz ar tām.
2 Un tās atrada akmeni no kapa noveltu.
3 Tās gāja iekšā un Tā Kunga Jēzus miesas neatrada.
4 Un, kad tās nezināja, ko darīt, redzi, tad pie tām piestājās divi vīri spīdošās drēbēs.
5 Un, kad tās pārbijušās nolaida acis uz zemi, viņi tām sacīja: “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem?
6 Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl Galilejā būdams,
7 sacīdams: Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un krustā sistam un trešā dienā augšāmcelties.”
8 Un tās atcerējās Viņa vārdus.
9 Un, atpakaļ griezušās no kapa, tās to visu pasludināja tiem vienpadsmit un visiem citiem.
Baltā svētdiena | 28. aprīlis
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 21. nodaļa 15.–25. pants
15 Kad viņi azaidu bija turējuši, Jēzus saka Sīmanim Pēterim: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli vairāk nekā šie?” Tas Viņam saka: “Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!” Viņš saka tam: “Gani Manus jērus!”
16 Vēl otru reizi Viņš tam saka: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?” Tas Viņam saka: “Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!” Viņš saka tam: “Gani Manas avis!”
17 Trešo reizi Viņš tam saka: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?” Pēteris noskuma, ka Viņš trešo reizi viņam sacīja: vai tu Mani mīli? – un sacīja Viņam: “Kungs, Tu zini visas lietas, Tu zini, ka es Tevi mīlu.” Jēzus saka: “Gani Manas avis!
18 Patiesi, patiesi Es tev saku: jauns būdams, tu pats jozies un gāji, kur gribēji. Kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs tevi, kur tu negribi.”
19 Bet to Viņš sacīja, norādīdams, kādā nāvē tas Dievu godinās. Un, to teicis, Viņš tam saka: “Seko Man!”
20 Apgriezies Pēteris ierauga līdzi nākam mācekli, ko Jēzus mīlēja, kas pie vakariņām bija noliecies pie Jēzus krūts un sacījis: Kungs, kurš ir tas, kas Tevi nodos?
21 To ieraudzījis, Pēteris saka Jēzum: “Bet kas būs ar šo, Kungs?”
22 Jēzus viņam saka: “Ja Es gribu, lai šis paliek, tiekāms Es nāku, kāda tev daļa? Tu seko Man!”
23 Tā izgāja šī valoda brāļu starpā: “Šis māceklis nemirs.” Bet Jēzus viņam nebija sacījis: viņš nemirs, – bet: ja Es gribu, ka viņš paliek, tiekāms Es nāku, kāda tev daļa?
24 Tas ir tas māceklis, kas liecību dod par šīm lietām un kas šo visu ir uzrakstījis; un mēs zinām, ka viņa liecība ir patiesa.
25 Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas.
Trešā Lieldienu svētdiena | 5. maijs
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 5. nodaļa 17.–29. pants
17 Bet Viņš tiem atbildēja: “Mans Tēvs aizvien vēl darbojas, tāpēc arī Es darbojos.”
18 Šo vārdu dēļ jūdi vēl vairāk meklēja Viņu nokaut, tāpēc ka Viņš ne vien sabatu neievēroja, bet arī Dievu sauca par Savu Tēvu, Sevi pielīdzinādams Dievam.
19 Tad Jēzus turpināja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat,
20 jo Tēvs mīl Dēlu un Tam rāda visu, ko pats dara; un Viņš Tam rādīs vēl lielākus darbus nekā šos, ka jūs brīnīsities.
21 Jo, itin kā Tēvs uzmodina miroņus un dara tos dzīvus, tā arī Dēls dara dzīvus, ko Viņš grib.
22 Jo Tēvs vairs nespriež tiesu ne par vienu, bet visu tiesu ir nodevis Dēlam,
23 lai visi godātu Dēlu, tāpat kā viņi godā Tēvu. Kas Dēlu negodā, negodā Tēvu, kas Viņu sūtījis.
24 Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā.
25 Patiesi, patiesi Es jums saku: nāk stunda un viņa ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi un, kas būs dzirdējuši, dzīvos.
26 Jo, itin kā Tēvam ir dzīvība pašam Sevī, tāpat Viņš arī Dēlam ir devis, lai Tam būtu dzīvība pašam Sevī.
27 Un Viņš Tam ir devis varu turēt tiesu, tāpēc ka Viņš ir Cilvēka Dēls.
28 Nebrīnieties par to! Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa balsi
29 un nāks ārā: tie, kas labu darījuši, lai celtos augšām dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam.
Ceturtā Lieldienu svētdiena | 12. maijs
PĀVILA VĒSTULE EFEZIEŠIEM 5. nodaļa 21.–33. pants
21 Un esiet paklausīgi cits citam Kristus bijībā.
22 Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam.
23 Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, būdams Savas miesas Pestītājs.
24 Bet, kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās.
25 Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā,
26 lai to darītu svētu, šķīstot ar mazgāšanu ūdenī caur vārdu,
27 Sev Savu draudzi sagatavodams cienīgu, bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas.
28 Tā arī vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu. Kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu.
29 Jo neviens nekad vēl nav ienīdis pats savu miesu, bet katrs to kopj un glabā, tāpat kā Kristus draudzi,
30 jo mēs esam Viņa miesas locekļi.
31 “Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai un abi kļūs par vienu miesu.”
32 Šis noslēpums ir liels: es to attiecinu uz Kristu un draudzi.
33 Bet arī katram no jums būs savu sievu mīlēt kā sevi pašu, bet sieva lai jūt bijību pret savu vīru.
6. nodaļa 1.–4. pants
Bērni, klausait saviem vecākiem, jo tā pienākas.
2 Godā savu tēvu un māti, – tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu, proti:
3 lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes. –
4 Tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem Tam Kungam.
Piektā Lieldienu svētdiena | 19. maijs
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 8. nodaļa 28.–36. pants
28 Tad Jēzus sacīja: “Kad jūs Cilvēka Dēlu būsit paaugstinājuši, tad jūs sapratīsit, ka Es Tas esmu un ka Es neko nedaru no Sevis, bet runāju, kā Tēvs Mani mācījis.
29 Un, kas Mani ir sūtījis, ir ar Mani. Viņš Mani nav atstājis vienu, jo, kas Viņam labpatīk, to Es daru vienumēr.”
30 Viņam tā runājot, daudzi sāka Viņam ticēt.
31 Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas bija sākuši ticēt Viņam: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi,
32 un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.”
33 Tie Viņam atbildēja: “Mēs esam Ābrahāma dzimums un nekad neesam bijuši neviena cilvēka vergi. Kā tad Tu saki: jūs būsit brīvi?”
34 Jēzus viņiem atbildēja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs.
35 Bet vergs nepaliek visu mūžu mājās; Dēls gan paliek visu mūžu.
36 Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.
Sestā Lieldienu svētdiena | 26. maijs
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 10. nodaļa 1.–15. pants
“Patiesi, patiesi Es jums saku: kas neiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs.
2 Bet, kas ieiet pa durvīm, ir avju gans.
3 Viņam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsij, un viņš savas avis sauc vārdā un izved tās ārā.
4 Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš pats iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi.
5 Svešam turpretim tās nesekos, bet bēgs no tā, jo viņas nepazīst svešinieku balsi.”
6 Šo līdzību Jēzus tiem stāstīja, bet tie nesaprata, ko tas nozīmēja, ko Viņš uz tiem runāja.
7 Tad Jēzus atkal sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ES ESMU durvis, kas ved pie avīm.
8 Visi, kas priekš Manis nākuši, ir zagļi un laupītāji; bet avis viņus nav klausījušas.
9 ES ESMU durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības.
10 Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.
11 ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm.
12 Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, – un vilks tās nolaupa un izklīdina,
13 jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp.
14 ES ESMU labais gans; Es pazīstu Savas avis, un Manas avis Mani pazīst.
15 Itin kā Tēvs pazīst Mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu Savu dzīvību par Savām avīm.
Debesbraukšanas diena | 30. maijs
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 24. nodaļa 45.–53. pants
45 Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata,
46 un tiem sacīja: “Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā
47 un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes,
48 un jūs esat liecinieki tam visam.
49 Un redzi, Es jums sūtu Sava Tēva apsolījumu. Bet palieciet jūs pilsētā, līdz kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes.”
50 Un Viņš tos izveda līdz Betānijai un, Savas rokas pacēlis, tos svētīja.
51 Un notika, kad Viņš tos svētīja, Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs.
52 Bet tie Viņu pielūdza un atgriezās Jeruzālemē ar lielu prieku,
53 un bija allaž Templī, teica un slavēja Dievu.
Septītā Lieldienu svētdiena | 2. jūnijs
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 14. nodaļa 1.–10. pants
“Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man!
2 Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt?
3 Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs.
4 Un, kur Es noeju, to ceļu jūs zināt.”
5 Toms Viņam saka: “Kungs mēs nezinām, kurp Tu ej; kā lai mēs zinātu ceļu?”
6 Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.
7 Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu. Jau tagad jūs Viņu pazīstat un esat Viņu redzējuši.”
8 Filips Viņam saka: “Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek.”
9 Jēzus viņam saka: “Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip? Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: rādi mums Tēvu?
10 Vai tu netici, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī? Vārdus, ko Es jums saku, Es nerunāju no Sevis; bet Tēvs, kas pastāvīgi ir Manī, dara Savus darbus.
Vasarsvētki | 9. jūnijs
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 7. nodaļa 37.–39. pants
37 Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!
38 Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.”
39 To Viņš sacīja par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas Viņam ticēja; jo vēl nebija Gara, tāpēc ka Jēzus vēl nebija iegājis skaidrībā.
Trīsvienības svētki | 16. jūnijs | krievu valodā
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 15. nodaļa 1.–11. pants
“ES ESMU īstais vīnakoks, un Mans Tēvs ir dārza kopējs.
2 Ikvienu zaru pie Manis, kas nenes augļus, Viņš noņem, un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu.
3 Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko Es uz jums esmu runājis.
4 Palieciet Manī un Es – jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī.
5 ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.
6 Ja kas nepaliek Manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg.
7 Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks.
8 Ar to Mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par Maniem mācekļiem.
9 Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis: palieciet Manā mīlestībā!
10 Ja jūs turēsit Manus baušļus, jūs paliksit Manā mīlestībā, itin kā Es esmu turējis Sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā.
11 To Es uz jums esmu runājis, lai Mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.
Otrā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 23. jūnijs
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 11. nodaļa 7.–19. pants
7 Kad tie aizgāja, Jēzus iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: “Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīt? Vai kādu niedri, ko vējš šurpu turpu šauba?
8 Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redzi, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos.
9 Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas ir augstāks nekā pravietis.
10 Šis ir tas, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam būs Tev ceļu sataisīt. –
11 Patiesi Es jums saku: no sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju; bet mazākais Debesu valstībā ir lielāks par viņu.
12 Bet no Jāņa Kristītāja laika līdz mūsu dienām Debesu valstībā laužas iekšā un tīkotāji ar varu cenšas to sagrābt.
13 Jo visi pravieši un bauslība pravietojuši līdz Jānim.
14 Un, kad jūs gribat saprast, viņš ir Ēlija, kam bija jānāk.
15 Kam ausis ir, tas lai dzird.
16 Bet kam Es šo cilti līdzināšu? Tā ir līdzīga bērniem, kas sēd tirgus laukumā un uzsauc saviem biedriem,
17 sacīdami: mēs jums stabulējām, un jūs nedejojāt; mēs jums sēru dziesmas dziedājām, un jūs neraudājāt.
18 Jo Jānis atnāca, viņš ne ēda, ne dzēra; un tie saka: viņam ir ļauns gars.
19 Cilvēka Dēls atnāca, Viņš ēd un dzer; un tie saka: redzi, kāds negausis un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs, – un gudrība attaisnojas ar saviem darbiem.”
Trešā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 30. jūnijs
APUSTUĻU DARBI 9. nodaļa 1.–22. pants
Bet Sauls, vēl draudus un nāvi šņākdams pret Tā Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera
2 un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, atradis kādus šīs mācības sekotājus, vīrus vai sievas, tos saistītus vestu uz Jeruzālemi.
3 Bet, viņam ejot, notika, ka, tuvojoties Damaskai, piepeši viņu apspīdēja gaisma no debesīm,
4 un, pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: “Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?”
5 Viņš jautāja: “Kas Tu esi, Kungs?” Bet Viņš atbildēja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā;
6 celies un ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara.”
7 Bet viņa ceļabiedri stāvēja kā mēmi, balsi gan dzirdēdami, bet nevienu neredzēdami.
8 Sauls piecēlās no zemes un, acis atvēris, neko neredzēja; un viņi to pie rokas ieveda Damaskā.
9 Trīs dienas viņš nevarēja redzēt un ne ēda, ne dzēra.
10 Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Ananija, un Tas Kungs parādībā viņu uzrunāja: “Ananija!” Viņš atbildēja: “Še es esmu, Kungs!”
11 Tas Kungs viņam sacīja: “Celies un ej uz tā saukto Taisno ielu un uzmeklē Jūdas namā tarsieti, vārdā Sauls; viņš lūdz Dievu
12 un parādībā ir redzējis vīru, vārdā Ananija, ieejam un tam rokas uzliekam, lai tas atkal kļūtu redzīgs.”
13 Bet Ananija atbildēja: “Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, cik daudz ļauna viņš darījis Taviem svētajiem Jeruzālemē;
14 un te viņam ir augsto priesteru pilnvara saistīt visus, kas piesauc Tavu Vārdu.”
15 Bet Tas Kungs viņam sacīja: “Ej, jo viņš Man ir izredzēts ierocis nest Manu Vārdu tautu, ķēniņu un Israēla bērnu priekšā.
16 Jo Es viņam rādīšu, cik daudz viņam Mana Vārda dēļ jācieš.”
17 Ananija aizgāja un nonāca tanī namā un, viņam rokas uzlicis, sacīja: “Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījies ceļā, pa kuru tu nāci, mani sūtījis, lai tu atkal kļūtu redzīgs un pilns Svētā Gara.”
18 Tūdaļ no viņa acīm nokrita kā zvīņas, viņš atkal redzēja un uzcēlies tika kristīts.
19 Un viņš ēda un atspirga. Viņš palika dažas dienas pie mācekļiem Damaskā
20 un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka Tas ir Dieva Dēls.
21 Bet visi, kas to dzirdēja, uztraucās un sacīja: “Vai viņš nav tas, kas Jeruzālemē vajājis tos, kas piesauc šo Vārdu, un vai viņš nav tāpēc šurp nācis, lai tos saistītus vestu pie augstajiem priesteriem?”
22 Bet Sauls arvien vairāk iedegās un saviļņoja ļaudis, kas dzīvoja Damaskā, pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus.
Ceturtā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 7. jūlijs
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 15. nodaļa 11.–32. pants
11 Un Viņš sacīja: “Kādam cilvēkam bija divi dēli.
12 Un jaunākais sacīja tēvam: tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu!- Tad viņš starp tiem sadalīja mantu.
13 Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams.
14 Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt.
15 Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt.
16 Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva.
17 Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā.
18 Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi,
19 es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!
20 Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja.
21 Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.
22 Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās;
23 atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies,
24 jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.- Un viņi sāka līksmoties.
25 Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni,
26 un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot.
27 Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis.
28 Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā.
29 Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem,
30 bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu!
31 Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs,
32 bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.”
Piektā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 14. jūlijs
APUSTUĻU DARBI 16. nodaļa 16.–34. pants
16 Kādreiz, mums uz lūgšanas vietu ejot, mūs sastapa kāda jauna verdzene, kam bija zīlētājas gars, un zīlēdama tā atnesa saviem kungiem daudz peļņas.
17 Tā Pāvilam un mums sekoja un sauca, sacīdama: “Šie cilvēki ir visuaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu.”
18 To viņa darīja daudz dienu. Bet Pāvils, saskaities un pagriezies atpakaļ, sacīja garam: “Jēzus Kristus Vārdā es tev pavēlu iziet no tās.” Un tas izgāja tanī pašā brīdī.
19 Viņas kungi, redzēdami, ka zudusi viņu peļņas cerība, satvēra Pāvilu un Sīlu un vilka tos sev līdzi uz tirgus laukumu pie pilsētas valdes,
20 un, tos pilsētas pārvaldnieku priekšā noveduši, sacīja: “Šie cilvēki ir jūdi un rada nemieru mūsu pilsētā,
21 sludinādami ieražas, ko mums, romiešiem, neklājas ne pieņemt, ne piekopt.”
22 Ļaužu pulks sacēlās pret tiem, un pilsētas pārvaldnieki tiem noplēsa drēbes un pavēlēja tos šaust rīkstēm.
23 Pēc daudz sitieniem viņi tos iemeta cietumā un pavēlēja cietuma sargam tos stingri apsargāt.
24 Šis, dabūjis tādu pavēli, tos iemeta cietuma dziļākajā vietā un viņu kājas ielika siekstā.
25 Ap pusnakti Pāvils un Sīla, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas, un ieslodzītie viņos klausījās.
26 Piepeši notika liela zemestrīce, tā ka cietuma pamati sakustējās; tūdaļ atvērās durvis, un visiem nokrita važas.
27 Bet cietuma sargs, uzmodies un redzēdams cietuma durvis atvērtas, izrāva zobenu un gribēja nonāvēties, domādams, ka cietumnieki izbēguši.
28 Bet Pāvils skaļā balsī sauca, sacīdams: “Nedari sev nekā ļauna, jo mēs visi esam šeit.”
29 Viņš sauca pēc uguns, ieskrēja un drebēdams metās zemē Pāvila un Sīlas priekšā
30 un, izvedis tos ārā, sacīja: “Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?”
31 Viņi atbildēja: “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti.”
32 Un viņi runāja Dieva vārdu viņam un visiem, kas bija tanī namā.
33 Viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā, nomazgāja tiem brūces, un tūdaļ viņš tika kristīts, pats un visi viņa piederīgie.
34 Viņš tos veda savā namā, sēdināja pie galda un priecājās ar visu savu namu, ka ticēja Dievam.
Sestā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 21. jūlijs
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 14. nodaļa 25.–35. pants
25 Bet daudz ļaužu gāja Viņam līdzi, un apgriezdamies Viņš tiem sacīja:
26 “Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.
27 Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis.
28 Jo kurš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai,
29 lai vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz, nesāktu zoboties par viņu,
30 sacīdami: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam.
31 Vai arī – kurš ķēniņš, kas grib iet karot pret otru ķēniņu, papriekš neapsēdīsies, lai apspriestos, vai viņš ar saviem desmit tūkstošiem varēs stāties pretim tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem;
32 un, ja ne, viņš, kamēr tas vēl ir tālu, sūtīs vēstnesi, lai lūgtu mieru.
33 Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis.
34 Sāls gan ir laba lieta. Bet, kad pat sāls maitājas, ar ko to atkal varēs uzlabot?
35 Tā tad vairs neder pat ne zemei, ne mēsliem: tā ārā metama. Kam ir ausis dzirdēt, tas lai dzird!”
Septītā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 28. jūlijs
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 22. nodaļa 24.–30. pants
24 Un tur arī ķilda cēlās viņu starpā, kurš no viņiem esot lielākais.
25 Un Viņš tiem sacīja: “Ķēniņi valda pār tautām, un varenos sauc par labdariem.
26 Bet jūs tā ne. Bet lielākajam jūsu vidū būs būt kā jaunākajam, un vadonim kā tādam, kas kalpo.
27 Jo kas ir lielāks: vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet Es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo.
28 Bet jūs esat tie, kas pastāvējuši pie Manis Manās grūtībās.
29 Un tāpēc Es jums novēlu Valstību, kā Mans Tēvs Man to novēlējis,
30 ka jums būs ēst un dzert pie Mana galda Manā Valstībā un sēdēt uz troņiem un tiesu spriest pār divpadsmit Israēla ciltīm.
Astotā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 4. augusts
MARKA EVAŅĢĒLIJS 10. nodaļa 13.–25. pants
13 Un tie atnesa bērniņus pie Jēzus, lai Viņš tos aizskartu. Bet mācekļi tos aprāja.
14 Bet Jēzus, to redzēdams, apskaitās un tiem sacīja: “Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.
15 Patiesi Es jums saku: kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.”
16 Un Viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja.
17 Un, kad Viņš bija izgājis uz ceļu, tad kāds pieskrēja un, ceļos nometies, Viņu lūdza: “Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?”
18 Bet Jēzus uz to sacīja: “Kāpēc tu Mani sauc labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs.
19 Tu baušļus zini: tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; nelaupi; godā savu tēvu un māti.”
20 Bet tas Viņam teica: “Mācītāj, šo visu es esmu turējis kopš savas jaunības.”
21 Bet Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu un sacīja: “Vienas lietas tev trūkst – ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; ņem krustu un seko Man.”
22 Bet tas, par šo vārdu noskumis, aizgāja bēdīgs; jo viņš bija ļoti bagāts.
23 Un Jēzus skatījās apkārt un saka uz Saviem mācekļiem: “Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!”
24 Un mācekļi iztrūcinājās par Viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal griežas pie tiem un saka: “Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā!
25 Vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.”
Devītā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 11. augusts
MARKA EVAŅĢĒLIJS 4. nodaļa 26.–29. pants
26 Un Viņš sacīja: “Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē
27 un guļ un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana.
28 Zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā.
29 Un, kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ sūta sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt.”
Desmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 18. augusts
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 6. nodaļa 43.–49. pants
43 Jo tas nav labs koks, kas nes nelāga augļus, nedz tas ir nelāga koks, kas nes labus augļus.
44 Ikkatru koku pazīst no viņa augļiem. Jo no ērkšķiem nevar lasīt vīģes, nedz vīnogas no dadžiem.
45 Labs cilvēks no savas labās sirds krājuma izdod labu, un ļauns cilvēks no savas ļaunās sirds krājumiem izdod ļaunu. Jo no sirds pārpilnības mute runā.
46 Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs! – bet nedarāt, ko Es saku?
47 Ikviens, kas pie Manis nāk un Manus vārdus dzird un dara, – Es jums rādīšu, kam viņš līdzināms.
48 Tas ir līdzināms cilvēkam, kas, ēku celdams, dziļi raka un pamatu lika uz klints. Kad nu plūdi nāca, tad ūdeņi lauzās uz ēku, bet nespēja to kustināt, jo tā bija celta uz klints.
49 Bet, kas dzird un nedara, tas ir līdzināms cilvēkam, kas ēku uztaisīja uz zemes, bez pamata; un, kad ūdeņi tai lauzās virsū, tad ēka tūdaļ sagruva, un šīs ēkas gāšanās bija liela.”
Vienpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 25. augusts
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 5. nodaļa 14.–19. pants
14 Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta.
15 Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā.
16 Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.
17 Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt.
18 Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekāms viss notiek.
19 Ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais Debesu valstībā; bet, ja kas dara un māca, tas būs liels Debesu valstībā.
Divpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 1. septembris
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 24. nodaļa 36.–51. pants
36 Bet dienu un stundu neviens nezina, ne debesu eņģeļi, ne Dēls, kā vien Tēvs.
37 Jo, kā bija Noas dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana.
38 Jo, tā kā tanīs dienās priekš ūdens plūdiem tie rija un plītēja, precējās un devās laulībā līdz tai dienai, kad Noa iegāja šķirstā,
39 un tie nenāca pie saprašanas, tiekāms plūdi nāca un aizrāva visus, tāpat būs arī Cilvēka Dēla atnākšana.
40 Tad divi būs laukā, vienu pieņems, otru atmetīs.
41 Divas mals dzirnavās, vienu pieņems, otru atmetīs.
42 Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kurā stundā jūsu Kungs nāk.
43 Bet to saprotiet: ja nama kungs zinātu, kurā stundā zaglis nāks, tad tas paliktu nomodā un neļautu ielauzties savā namā.
44 Tāpēc esiet arī jūs gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tanī stundā, kuru jūs nedomājat.
45 Kurš tad ir uzticīgais un gudrais kalps, ko kungs iecēlis pār savu saimi tiem dot barību savā laikā?
46 Svētīgs šis kalps, kad viņa kungs pārnākdams atradīs to tā darām.
47 Patiesi Es jums saku: viņš to iecels pār visām savām mantām.
48 Bet, ja ļaunais kalps sacīs savā sirdī: mans kungs kavējas nākt, –
49 un iesāks sist savus darba biedrus un rīt un plītēt ar plītniekiem,
50 tad šā kalpa kungs nāks tādā dienā, kurā viņš to negaida, un tādā stundā, kas viņam nav zināma,
51 un to satrieks un tam dos algu ar liekuļiem. Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.
Trīspadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 8. septembris
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 10. nodaļa 17.–24. pants
17 Un tie septiņdesmit pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: “Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā!”
18 Bet Viņš sacīja: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!
19 Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.
20 Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.”
21 Un tanī pašā stundā Jēzus kļuva priecīgs Svētajā Garā un sacīja: “Es Tev pateicos, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tāds ir bijis Tavs labais prāts.
22 Visas lietas Man ir Mana Tēva nodotas. Un neviens nezina, kas Dēls ir, kā vienīgi Tēvs un, kas Tēvs ir, kā vienīgi Dēls un kam šis Dēls to grib atklāt.”
23 Un, pie mācekļiem sevišķi griezdamies, Viņš sacīja: “Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat.
24 Jo Es jums saku: daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.”
Četrpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 15. septembris
APUSTUĻU DARBI 7. nodaļa 54.–60. pants
54 Šie vārdi iedzēla viņiem sirdī, un viņi grieza zobus pret to.
55 Bet viņš, Svētā Gara pilns, skatījās uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas
56 un sacīja: “Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.”
57 Bet tie, skaļā balsī brēkdami, aizsedza savas ausis un visi kopā viņam uzbruka
58 un, izgrūduši no pilsētas ārā, nomētāja akmeņiem. Un liecinieki savas drēbes nolika pie kāda jaunekļa kājām, kura vārds bija Sauls.
59 Tie nomētāja akmeņiem Stefanu, kas sauca un sacīja: “Kungs Jēzu, pieņem manu garu.”
60 Un, ceļos nometies, viņš sauca skaļā balsī: “Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku!” To sacījis, viņš aizmiga.
Piecpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 22. septembris
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 19. nodaļa 11.–28. pants
11 Viņiem klausoties, Tas stāstīja vēl vienu līdzību, tamdēļ ka viņi, Jēzum tuvu pie Jeruzālemes esot, domāja, ka tūliņ vajag parādīties Dieva valstībai.
12 Viņš teica: “Kāds augstas kārtas cilvēks devās ceļā uz tālu zemi, lai saņemtu valstību un pēc tam pārnāktu mājās.
13 Un, ataicinājis desmit no saviem kalpiem, viņš tiem iedeva desmit minas un sacīja tiem: pelnaities ar to, iekāms es pārnākšu.
14 Bet viņa tautieši, viņu ienīzdami, viņam aiz muguras nosūtīja vēstnešus un lika pateikt: mēs negribam, ka šis pār mums valda.
15 Bet viņš pārnāca, kad bija valdību saņēmis, un nu lika atsaukt kalpus, kuriem viņš bija iedevis naudu, lai pārliecinātos, ko katrs ar to ir darījis.
16 Tad ieradās pirmais un sacīja: kungs, tava mina piepelnīja desmit minas.
17 Tad viņš tam teica: labi, tu godīgais kalps, tāpēc ka tu mazā lietā esi bijis uzticams, es tev dodu varu pār desmit pilsētām.
18 Pēc tam nāca otrs un sacīja: tava mina, kungs, piepelnījusi piecas minas.
19 Arī šim viņš sacīja: arī tevi es iecelšu pār piecām pilsētām.
20 Pēc tam trešais nāca un sacīja: kungs, še ir tava mina, es to biju noglabājis sviedrautā.
21 Jo es baidījos no tevis, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks un ņem, ko tu neesi nolicis, kā arī pļauj, ko neesi sējis.
22 Tad viņš sacīja: no tavas mutes es tevi tiesāšu, tu nekrietnais kalps! Ja tu zināji, ka es esmu bargs cilvēks, kas ņem, kur viņš nav licis, un pļauj, ko viņš nav sējis,
23 kāpēc tad tu manu naudu neesi nodevis naudas mijējiem? Tad es pārnācis to ar augļiem būtu saņēmis atpakaļ.
24 Un uz klātesošiem viņš teica: atņemiet tam viņa minu un dodiet tam, kam ir desmit minas.
25 Tad tie sacīja viņam: kungs, viņam jau ir desmit minas.
26 Bet viņš atbildēja: es jums saku: katram, kam ir, dos, bet, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir.
27 Bet tos manus ienaidniekus, kas negribēja, lai es pār tiem valdītu, atvediet šurp un nokaujiet manā priekšā!”
28 Un, to sacījis, Viņš devās tālāk uz Jeruzālemi.
Sešpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 29. septembris
PĀVILA 2. VĒSTULE TESALONIĶIEŠIEM 2. nodaļa 1.–13. pants
Bet attiecībā uz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu un mūsu savienošanos ar Viņu, mēs lūdzam jūs, brāļi:
2 nepadodieties tik ātri neapdomīgam uztraukumam vai bailēm, it kā Tā Kunga diena būtu klāt. Vai tas būtu gara iedvesmojums, runāts vārds vai it kā manā vārdā rakstīta vēstule,
3 lai neviens jūs nemaldina ne šādā, ne tādā veidā: jo papriekš jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam,
4 pretiniekam, kas saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu.
5 Vai jūs neatceraties, ka es par to jums esmu runājis, vēl pie jums būdams?
6 Un jūs zināt, kas ir tagad tas kavēklis, kura dēļ viņš atklāti parādīsies tikai tad, kad būs pienācis viņa laiks.
7 Jo netaisnības noslēpumainais spēks jau ir darbā, tikai tam, kas to līdz šim kavē, papriekš jāpazūd.
8 Tikai tad netaisnais parādīsies atklāti, un Kungs Jēzus iznīcinās viņu ar Savas mutes elpu un izdeldēs viņu, kad pats atnāks godībā.
9 Jo viņa (šī pretinieka) parādīšanās ar visu viņa viltus varu, zīmēm un brīnumiem ir sātana darbs,
10 kas ar visādiem netaisnības līdzekļiem pieviļ tos, kas pazūd, tāpēc ka tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi.
11 Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem,
12 tā ka sodā krīt visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību.
13 Bet mums pienākas Dievam pastāvīgi pateikties par jums, Tā Kunga mīļotie brāļi, ka Dievs jūs no paša sākuma izraudzījis pestīšanai
Pļaujas svētki | 6. oktobris
50. PSALMS 7.–15. pants
7 “Klausies, Mana tauta, Es runāšu, Israēl, Es brīdinu tevi! Es – Dievs, Es esmu tavs Dievs!
8 Nevis tavu kaujamo upuru dēļ norāju Es tevi; tavi dedzināmie upuri ir vienumēr Manu acu priekšā.
9 Es neņemšu vēršus no tava nama, nedz āžus no tava ganāmā pulka,
10 jo Man pieder visi meža zvēri, visi kustoņi pa tūkstošiem kalnos.
11 Man ir zināms ikviens putns gaisā, un visi lauku kustoņi ir Manā ziņā.
12 Ja Man gribētos ēst, tas Man nebūtu tev jāsaka, jo Man pieder pasaule un viss tās pilnums.
13 Vai tad lai Es ēdu vēršu gaļu un dzeru āžu asinis?
14 Nes Dievam pateicību kā upuri un tā pildi Visuaugstākajam savus solījumus!
15 Un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi, un tev būs Mani godāt!”
Astoņpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 13. oktobris
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 15. nodaļa 10.–20. pants
10 Un Viņš pieaicināja ļaudis pie Sevis un sacīja tiem: “Klausaities un saprotiet!
11 Ne, kas mutē ieiet, sagāna cilvēku, bet, kas no mutes iziet, tas sagāna cilvēku.”
12 Tad mācekļi pienāca pie Viņa un Tam sacīja: “Vai Tu zini, ka farizeji, Tavus vārdus dzirdēdami, ņēma apgrēcību?”
13 Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm.
14 Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji; bet, ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi iekritīs bedrē.”
15 Bet Pēteris atbildēja un Viņam sacīja: “Izstāsti mums šo līdzību.”
16 Un Jēzus sacīja: “Vai tad arī jūs vēl esat nesaprašas?
17 Vai tad jūs nesaprotat, ka viss, kas ieiet mutē, noiet vēderā un tiek izmests laukā.
18 Bet, kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas sagāna cilvēku.
19 Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi.
20 Tas viss sagāna cilvēku, bet ēšana ar nemazgātām rokām cilvēku nesagāna.”
Deviņpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 20. oktobris
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 22. nodaļa 34.–40. pants
34 Bet farizeji, dzirdēdami, ka Viņš saduķejiem muti aizbāzis, sapulcējās,
35 un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņam jautāja un sacīja:
36 “Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?”
37 Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.
38 Šis ir augstākais un pirmais bauslis.
39 Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.
40 Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.”
Divdesmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 27. oktobris
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 9. nodaļa 57.–62. pants
57 Un, tiem aizejot, viens uz ceļa Viņam sacīja: “Es Tev iešu līdzi, lai kurp Tu ietu.”
58 Bet Jēzus uz viņu sacīja: “Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt Savu galvu.”
59 Un uz kādu citu Viņš sacīja: “Nāc Man līdzi!” Bet tas sacīja: “Atļauj man papriekš noiet un apglabāt savu tēvu.”
60 Bet Jēzus uz to sacīja: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!”
61 Un atkal kāds cits teica: “Kungs, es Tev iešu līdzi, bet atļauj man papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā.”
62 Bet Jēzus uz to sacīja: “Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.”
Divdesmit pirmā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 3. novembris
PĀVILA 2. VĒSTULE KORINTIEŠIEM 4. nodaļa 1.-9. pants
Tādēļ, šinī kalpošanā būdami, kas mums uzticēta no žēlastības, mēs nepiekūstam,
2 bet mēs, atraisījušies no slepenām kauna lietām, nedzīvojam viltībā, nedz viltojam Dieva vārdu, bet, pauzdami patiesību, nostājamies nevainojami katra cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā.
3 Ja mūsu evaņģēlijs ir aizsegts, tad tas ir aizsegts tiem, kas pazūd,
4 kuriem šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgo sirdi, ka tiem nespīd Kristus godības evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls.
5 Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, To Kungu, mēs paši esam jūsu kalpi, Jēzus sūtīti.
6 Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā.
7 Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu no Dieva un ne no mums.
8 Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, bet tomēr neesam izmisuši.
9 Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši.
Divdesmit pirmā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 3. novembris | krievu valodā
PĀVILA 2. VĒSTULE KORINTIEŠIEM 4. nodaļa 1.-9. pants
Tādēļ, šinī kalpošanā būdami, kas mums uzticēta no žēlastības, mēs nepiekūstam,
2 bet mēs, atraisījušies no slepenām kauna lietām, nedzīvojam viltībā, nedz viltojam Dieva vārdu, bet, pauzdami patiesību, nostājamies nevainojami katra cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā.
3 Ja mūsu evaņģēlijs ir aizsegts, tad tas ir aizsegts tiem, kas pazūd,
4 kuriem šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgo sirdi, ka tiem nespīd Kristus godības evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls.
5 Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, To Kungu, mēs paši esam jūsu kalpi, Jēzus sūtīti.
6 Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā.
7 Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu no Dieva un ne no mums.
8 Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, bet tomēr neesam izmisuši.
9 Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši.
Divdesmit otrā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 10. novembris
APUSTUĻU DARBI 8. nodaļa 26.–39. pants
26 Tā Kunga eņģelis sacīja Filipam: “Celies un ej uz dienvidus pusi pa ceļu, kas no Jeruzālemes ved uz Gazu; tas ir tuksneša ceļš.”
27 Un cēlies viņš gāja. Un, lūk, kāds etiopietis, etiopu ķēniņienes Kandakes dižciltīgs galminieks, kas pārzināja visas viņas mantnīcas, bija nācis uz Jeruzālemi Dievu pielūgt.
28 Un ceļā uz mājām viņš sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju.
29 Gars Filipam sacīja: “Ej klāt un turies līdztekus šiem ratiem.”
30 Un piesteidzies Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un sacīja: “Vai tu arī saproti, ko tu lasi?”
31 Bet viņš atbildēja: “Kā gan to varētu, kad neviens mani nepamāca?” Un viņš lūdza Filipu iekāpt un sēsties viņam līdzās.
32 Rakstu nodaļa, ko viņš lasīja, bija šī: “Viņš ir kā avs, ko ved uz kaušanu, un, kā jērs apklusis cirpēja priekšā, Viņš neatver Savu muti.
33 Viņa pazemošanās dēļ sods Viņam atlaists: kas izskaidros Viņa cilti? Jo Viņa dzīvība ir no zemes paņemta projām.”
34 Galminieks Filipam jautāja: “Es tevi lūdzu, par ko pravietis to saka? Par sevi pašu vai par kādu citu?”
35 Filips, ar šo vietu iesākdams, viņam pasludināja evaņģēliju par Jēzu.
36 Pa ceļu braukdami, viņi nonāca pie kāda ūdens, un galminieks sacīja: “Lūk, ūdens! Kas mani kavē kristīties?”
37 Bet Filips sacīja: “Ja tu no visas sirds tici, tad to var.” Un viņš atbildēja: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.”
38 Viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi, Filips un galminieks, nokāpa ūdenī, un viņš to kristīja.
39 Kad tie no ūdens bija izkāpuši, Tā Kunga Gars Filipu aizrāva, un galminieks viņu vairs neredzēja; viņš līksms ceļoja tālāk.
Divdesmit trešā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 17. novembris
APUSTUĻU DARBI 17. nodaļa 24.–28. pants
24 Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos.
25 Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu: Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu;
26 Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot,
27 lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums.
28 Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies
Mūžības svētdiena | 24. novembris
PĀVILA 1. VĒSTULE KORINTIEŠIEM 15. nodaļa 12.–28. pants
12 Ja tad par Kristu sludina, ka Viņš ir augšāmcēlies no miroņiem, kā tad daži jūsu starpā saka, ka neesot miroņu augšāmcelšanās?
13 Ja nav miroņu augšāmcelšanās, tad arī Kristus nav augšāmcēlies.
14 Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība.
15 Tad jau mēs būtu Dieva viltus liecinieki, jo mēs esam liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu ir uzmodinājis, bet Viņš to nebūtu uzmodinājis, ja jau nav miroņu augšāmcelšanās.
16 Jo, ja mirušie netop uzmodināti, tad arī Kristus nav uzmodināts.
17 Un, ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos.
18 Tad arī tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši.
19 Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki.
20 Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem.
21 Jo, kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku miroņu augšāmcelšanās.
22 Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.
23 Bet ikviens savā kārtā: vispirms Kristus, pēc tam tie, kas Kristum pieder Viņa atnākšanas dienā.
24 Un tad nāk gals, kad Viņš nodod Valstību Dievam un Tēvam, kad Viņš būs iznīcinājis katru valdību, varu un spēku.
25 Jo Viņam vajag valdīt, tiekāms Viņš noliek visus ienaidniekus Sev zem kājām.
26 Kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta nāve.
27 Jo Tas Viņam ir visu nodevis zem Viņa kājām; bet, kad saka: viss Viņam nodots, – tad, protams, izņemot To, kas Viņam visu nodevis.
28 Bet, kad Viņam viss būs nodots, tad arī Dēls pats pakļausies Tam, kas Viņam visu nodevis, lai Dievs būtu viss iekš visa.
Adventa pirmā svētdiena | 1. decembris
JESAJAS GRĀMATA 42. nodaļa 1.–9. pants
Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu; Mans izredzētais, pie viņa Manai dvēselei ir labpatika. Es liku Savu Garu uz viņu, lai viņš nes tautām taisnību.
2 Viņš nebrēks un netrokšņos, un viņa balsi nedzirdēs uz ielas.
3 Ielūzušu niedri viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli viņš neizdzēsīs; uzticīgi viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības.
4 Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr viņš nenodibinās taisnību virs zemes. Jūras salas jau cer uz viņa norādījumiem.
5 Tā saka Dievs Tas Kungs, kas radījis debesis un tās izplājis, kas cēlis zemi ar visiem tās augļiem, kas iedvesis dvašu cilvēkiem, kuri tur dzīvo, un garu tiem, kas tur mīt visās vietās.
6 “Es, Tas Kungs, tevi aicināju taisnībā, ņēmu tevi pie rokas un pasargāju un tevi iecēlu par derību tautai un par gaismu citām tautām,
7 lai atvērtu acis akliem un atsvabinātu apcietinātos no cietuma, tos, kas sēd tumsībā.
8 Es esmu Tas Kungs, tas ir Mans Vārds, Savu godu Es citam nedošu, nedz Savu slavu elkiem.
9 Redzi, agrākie pavēstījumi ir piepildīti, Es jums dodu jaunus, un, pirms tie piepildās, Es jums tos pasludinu.”
Adventa otrā svētdiena | 8. decembris
JĀŅA ATKLĀSMES GRĀMATA 22. nodaļa 12.-21. pants
12 “Redzi, Es nāku drīz un Mana alga līdz ar Mani atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem.
13 Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Sākums un Gals.
14 Svētīgi, kas mazgā savas drēbes, lai tiem būtu daļa pie dzīvības koka un varētu pa vārtiem ieiet pilsētā.
15 Ārā paliek suņi, burvji, netikļi, slepkavas, elku kalpi un visi, kas mīl un runā melus.
16 Es, Jēzus, esmu sūtījis Savu eņģeli, lai jums šo liecību dotu draudzēs. Es esmu Dāvida sakne un dzimums, spožā Rīta Zvaigzne.”
17 Un Gars un līgava saka: “Nāc!” Un, kas to dzird, lai saka: “Nāc!” Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.
18 Es apliecinu katram, kas dzird šās grāmatas pravietojuma vārdus: ja kas tiem ko pieliek, tam Dievs uzliks tās mocības, par kurām rakstīts šinī grāmatā.
19 Ja kas ko atņem no šīs grāmatas pravietojuma vārdiem, tam Dievs atņems viņa daļu pie dzīvības koka un pie svētās pilsētas, par ko rakstīts šinī grāmatā.
20 Tas, kas visu šo apliecina, saka: “Tiešām, Es nāku drīz. Āmen.” Tiešām, nāc, Kungs Jēzu!
21 Mūsu Kunga Jēzus žēlastība lai ir ar visiem! Āmen!
Adventa trešā svētdiena | 15. decembris
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 5. nodaļa 31.–44. pants
31 Ja Es viens pats liecinu par Sevi, tad Mana liecība nav pareiza.
32 Ir cits, kas liecina par Mani, un Es zinu, ka liecība, kuru Viņš dod par Mani, ir pareiza.
33 Jūs esat izsūtījuši pie Jāņa, un viņš patiesībai ir devis liecību.
34 Tomēr Es nepieņemu liecību no cilvēka, bet to pieminu, lai jūs tiktu izglābti.
35 Viņš bija svece, kas īsu brīdi deg un spīd, bet jūs gribējāt līksmoties viņa gaismā.
36 Bet Man ir lielāka liecība nekā Jāņa: tie darbi, ko Tēvs Man ir devis, lai Es tos pabeidzu, šie paši darbi, ko Es daru, liecina par Mani, ka Tēvs Mani ir sūtījis.
37 Un Tēvs, kas Mani ir sūtījis, pats ir liecību devis par Mani. Bet jūs Viņa balsi nekad neesat dzirdējuši, nedz Viņa seju redzējuši,
38 un Viņa vārds nemīt jūsos, tāpēc ka jūs neticat Tam, ko Viņš sūtījis.
39 Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!
40 Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību.
41 No cilvēkiem Es godu nepieņemu.
42 Bet Es jūs pazīstu, ka Dieva mīlestība nav jūsos.
43 Es esmu nācis Sava Tēva Vārdā, un jūs Mani nepieņemat. Ja cits nāks savā paša vārdā, to jūs pieņemsit.
44 Kā jūs varat kļūt ticīgi, cits no cita godu pieņemdami, bet nemeklēdami godu, kas nāk no vienīgā Dieva?
Adventa ceturtā svētdiena | 22. decembris
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 3. nodaļa 25.–36. pants
25 Tad izcēlās vārdu maiņa starp Jāņa mācekļiem un kādu jūdu par šķīstīšanos.
26 Tie griezās pie Jāņa un sacīja viņam: “Rabi, kas bija pie tevis viņpus Jordānas, par ko tu esi nodevis liecību, Tas, lūk, kristī, un visi iet pie Viņa.”
27 Jānis atbildēja: “Cilvēks nekā nevar ņemt, ja tas viņam nav dots no debesīm.
28 Jūs paši esat mani liecinieki, ka es esmu sacījis: es neesmu Kristus, bet esmu sūtīts Viņa priekšā.
29 Kam pieder līgava, tas ir līgavainis; bet līgavaiņa draugs, kas stāv un klausās viņa vārdos, no sirds priecājas par līgavaiņa balsi. Šis mans prieks nu ir piepildījies.
30 Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.
31 Kas nāk no augšienes, tas ir pār visiem; kas ir no zemes, ir no zemes, un viņa runa ir no zemes. Kas nāk no debesīm, tas ir pār visiem.
32 Ko Viņš skatījis un dzirdējis, par to Viņš dod liecību, bet Viņa liecību neviens nepieņem.
33 Bet, kas Viņa liecību pieņēmis, tas ir apliecinājis, ka Dievs ir patiesīgs.
34 Jo, ko Dievs ir sūtījis, Tas runā Dieva vārdus, jo bez mēra Viņš dod Savu Garu.
35 Tēvs mīl Dēlu un visu ir nodevis Viņa rokā.
36 Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa.”
Kristus piedzimšanas svētvakars | 24. decembris
JESAJAS GRĀMATA 9. nodaļa 1.–6. pants
Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma.
2 Tu vairosi tautu, Tu tai dosi lielu prieku, tā priecāsies Tavā priekšā kā pļaujamā laikā, kā priecājas, laupījumu dalot.
3 Jo viņu nastas jūgu un viņu iejūgu, un viņu dzinēja rīksti Tu esi salauzis kā Midiāna laikā,
4 un bruņojums tiem, kas taisās uz karu, un drēbes, kas asinīm aptraipītas, būs tikai laupījums ugunij, uguns tās aprīs.
5 Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.
6 Viņa valstība ies plašumā, un miers būs bez gala uz Dāvida troņa un Viņa ķēniņa valstībā, Viņam to nostiprinot un atbalstot ar tiesu un taisnību no šā laika mūžīgi. To darīs Tā Kunga Cebaota dedzīgums.
Kristus piedzimšanas svētki | 25. decembris
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 12. nodaļa 44.–50. pants
44 Bet Jēzus sauca: “Kas Man tic, tas netic Man, bet Tam, kas Mani sūtījis!
45 Un, kas Mani redz, redz To, kas Mani sūtījis.
46 Es, gaisma, esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas Man tic, nepaliktu tumsībā.
47 Un, ja kāds Manus vārdus dzird un neievēro, Es to netiesāju; jo Es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt.
48 Kas Mani nievā un nepieņem Manus vārdus, tam jau ir savs tiesas spriedējs: Mans vārds, ko esmu runājis, spriedīs par viņu tiesu pastarā dienā.
49 Jo Es nerunāju no Sevis, bet Tēvs, kas Mani sūtījis, Tas Man ir pavēlējis, ko lai saku un ko lai runāju.
50 Un Es zinu, ka Viņa pavēle ir mūžīga dzīvība. Tāpēc visu, ko runāju, Es runāju, kā to Mans Tēvs Man ir sacījis.”
Pirmā svētdiena pēc Ziemsvētkiem | 29. decembris
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 1. nodaļa 14.–18. pants
14 Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.
15 Jānis liecina par Viņu un sauc: “Šis ir Tas, par ko sacīju: kas pēc manis nāk, ir mani pārspējis, jo Viņš bija pirmāk nekā es.”
16 Jo no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību.
17 Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu.
18 Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu.
Vecgada diena | 31. decembris
119. PSALMS 57.–60. pants
57 Mans uzdevums, Kungs, ir, to es atzīstu, turēt Tavus vārdus.
58 Es Tevi lūdzu no visas sirds, esi man žēlīgs pēc Sava apsolījuma!
59 Es esmu pārdomājis savus ceļus un vēršu savus soļus atpakaļ pie Tavām liecībām.
60 Es steidzos bez kavēšanās pildīt Tavus baušļus.