Divas galvenās Rakstu vietas, kas tiešā veidā runā par mūsu apskatāmo jautājumu un tiek apskatītas īpaši ir: 1Kor.14:33–38 un 1Tim.2:11–15.

Kā tas parasts visās svēto draudzēs, sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā [pakļautībā]. Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē. Vai tad Dieva vārds no jums būtu nācis? Vai arī pie jums vien tas būtu nokļuvis? Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Tā Kunga pavēle. Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts. | 1Kor.14:33–38

Pret šīs Rakstu vietas izmantošanu tikai vīriešu kalpošanas mācītāja amatā pamatošanai oponenti ir cēluši visvairāk iebildumu, tāpēc sāksim ar šo.

Divas galvenās lietas, kas teksta fragmentā būtu izceļamas: 1) apustulis aizliedz kristīgās draudzēs sievām runāt; 2) apustulis pamato savu aizliegumu ar dievišķu autoritāti un pasludina šīs pavēles pārkāpējus kā izraidītus no draudzes jeb ekskomunicētus.

1) Sievām tiek aizliegts runāt draudzes sapulcēs jeb dievkalpojumos
Galvenais jautājums, kas jāatbild šī teksta sakarā: kādu runāšanu draudzē apustulis sievām aizliedz?
Tuvākā Rakstu vieta, kas veido kontekstu attiecībā uz iespējamo runāšanu, ir atrodama 29. pantā: “Bet tie, kas pravieto, lai runā divi vai trīs, un citi lai apspriež”. Ja mazliet atliekam malā jautājumu par pravietošanu un apustuļa atļauju sievām ar zināmiem nosacījumiem pravietot (1. Kor.11:5), uz kuru Pāvila pavēle sievām klusēt tādējādi nebūtu attiecināma, tad atliek vienīgi frāze “un citi lai apspriež [diakrinetōsan, iztiesā]”.

No minētās frāzes izriet divas iespējas: (1) apustulis runā par pravietiskās mācības autoritatīvu izvērtēšanu – vai tikko dzirdētā praviešu sludināšana ir saskaņā ar kristīgo mācību; (2) vai arī apustulis runā par publisku viedokļu apmaiņu draudzes locekļu starpā.

Pravietiskās vēsts apspriešana ir cieši saistīta ar mācības pārraudzīšanu, kas bija uzticēta bīskapiem, kam tad arī bija jāsaka gala spriedums par praviešu sludināšanas atbilstību mācībai. Tās bija galvenās bīskapu kā mācības uzraugu funkcijas apustuļu laikā, un tās atbilst šodienas draudzes mācītāja amata uzdevumam. Mācītājam ir pienākums sludināt un mācīt saskaņā ar kristīgo mācību pašiem un pārraudzīt citus draudzes garīgos darbiniekus, vai tie dara to pašu.

Ja šajā Rakstu vietā tiek runāts par šādu mūsdienu mācītāja amata funkcijām atbilstošu autoritatīvu izvērtēšanu, tad viss ir skaidrs uzreiz: sievietēm apustulis to neļauj īstenot.

Nekas būtisks šajā lietā nemainās arī tad, ja apustulis šeit runā par vienkāršu dzirdētā apspriešanu un publisku viedokļu apmaiņu (kas arī vismaz daļēji ir saistīta ar mācības izvērtēšanu, t.i., mācīšanu)− ja jau nedrīkst apspriest un izteikt viedokli, tad vēl mazāk drīkst mācīt un izvērtēt autoritatīvi. Ja nedrīkst mazāko, tad nedrīkst arī lielāko.

Lai gan abi frāzes “un citi lai apspriež [iztiesā]” izpratnes varianti noved pie vienādiem secinājumiem attiecībā uz Pāvila aizliegumu sievām runāt, interesantu niansi atklāj tālākā Pāvila norāde 35. pantā: “Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē.” Tā kā publiska praviešu mācības apspriešana ietver sevī arī mācīšanās elementu, tad šāda piebilde izskatās pēc Pāvila atbildes iespējamajam oponentu jautājumam: “Labi, mācīt sievas nedrīkst, bet vai tad viņas mācīties arī vairs nedrīkstēs?” Šā vai tā, bet Pāvila aizliegums sievietēm būt par draudzes mācītājām izriet no abiem šiem teksta izpratnes variantiem.

Sieviešu ordinācijas aizstāvji piedāvā vēl trešo izpratnes veidu attiecībā uz pieminēto sievu runāšanu. Tiek apgalvots, ka šeit Pāvils nevēršoties pret sievietēm mācītājām, bet vēršas pret sieviešu sarunāšanos un trokšņošanu dievkalpojumā. Lai pamatotu šādu ieskatu, tiek izmantoti divi argumenti: 1) tiek apgalvots, ka grieķu tekstā izmantotais vārds lalein nozīmējot ‘pļāpāt’, nevis ‘mācīt’; 2) no konteksta izrietot, ka apustulis šeit vairāk runā par kārtības, nevis mācības jautājumiem; tas liekot secināt, ka šajā Rakstu vietā tiek aizliegta sievu sarunāšanās dievkalpojumā.

Vispirms atbildēsim uz apgalvojumu, ka grieķu valodas darbības vārds lalein nozīmējot pļāpāt. Pārskatot visas 296 vietas Jaunajā Derībā, kur šis vārds tiek lietots, mēs varam viegli pārliecināties, ka tas nenozīmē neko citu, kā vienīgi runāt, un nekur nav atrodama neviena (!) vieta, kur šo vārdu varētu tulkot kā ‘pļāpāt’. Turklāt Jaunajā Derībā visa Jēzus un apustuļu mācīšana apzīmēta pamatā tieši ar vārdu lalein!

Tālāk apskatīsim argumentu, ka no konteksta izriet izpratne par to, ka apustulis aizliedz sievām pļāpāt, nevis mācīt. Tas ir tiesa, ka apustulis iepriekš daudz runā par kārtības un disciplīnas jautājumiem, kas ir būtiski, lai dievkalpojums varētu notikt. Taču ir divi būtiski iemesli, kas neļauj mums uzskatīt, ka apustulis šeit vēršas pret sieviešu pļāpāšanu.

Vispirms to nepieļauj apustuļa sacītais, ar ko viņš pamato aizliegumu sievām runāt: “jo tām nav atļauts runāt, bet jābūt paklausīgām, kā arī bauslība nosaka”. Pāvils šeit nepiesauc pašsaprotamu kārtību un piedienīgumu, kā tas būtu dabiski parastas sarunāšanās gadījumā. Pret pļāpāšanu un dievkalpojuma traucēšanu vēršoties, “smagi” teoloģiski un disciplināri argumenti nebūtu jālieto, bet mēs redzam, ka apustulis tos šeit lieto: “jābūt paklausīgām, kā arī bauslība nosaka“.

Otrkārt, tūlīt aiz aizlieguma sievām runāt mēs lasām apustuļa apgalvojumu, ka tas, ko viņš raksta, ir “Tā Kunga pavēle“. Turklāt viņš tiem, kas šai pavēlei nepaklausa, draud ar izslēgšanu no draudzes: “Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts”. Pļāpāšanas apkarošanai tas tiešām būtu krietni par daudz, un apustulis nekur nav tik skarbi izteicies bez dibināta iemesla. Acīmredzami iemesls apustuļa izteikumam šeit nav sarunāšanās, bet cita veida runāšana, proti – mācīšana.

Tā kā mūsu oponenti mēģina apstrīdēt to, ka vārdi “tā ir Tā Kunga pavēle” un ” ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts” būtu attiecināmi uz apustuļa aizliegumu sievām runāt, tad to tūlīt apskatīsim īpaši otrā punkta sakarā.

2) apustuļa aizliegums sievām runāt tiek apstiprināts ar visaugstāko autoritāti 
Vai tad Dieva vārds no jums būtu nācis? Vai arī pie jums vien tas būtu nokļuvis? Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Tā Kunga pavēle. Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts.

Ap šo Rakstu fragmentu mūsu oponenti ir sacēluši veselu putekļu vētru. Piemēram, cienījamais LELBĀL archibīskaps emeritus E.E. Rozītis savā publikācijā žurnālā “Ir” apgalvo, ka esot skaidri redzams, ka šie vārdi nekādā gadījumā nav attiecināmi uz aizliegumu sievām runāt, bet gan tikai uz apustuļa sacīto par to, kā jāuztur kārtība draudzē (Rozītis: “uz kārtības uzturēšanu draudzes sapulcēs, proti, lai visi nerunā reizē, bet pēc kārtas”).

Teoloģisks pamatojums šādam apgalvojumam tiek meklēts teksta kritikā: “Pie iestarpinātiem pantiem 34 un 35 Bībeles rokraksti pat dalās – daļa rokrakstu tos ievieto krietni vēlāk – pēc 40. panta, kā uz to norāda, piemēram, katoļu Bībeles tulkojums „New Revised Standard Version“: „Other ancient authorities put verses 34-35 after verse 40.“ Katrā ziņā uz tiem neattiecas trekni izceltie [37., 38.p] vārdi, bet šie panti [par sievu klusēšanu] ir norādījums uz to laiku kārtības paražu, kas arī Pāvilam šķita pareiza.”

Tiešām, tikai nedaudzos t.s. Aleksandrijas, Rietumu un Palestīnas manuskriptos aizliegums sievām runāt (p. 34.-35.) ir pārvietots aiz 40. panta. Lai gan nesalīdzināmi lielāks skaits autoritatīvāko manuskriptu šādu lasījumu neapstiprina, mūsu oponenti to izmanto kā argumentu, lai varētu iespējami mīkstināt Pāvila sacīto.

Autoritatīvi JD pētnieki uzskata, ka šādas dažu manuskriptu atšķirības saistāmas ar savulaik ārkārtīgi ietekmīgā maldu mācītāja Markiona veikto Pāvila teksta emendāciju, pieskaņojot to savai teoloģijai, kurā tieši sievietēm bija īpaša loma viņa sektas dievkalpojumos un rituālos.

Acīmredzot jau tajos laikos ir bijuši ļaudis, kas nebija mierā ar apustuļa sacīto un ir mēģinājuši ar negodīgiem paņēmieniem pavērst tekstu sev vēlamā virzienā. Brjūsa Mecgera Jaunās Derības tekstuālajā komentārā, kas ir standarta rokasgrāmata šinī jomā, teksta pētniecības jomas vadošais zinātnieks pavisam skaidri norāda, ka tā ir pārrakstītāju patvaļīgi ieviesta izmaiņa.

Taču dažiem pietiek pārgalvības šo nederīgo argumentu izmantot, lai tikai pasargātu apustuļa aizliegumu sievām runāt no nepatīkamā savienojuma ar Tā Kunga pavēli un ekskomunikācijas draudiem. Turklāt E.E.Rozītis liek savam sacerējumam bezgala nopietnu un draudīgu apakšvirsrakstu „Tev nebūs tā Kunga sava Dieva Vārdu nelietīgi velti valkāt, jo tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā.“ (2. Mozus grāmata 20:7). Tā viņš liek saprast, ka paliekot pie nesagrozītā Pāvila teksta, tiek pārkāpts otrais bauslis un Dievs to nepametīs nesodītu.

Savukārt citi mēģina mīkstināt apustuļa aizliegumu sievām runāt, sakot, ka norāde “tā ir Tā Kunga pavēle” neattiecas tieši uz aizliegumu sievām runāt, bet uz visu apustuļa sacīto 12. un 14. nodaļā. Taču šādam argumentam nav īpašas nozīmes, arī tādā gadījumā apustuļa sacītais – “tā ir Tā Kunga pavēle. Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts” attiecas arī uz aizliegumu sievām runāt.

Secinājumi par 1Kor.14:33–38
1) Pāvila aizliegums sievām draudzes sapulcēs runāt attiecas gan uz autoritatīvu mācības izvērtēšanu, gan arī uz publisku viedokļu apmaiņu un jautājumu uzdošanu.
2) Ja apustuļa sacītais ir Tā Kunga pavēle, tad tas nozīmē, ka bez īpašas jaunas Tā Kunga pavēles tā nav atceļama un ir attiecināma arī uz visiem turpmākajiem laikiem, vai vismaz līdz turpmākajiem Tā Kunga rīkojumiem.
3) Tā kā autoritatīva mācības pārraudzība draudzē ir vistiešākā veidā attiecināma uz mācītāja amatu mūsdienās, tas nozīmē, ka Pāvila sacītais arī mūsdienās aizliedz sievietēm būt par mācītājām.

Tagad apskatīsim vēl dažus galvenos oponentu argumentus 1. Kor. 14:33b–38 sakarā.

1) Pāvila pavēle attiecoties tikai uz apustuļu laiku (tāpat kā norādes par galvas segām 11. nod.) un mūsdienās vairs nav saistoša.

Oponenti izmanto Pāvila sacīto šīs pašas vēstules 11. nodaļā par galvas segām, kas reliģiskās sapulcēs jāvalkā sievām. 11:5 apustulis raksta: “katra sieva, kas ar neapsegtu galvu lūdz Dievu vai runā kā praviete, dara kaunu savai galvai, jo tā ir tāpat kā apcirpta.”

Tiešām, šādi baznīcas ģērbšanās noteikumi sievietēm bija pašsaprotams un bija spēkā līdz pat 20. gs. pirmajai pusei, un dažās konfesijās (piem., pareizticīgo baznīcā) šāda tradīcija pastāv vēl šodien, taču mūsdienās tam nav vairs nav tādas nozīmes kā iepriekš, jo obligāta galvassegu valkāšana šodien vairs netiek uzskatīta par nepiedienīgu.

Protams, tas neatceļ zināmus ģērbšanās noteikumus arī šodien, jo mēs taču pielāgojam apustuļa sacīto mūsdienu situācijai, nevis to atmetam. Neviens taču nemēģinās apgalvot, ka sakarā ar mūsdienu pārmaiņām jebkāds dreskods būtu jāatceļ, un baznīcā nav nepieciešams ģērbties piedienīgi. Mēs taču nopietni pārdomājam, ko nozīmē apustuļa sacītais šodien un kā šo principu jeb sacītā būtību saglabāt.

Mēs šodien vairs nevalkājam lakatus, kuru trūkums bija nepiedienība toreiz, bet arī negribam pieļaut nepiedienību šodien. Argumentu ar galvassegām gan ir mēģināts konsekventi īstenot dažās baznīcās, par kurām [šķiet, Dānijas baznīcu] dzirdēts, ka tās rīko kampaņu par to, ka uz baznīcu var nāk arī kails, – tik atvērta un pretimnākoša esot šodienas baznīca!

Šāds princips – pielāgot apustuļa sacīto mūsdienām, nevis to atmest – būtu attiecināms arī uz apustuļa aizliegumu sievām runāt draudzes sapulcēs. Šodien vairs nerunā divi vai trīs pravieši vai mēlēs runātāji un pārējie neapspriež, kā tas bija apustuļa dienās; mums ir pavisam cits dievkalpojums un kārtība, taču apustuļa sacītā būtība ir jāsaglabā un jāpatur – sieviete draudzes dievkalpojumā (lai kāds tas būtu) nevar mācīt, tāpat kā nevarēja toreiz.

Ja nu gadījumā kāds ir tik konsekvents un uztur spēkā argumentu: Uz baznīcu šodien var nākt pliks, jo piedienīgas ģērbšanās noteikumi šodien vairs nav spēkā, tāpēc sievietes var būt par mācītājām, tad gribu vērst uzmanību uz to, kāpēc arguments ar galvassegām 11. nodaļā vispār nav izmantojams diskusijā par sieviešu ordināciju (vismaz tādā veidā, kā to dara mūsu oponenti, nē). Jo attiecībā uz galvassegām apustulis raksta: “Spriediet paši: vai sievai pieklājas ar neapsegtu galvu Dievu lūgt? .. Bet, ja kāds grib strīdēties pretī, mums citāda paraduma nav, tāpat nav arī citur Dieva draudzēs.” (11:13, 16) Savukārt par aizliegumu sievām runāt draudzes sapulcēs apustulis saka: “[atzīstiet] to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle. Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts.” Tikai tad, kad cilvēku pašu spriedumi un paradumi būs tas pats, kas Tā Kunga bauslis, tad arguments ar galvassegām būs īsti vietā!

2) Pāvila sacītais ir tikai jūdaisma palieka, un tas nekad īsti nav bijis spēkā, jo ir pretrunā ar Evaņģēliju.

Ar šo apgalvojumu pavisam atklāti un tieši tiek pateikts: viss apustuļa sacītais ir tikai viena veca ebreja pļāpāšana. Taču tie, kas šādi apgalvo, tomēr atzīst, ka Pāvila vārdi tiešām neatļauj sievietēm draudzes dievkalpojumā mācīt un līdz ar to šajos apustuļa vārdos tiek noraidīta arī sieviešu ordinācija. Tā kā mēs neesam pilnvaroti tiesāt apustuli un Rakstus, bet mēģinām saprast, ko apustulis un Raksti māca, mums pietiek ar to, ka pat mūsu oponenti šādi apstiprina mūsu pārliecību, ka apustulis runā pretī sieviešu ordinācijai.

3) Pāvila aizliegums mācīt attiecas tikai uz precētām sievām (tām, kurām mājās ir vīri), bet ne uz neprecētām, tādēļ neprecētās drīkst būt mācītājas.

Ja mūsu oponentiem vairs nav ko teikt, tad viņi sāk vienkārši jokot un ņirgāties. Viņi saka: ja precētās var doties mājās un vaicāt saviem vīriem par neskaidrajām lietām un pakļauties vīriem, kā bauslība to nosaka, tad neprecētās, tās, kurām nav vīra, pie kura iet mācīties un kuram pakļauties, var kļūt par mācītājām, kāpt kancelē un mācīt pašas. To pašu viņi saka arī par 1. Tim. 2:12.

Uz to mēs atbildam šādi: koinē grieķu valodā, kurā sarakstīta Jaunā Derība nebija vārda sievietes, bet bija tikai jaunavas, sievas un atraitnes. Tā apzīmēja sievietes, kas vai nu nebija precējušās un bija pakļautas vecākiem, vai bija precējušās, un tādējādi bija pakļautas vīriem, vai tās, kuru vīri jau bija miruši, un tām bija vai nu no jauna jāprecas vai jāpakļaujas Tam Kungam, saglabājot šķīstību. Vienīgās sievietes, kuras toreiz bija ārpus šīm trim kategorijām, sauca par netiklēm. Tās tad lai mūsu oponenti arī ņem un liek sev par mācītājām, ja grib, un lai pakļaujas tām bez mums. Jo par jaunavām, sievām un atraitnēm apustulis dod mums pavisam citus norādījumus, kā to lasām viņa vēstulēs.

Nākamais arguments, ar kuru mūsu oponenti domā atcelt Pāvila aizliegumu sievām draudzē mācīt, jāatzīst, ir visteoloģiskākais:
4) Saprotot Pāvila sacīto kā aizliegumu sievietēm kļūt par mācītājām, mēs nonākam pretrunā ar citām Rakstu vietām (1. Kor. 11:4–5; Rm. 16:1–2,7; Apd. 21:9; Gal. 3:26–28 u.c.), tādēļ šāda izpratne nav pareiza.

Mūsu oponenti apgalvo: ja Pāvils citviet piemin sievietes, kas draudzēs lūdz, runā mēlēs un pravieto (1. Kor. 11:5; Apd. 21:9), Romiešu vēstules 16. nodaļā sveicina diakonisi Foibu un, iespējams, sievieti – apustuli, vārdā Jūnija, tad tas nozīmējot, ka viņš nevarētu 1. Vēstulē korintiešiem aizliegt tām mācīt kā mācītājām.

Te gan būtu jāatceras, ka Pāvils ir sievām aizliedzis to darīt 1. Tim 2:12: “taču mācīt es sievai nepieļauju, nedz valdīt pār vīru, bet viņai jāturas klusībā.” Pret šiem vārdiem viņiem tikpat kā nav argumentu; taču tam mēs pievērsīsimies vēlāk.

Lai noraidītu izpratni, ka ar aizliegumu sievām dievkalpojumos runāt Pāvils nav domājis aizliegt sievām mācīt, mūsu oponenti atkal vēršas pie 1. Kor. 11:5: “Un ikviena sieva, kas ar neapsegtu galvu lūdz vai pravieto, apkauno savu galvu – jo tā ir tāpat kā apcirpta.” Vēl šī argumenta pastiprinājumam viņi piesauc Apd. 21:9 pieminētās četras jaunavas, diakona Filipa meitas, kas pravietoja.

Viņi saka: “Ja sievietes toreiz lūdza un pravietoja, tātad viņas bija mācītājas, un arī šodien viņām jābūt par mācītājām.” Mēs nevaram skaidri un detalizēti saprast, ko nozīmē praviešu kalpošana apustuļu laikos; no Rakstiem un citiem seniem avotiem (piemēram, no “Didahes”) var tikai saprast, ka tā nav mācītāja jeb bīskapa kalpošana draudzē. Turklāt mēs neapskatām pravietošanu, bet mācīšanu.

Katrā ziņā mēs redzam, ka apustulis nošķir pravietošanu no mācīšanas un mācības apspriešanas, jo pravietošanu viņš sievām atļauj, bet mācīšanu un izvērtēšanu – nē.

Vēl mūsu oponenti atsaucas uz Rm. 16:1–2: “Es jums uzticu Foibi, mūsu māsu, kas ir Kenhrejas draudzes kalpotāja (diakonon), lai jūs viņu uzņemtu Kunga vārdā, kā svētajiem pieklājas, un atbalstītu viņu, ja viņai pie jums būtu kāda vajadzība; viņa ir bijusi labdare daudziem, arī man.”

Sieviešu ordinācijas aizstāvji saka: “Foibe ir nosaukta diakonos. Šis vārds ir vīriešu dzimtē, tātad tas ir vīriešu amats un, ja tas ir vīriešu amats, tad tas ir vārda sludināšanas amats.”

Raksti paši – gan šeit, gan 1. Tim. 3 – ļoti skaidri parāda, ka diakona amats nav vārda sludināšanas, bet žēlsirdības un palīdzības kalpošanas amats. Tāpēc Pāvils neprasa diakoniem, lai tie būtu izveicīgi mācīšanā, kā viņš to prasa no bīskapiem, bet nosaka, ka tiem jābūt uzticamiem, tādiem, kas nav mantkārīgi un nedzenas pēc negodīgas peļņas. Un turpat viņš arī raksta par diakonisēm: “Tāpat arī sievām ir jābūt cienījamām – nevis neslavas cēlājām, bet atturīgām un visās lietās uzticamām.”

Ir vēl kāds jau iepriekš minēts arguments, kas ņemts no Rm. 16:7: “Sveiciniet Andronīku un Jūniju, manus radiniekus un manus cietuma biedrus, kas pazīstami pie apustuļiem un jau pirms manis bija nodevušies Kristum.” (Jaunais tulk.) vai: “Sveicinait Androniku un Jūniju, manus ciltsbrāļus un cietuma biedrus, kas ieņem cienīgu vietu starp apustuļiem un jau pirms manis bijuši Kristū.” (1965. g. Revidētais)

Vispirms nemaz nav skaidrs, vai pieminētās personas, Androniks un Jūnijs (vai Jūnija?), ir bijušas apustuļi vai tikai apustuļiem labi pazīstami ļaudis.

Ir vismaz trīs argumenti, kas liek uzskatīt, ka Androniks un Jūnijs (vai Jūnija?) tomēr nav bijusi apustuļi, bet ir bijuši tikai pazīstami apustuļiem:
1) ja šie ļaudis, ko apustulis piemin, būtu bijuši Jēzus iecelti apustuļi, tad nebūtu vajadzības pieminēt, ka tie ir bijuši Kristū pirms Pāvila paša. Tas būtu pats par sevi saprotams;
2) turklāt, kas tie par slaveniem apustuļiem, kurus apustulis sveicina nevis saraksta sākumā, bet pēc veselas rindas citu ļaužu, kuri tiešām ir pazīstami un zināmi, un sākot ar šiem slavenajiem šajā sarakstā diemžēl vairs īsti neviens nav zināms?
3) un, ja tie tiešām tolaik būtu bijuši pazīstami apustuļi, tad Pāvilam tos nebūtu jāreklamē kā pazīstamus. Vai vispār apustuļi jelkad ir tikuši iedalīti pazīstamajos un nepazīstamajos? Bet, lai paši romieši nebrīnītos, kāpēc apustulis šos ļaudis sveicina, viņš raksta: “Mēs, apustuļi, viņus labi pazīstam. Īpaši es, jo viņi ir mani ciltsbrāļi – benjamiņieši, kas Kristus evaņģēlija dēļ kopā ar mani pacietuši gūstu.”

Tādējādi izskatās, ka priekšroka būtu dodama tulkojumam, ka šie ļaudis apustuļiem, īpaši Pāvilam, bijuši labi pazīstami, bet paši nav bijuši apustuļi. Un te nu būtu vienalga, kāda dzimuma persona ir Jūnijs (Jūnija), jo šis teksts neko nepasaka par viņu kalpošanu draudzē un neattiecas uz mūsu apskatāmo lietu.

Taču mūsu oponenti ar to, protams, nav mierā, jo viņiem par katru cenu ir vajadzīga sieviete apustule! Tāpēc šī cēlā mērķa vārdā vai nu nabaga Jūnijam jākļūst par sievieti, vai nabaga Jūnijai – par apustuli; cita iespēja viņiem netiek dota!

Kā viņi mēģina nabaga Jūniju pataisīt par sievieti? Viņi saka: tekstā vārds ir akuzatīva locījumā (Iounian) un nevar pateikt, vai tas ir vīriešu dzimtes (Iounias) vai sieviešu dzimtes (Iounia). Turklāt dažos manuskriptos mēs atrodam Ioulian, un tas nozīmē, ka viltīgie sieviešu ordinācijas pretinieki ir mēģinājuši apslēpt mūsu izcilo sievieti apustuli (tikai nevar saprast, kāpēc tik neveikli, jo arī Ioulian nepasaka, vai tas ir vīrietis vai sieviete). Tālāk viņi ir atraduši, ka Romas pilsētas dzimtsarakstos vairāk nekā 250 reižu pieminētas sievietes Jūnijas, bet ne reizi – vīrietis Jūnijs.

Viņi gan meklēja latīņu vārdus, bet apustulis raksta par saviem ciltsbrāļiem – īstiem benjamiņiešiem ar radurakstiem. Pirmais ir pieminēts Androniks – tas ir parasts ebreju vārds. Parasti, ja israēlietim bija ciltsraksti, viņam tika dots tautisks vārds. Bet, tā kā šie dzīvoja Romā, tad romiešiem grūti izrunājamie vārdi pēc iespējas tika pielāgoti. Tā tas notiek vēl līdz pat šiem laikiem. Mēs paši labi atceramies, ka padomju laikos visi Baruhi bija Borisi, bet Mošē – Mihaili. Tolaik Judiānus un Jehunī sauca par Jūnijiem.

Vēl mūsu oponenti atsaucas uz Gal. 3:26–28: “Ticībā uz Jēzu Kristu jūs visi esat Dieva bērni, jo jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū.”

Kad vairs nevar atrast Rakstu vietas, kuras attiecas uz apskatāmo jautājumu, tad viņi sāk izmantot jebko, kas vien pagadās pa rokai. Visur, kur Bībelē rakstīts par to, kas ir sievietes, ko viņas kādreiz darījušas, vai kur kādreiz sievietes gājušas, vai ko kādreiz sacījušas, mūsu oponenti izmanto kā argumentu. Te ir tik daudz dažādu brīnumainu apgalvojumu, ka mums būtu jāsaraksta vesela grāmata, lai apskatītu katru no tiem. Tādas iespējas mums nav, un arī šie argumenti nav to vērti, tāpēc atbildēšu pavisam īsi uz visiem kopā.

Vēl šādus argumentus ir gadījies dzirdēt:

• Ja mēs Bībelē lasām, ka sievietes un vīrieši ir radīti Dieva līdzībā, tas nozīmē, ka sievietes ir jāordinē par mācītājām!
• Ja mēs lasām, ka praviete Debora ir saukta par māti Israēlā, tas nozīmē, ka sievietēm ir jātiek ordinētām par mācītājām!
• Ja mēs lasām, ka Mozus māsa Mirjama ir vadījusi sievu kori, tad tas nozīmē, ka sievietēm ir jābūt par mācītājām!
• Ja mēs Bībelē atrodam veselu grāmatu, kas veltīta Dāvida vecmāmiņai Rutei, tas nozīmē, ka sievietēm nedrīkst liegt ordināciju!
• Ja mēs lasām (Soģu 19), ka kāds Betlēmes levīts, glābdams savu ādu, ir savu izbēgušo blakussievu atdevis benjamiņiešu netikļiem izvarošanai, tā ka tā ir nomirusi, tas nozīmē, ka ir jāordinē sievietes. Bet tie, kas tam nepiekrīt, ir tādi paši nelieši, sieviešu mocītāji un nīdēji kā nekrietnais levīts vai slepkavīgie Gibeas vīri!
• Ja mēs Lūkas evaņģēlija sākumā lasām par lietām, kuras varēja uzzināt vienīgi no Jēzus mātes Marijas, tas nozīmē, ka sievietēm noteikti ir jākļūst par mācītājām un bīskapēm!
• Ja mēs lasām, ka Marija, Martas māsa klausījās Jēzus vārdos, un Jēzus viņu uzslavēja, tas nozīmē, ka sievietes būs vislabākās mācītājas!
• Ja mēs lasām, ka sievas ir sekojušas Jēzus mācekļu pulkam un kalpojušas viņam, tas nozīmē, ka sievietes ir jāordinē mācītāja amatā!
• Ja mēs lasām, ka Jēzus augšāmcelšanās rītā sūtījis Mariju pie apustuļiem sacīt, ka Viņš ir augšāmcēlies, tas nozīmē, ka Jēzus ir ordinējis sievietes un sievietēm jābūt ordinētām!
• Ja Priskilla kopā ar savu vīru Akilu ir mācījusi Apollu, tas nozīmē, ka sievietes var būt draudzē par mācītājām!
• Ja Samarijas netikle pēc sarunas ar Jēzu ir aizskrējusi uz Ziharu un saukusi pilsētas iedzīvotājus skatīties, vai tik šis nav Kristus, tad sievietes ir jāordinē par mācītājām!

“Cienītie un cienītās”, mēs viņiem un viņām sakām, “mēs nevēlamies liegt sievietēm būt pestīšanas līdzmantiniecēm (kā Gal. 3:28), būt Dieva līdzībā, vadīt korus, pravietot, runāt mēlēs, lūgt, sēdēt pie Jēzus kājām, liecināt, stāstīt un mācīt citiem par Jēzu. Bet tas viss nekādā veidā neattiecas uz mūsu apskatāmo jautājumu par sieviešu ordināciju.”

Tās visas, iespējams, būtu labas ilustrācijas sieviešu ordinācijai, ja Jēzus, Pāvils vai kāds cits apustulis būtu teicis, ka sievietes drīkst mācīt vai ka tām jāmāca draudzēs. Bet tas nav noticis. Mūsu oponenti mēģina ilustrēt to, kā nav, un kas nekad nav bijis; tāpēc šīs ilustrācijas neder.

Džons Lokvūds, austrāliešu teologs un ekseģēts, par mūsu oponentu argumentācijas metodēm raksta: “Neviens no argumentiem par labu sieviešu ordinācijai nav pietiekami pārliecinošs pats par sevi. Pretēji būtiskajiem sedes doctrinae (1. Kor. 14:33b-38; 1. Tim. 2:11-14; 3:1-7; Tit. 1:5-9), uz kuriem divus gadu tūkstošus balstījusies baznīcas tradicionālā nostāja šajā jautājumā, ikviens arguments par labu sieviešu ordinācijai ir ļoti viegli atspēkojams. Kāpēc tad sieviešu ordinācijas kustība ir guvusi tik lielus panākumus protestantu baznīcās?

Iespējams, ka analoģija, kuru E. Linnemans lieto, izskaidrojot vēsturiski kritiskās metodes pārsvaru bibliskajā zinātnē, varētu noderēt arī kā paskaidrojums, kāpēc tik lielus panākumus guvuši sieviešu ordinācijai par labu izmantotie ekseģētiskie argumenti. Linnemans aizgūst šo analoģiju no gofrētā kartona lietošanas saiņošanā: plakans kartona gabals ir viegli saplēšams, bet viens otram virsū uzlikti daudzi gofrētā kartona gabali ir ļoti izturīgs materiāls. Tāda jauna ideja, kas pamatojas uz daudziem nepārliecinošiem pieņēmumiem, bieži vien spēj kļūt ļoti populāra.”

Bet nu ir īstais brīdis pievērsties galvenajam Pāvila argumentam, kas plašāk un dziļāk paskaidro un atkārto būtību, kas izteikta 1. Kor 14. nodaļā, kur tiek noteikts, ka sievietēm draudzes sapulcēs jācieš klusu.

11 Sieva lai mācās mierā, pilnīgā paklausībā. 12 Un es neļauju sievai vīru mācīt vai valdīt pār vīru, bet tai jāpaliek mierā. 13 Jo Dievs pirmo izveidoja Ādamu, tikai pēc tam Ievu. 14 Ne jau Ādams tika pievilts, bet sieva, viņa izdarīja pārkāpumu. 15 Sievas tiks izglābtas caur bērnu dzemdēšanu, ja vien pieticīgas tās paliks ticībā un mīlestībā, un svētumā. | 1. Tim. 2:11–15

Ja attiecībā uz 1. Kor. 14:34–38 mums bija jānoskaidro, ko nozīmē runāšana draudzes sapulcēs, kuru Pāvils aizliedz, tad šeit apustulis pasaka pavisam skaidri, ka viņš aizliedz sievām mācīt. Taču līdztekus aizliegumam, kas pats par sevi būtu pietiekams, jo, kā mēs to lasām 1. Kor. 14:37, šis aizliegums “ir Tā Kunga pavēle“, mēs atrodam arī vairākas ļoti svarīgas lietas, kas parāda, kā šis aizliegums būtiski un nesaraujami sakņojas Radīšanas un Pestīšanas kārtībā, kā mums to atklāj Bībele.