Dievkalpojumi notiek svētdienās 10.00 un otrdienās 7.00
Svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 7. janvāris | Mt.4:12–16
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 4. nodaļa 12.–16. pants
Kad Jēzus dzirdēja, ka Jānis nodots, viņš atgriezās Galilejā. Atstājis Nācareti, viņš aizgāja dzīvot Kapernaumā, piejūras pilsētā, Zebulūna un Naftālī zemēs, ka piepildītos, ko Kungs caur pravieti Jesaju ir sacījis:
Zebulūna zeme un Naftālī zeme –
ceļš uz jūru viņpus Jardānas,
citu tautu Galileja;
tauta, kas sēdēja tumsā,
ieraudzījusi lielu gaismu,
un tiem, kas sēdēja nāves ēnas zemē,
gaisma uzaususi.
Otrā svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 14. janvāris | Mt.1:35–49
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 1. nodaļa 35.–49. pants
Nākamajā dienā Jānis atkal stāvēja un arī divi viņa mācekļi. Ieraudzījis Jēzu staigājam, viņš sacīja: “Redzi, Dieva Jērs!” Abi mācekļi dzirdēja viņu tā runājam un sekoja Jēzum. Bet Jēzus, apgriezies un ieraudzījis viņus sekojam, tiem jautāja: “Ko jūs meklējat?” Tie viņam sacīja: “Rabi (tulkojumā: Skolotāj), kur tu mājo?” Viņš tiem sacīja: “Nāciet un redzēsiet!” Tad tie aizgāja un redzēja, kur viņš mājo, un palika to dienu pie viņa. Tas bija ap desmito stundu. Bet Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, viens no tiem diviem, kas Jāni bija dzirdējuši un sekojuši Jēzum, vispirms atrada savu brāli Sīmani un viņam sacīja: “Mēs esam atraduši Mesiju” (tulkojumā: Kristus). Viņš to aizveda pie Jēzus. Uzlūkojis viņu, Jēzus sacīja: “Tu esi Sīmanis, Jāņa dēls; tevi sauks Kēfa” (tulkojumā: Pēteris). Nākamajā dienā Jēzus gribēja doties uz Galileju. Viņš atrada Filipu un tam sacīja: “Seko man!” Bet Filips bija no Bētsaīdas, Andreja un Pētera pilsētas. Filips atrada Natanaēlu un viņam sacīja: “Mēs esam atraduši to, par kuru Mozus rakstījis bauslībā un par kuru rakstījuši arī pravieši, – Jēzu, Jāzepa dēlu, no Nācaretes.” Bet Natanaēls viņam jautāja: “Vai no Nācaretes var būt kas labs?” Filips tam atbildēja: “Nāc un paskaties!” Jēzus redzēja Natanaēlu nākam un sacīja par viņu: “Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības.” Natanaēls viņam jautāja: “Kā tu mani pazīsti?” Jēzus atbildēja: “Pirms Filips tevi sauca, es redzēju tevi zem vīģes koka.” Natanaēls atbildēja viņam: “Rabi, tu esi Dieva Dēls, tu esi Israēla Ķēniņš!”
Trešā svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 21. janvāris | Lk.5:27–32
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 5. nodaļa 27.–32. pants
Pēc tam Jēzus aizgāja un ieraudzīja muitnieku, vārdā Levijs, sēžam pie muitnīcas, un tam sacīja: “Seko man!” Tas, visu atstājis, cēlās un sekoja viņam. Tad Levijs rīkoja viņam lielu mielastu savā namā, un liels pulks muitnieku un citu ļaužu bija pie viena galda kopā ar viņiem. Bet farizeji un viņu rakstu mācītāji sāka kurnēt pret viņa mācekļiem: “Kādēļ jūs ēdat un dzerat kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” Jēzus tiem atbildēja: “Veseliem ārsta nevajag, bet gan slimajiem. Nevis taisnos es esmu nācis aicināt atgriezties no grēkiem, bet grēciniekus.”
Ceturtā svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 28. janvāris | Lk.7:36–50
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 7. nodaļa 36.–50. pants
Kāds farizejs lūdza viņu, lai viņš pie tā ēstu; un, farizeja namā iegājis, viņš apsēdās. Un, redzi, tajā pilsētā kāda sieviete, kas bija grēciniece, uzzinājusi, ka viņš ir farizeja namā, atnesa alabastra trauciņu ar smaržīgu svaidāmo eļļu un nostājās aiz Jēzus, krita pie viņa kājām un raudādama sāka ar savām asarām slacīt viņa kājas un ar saviem matiem tās žāvēt, un skūpstīja viņa kājas un iezieda ar svaidāmo eļļu. Farizejs, kas viņu bija aicinājis, to redzēdams, pie sevis noteica: “Ja šis būtu pravietis, tad pazītu gan, kas un kāda ir šī sieviete, kas viņam pieskaras, jo tā ir grēciniece.” Un Jēzus, vērsies pie viņa, sacīja: “Sīmani, man tev kas sakāms.” Un tas sacīja: “Saki, Skolotāj!” – “Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs – piecdesmit. Kad neviens no tiem nespēja parādu atdot, viņš abiem to atlaida. Kurš no tiem viņu vairāk mīlēs?” Sīmanis atbildēja: “Es domāju – tas, kam tika vairāk atlaists.” Jēzus sacīja: “Tu pareizi spried.” Un, pagriezies pret sievieti, viņš Sīmanim teica: “Vai redzi šo sievieti? Es ienācu tavā namā, tu man kāju mazgāšanai ūdeni nedevi, bet viņa manas kājas ar asarām slacīja un ar matiem tās susināja. Tu mani nenoskūpstīji, bet viņa, kopš te esmu ienācis, nemitējas skūpstīt manas kājas. Manu galvu ar eļļu tu neesi svaidījis, bet viņa ar smaržīgo eļļu svaidīja manas kājas. Es tev saku, viņas daudzie grēki ir piedoti, jo viņā ir daudz mīlestības. Bet, kam maz piedod, tas maz mīl.” Un viņš tai teica: “Tavi grēki tev ir piedoti.” Un tie, kas bija pie galda, savā starpā runāja: “Kas viņš tāds, ka pat grēkus piedod?” Bet sievietei viņš sacīja: “Tava ticība tevi ir izglābusi. Ej ar mieru!”
Astotā svētdiena pirms Lieldienām | 4. februāris | Lk.9:51–55
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 9. nodaļa 49.–55. pants
Jānis vērsās pie viņa un sacīja: “Mācītāj, mēs redzējām kādu, kas tavā vārdā izdzina dēmonus, un mēs viņam to aizliedzām, jo viņš neseko mums.” Bet Jēzus tam sacīja: “Neliedziet gan! Kas nav pret jums, tas ir ar jums!” Kad sāka piepildīties laiks tikt uzņemtam debesīs, viņš droši vērsa savu vaigu uz Jeruzālemi, lai dotos turp. Un viņš sūtīja sev pa priekšu vēstnešus. Tie devās ceļā un iegāja kādā samariešu ciemā, lai sagatavotu viņam naktsmājas. Bet samarieši viņu neuzņēma, jo viņš devās uz Jeruzālemi. To redzēdami, mācekļi Jānis un Jēkabs sacīja: “Kungs, vai gribi, lai pavēlam ugunij nākt no debesīm un tos iznīcināt, kā arī Elija darīja?” Jēzus pagriezies tos apsauca. Tad viņi gāja uz citu ciemu.
Septītā svētdiena pirms Lieldienām | 11. februāris | Mk.10:32–45
MARKA EVAŅĢĒLIJS 10. nodaļa 32.–45. pants
Viņi bija ceļā, iedami augšup uz Jeruzālemi. Jēzus gāja viņiem pa priekšu, un tie bija apjukuši un baiļodamies viņam sekoja. Viņš atkal ņēma pie sevis tos divpadsmit un sāka viņiem stāstīt, kas ar viņu notiks: “Redzi, mēs ejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos virspriesteriem un rakstu mācītājiem, un tie viņu notiesās uz nāvi un nodos viņu pagāniem. Un tie viņu apsmies un apspļaudīs, tad šaustīs un nonāvēs viņu, un pēc trim dienām viņš augšāmcelsies.” Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli, piegāja pie viņa un sacīja: “Skolotāj, mēs gribam, lai tu darītu, ko mēs tev lūgsim!” Viņš tiem jautāja: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?” Un tie sacīja: “Dod mums, ka mēs varētu sēdēt tavā godībā, viens pie tavas labās rokas un otrs – pie kreisās.” Bet Jēzus tiem sacīja: “Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā es tieku kristīts?” Un tie viņam sacīja: “Mēs varam.” Bet Jēzus tiem teica: “To biķeri, ko es dzeru, jūs dzersiet, un jūs kristīs tajā kristībā, kurā es tieku kristīts, bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas – to dot nav manā ziņā; tur sēdēs tie, kam tas sagatavots.” Un, kad tie desmit to dzirdēja, tie saskaitās uz Jēkabu un Jāni. Un, viņus pieaicinājis, Jēzus tiem sacīja: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tās apspiež, un viņu varenie ir varmācīgi pret tām. Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir visu vergs. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.”
Sestā svētdiena pirms Lieldienām | 18. februāris | Jņ.10:17–31
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 10. nodaļa 17.–31. pants
Tādēļ Tēvs mīl mani, ka es atdodu savu dzīvību par avīm, lai to atkal atgūtu. Neviens to man neatņem, bet es to atdodu pats. Man ir vara to atdot, un man ir vara to atkal ņemt. Šo bausli es esmu saņēmis no sava Tēva.” Tad atkal cēlās šķelšanās jūdu vidū šo vārdu dēļ. Daudzi no tiem runāja: “Viņš ir dēmonu apsēsts un trako. Ko jūs viņā klausāties?” Bet citi runāja: “Šie nav apsēsta cilvēka vārdi. Vai dēmons var atvērt akliem acis?” Tad Jeruzālemē notika Tempļa atjaunošanas svētki. Bija ziema. Jēzus pastaigājās templī, Sālamana kolonādē. Jūdi viņu apstāja un jautāja: “Cik ilgi tu mūs turēsi neziņā? Ja tu esi Kristus, saki mums to atklāti!” Jēzus viņiem atbildēja: “Es jums teicu, bet jūs neticat. Darbi, kurus es daru sava Tēva vārdā, tie liecina par mani. Bet jūs neticat, jo jūs neesat no manām avīm. Manas avis klausās manā balsī, es tās pazīstu, un viņas man seko. Es tām dodu mūžīgo dzīvību, viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no manas rokas. Mans Tēvs, kas man tās devis, ir par visiem lielāks, un neviens tās nevar izraut no mana Tēva rokas. Es un Tēvs, mēs esam viens.” Jūdi atkal sanesa akmeņus, lai viņu nomētātu.
Piektā svētdiena pirms Lieldienām | 25. februāris | Lk.20:9–19
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 20. nodaļa 9.–19. pants
Bet ļaudīm viņš sāka stāstīt šādu līdzību: “Kāds cilvēks iestādīja vīnadārzu un, nodevis to vīnkopjiem, aizceļoja uz ilgāku laiku. Noteiktā laikā viņš sūtīja savu kalpu pie vīnkopjiem, lai viņi tam dotu no vīnadārza augļiem, bet vīnkopji to piekāva un aizsūtīja tukšā atpakaļ. Viņš sūtīja vēl otru kalpu, bet arī šo piekāvuši un pazemojuši tie aizsūtīja tukšā atpakaļ. Tad viņš sūtīja vēl trešo, bet tie arī šo, smagi savainojuši, izmeta ārā. Tad vīnadārza saimnieks sacīja: ko lai es daru? Es sūtīšu savu mīļoto dēlu, varbūt to viņi ņems vērā. Bet vīnkopji, viņu ieraudzījuši, savā starpā sprieda: šis ir mantinieks, nonāvēsim viņu, un mantojums būs mūsu! Un viņi to izmeta no vīnadārza un nonāvēja. Ko nu vīnadārza saimnieks ar tiem darīs? Viņš nāks un šos vīnkopjus pazudinās, un dos vīnadārzu citiem.” Kad klausītāji to dzirdēja, tie sacīja: “Tas nedrīkst notikt.” Jēzus, tos uzlūkodams, sacīja: “Kā tad jāsaprot rakstītais: akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūrakmeni? Ikviens, kas kritīs pār šo akmeni, sašķīdīs, bet, uz kuru tas kritīs, to tas satrieks putekļos.” Rakstu mācītāji un virspriesteri tajā brīdī gribēja viņu sagūstīt, bet viņi baidījās no tautas. Tie saprata, ka šo līdzību viņš bija stāstījis par viņiem.
Ceturtā svētdiena pirms Lieldienām | 3. marts | Jņ.17:1–5
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 17. nodaļa 1.–5. pants
To pateicis, Jēzus pacēla acis uz debesīm un sacīja: “Tēvs, tā stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodinātu tevi, lai, tāpat kā tu viņam devi varu pār visu miesu, viņš katram, ko tu viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. Bet mūžīgā dzīvība ir tā, ka tie pazīst tevi – vienīgo, patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko tu esi sūtījis. Es tevi esmu pagodinājis virs zemes, novezdams galā darbu, ko tu man esi devis darīt. Un tagad, Tēvs, pagodini mani pie sevis paša ar to godību, kas man bija pie tevis, pirms pasaule bija.
Trešā svētdiena pirms Lieldienām | 10. marts | Jņ.17:6–19
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 17. nodaļa 6.–19. pants
Tavu vārdu es esmu atklājis tiem cilvēkiem, kurus no pasaules tu man devi. Tie bija tavi, un tu devi tos man, un tavus vārdus tie ir turējuši. Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko tu esi devis man, ir no tevis, ka esmu viņiem devis vārdus, kurus tu devi man. Un viņi ir saņēmuši tos un patiesi atzinuši, ka es esmu izgājis no tevis, un viņi tic, ka tu mani esi sūtījis. Par viņiem es lūdzu, es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, kurus tu man esi devis, jo viņi ir tavi. Viss, kas ir mans, ir tavs, un tavs ir mans. Un es tiku pagodināts viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē. Un es nāku pie tevis. Svētais Tēvs, sargā savā vārdā tos, ko tu man esi devis, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs. Kad es ar viņiem biju pasaulē, es sargāju tavā vārdā tos, ko tu man biji devis, es tos pasargāju, un neviens no viņiem nav pazudis kā vien pazušanas dēls – lai piepildītos Raksti. Bet tagad es eju pie tevis, un šo visu es runāju pasaulē, lai viņiem būtu mans prieks, kas viņos piepildās. Es viņiem esmu devis tavus vārdus, bet pasaule viņus ir ienīdusi, jo viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Es nelūdzu, lai tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai tu viņus sargātu no ļaunā. Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Dari viņus svētus patiesībā – tavi vārdi ir patiesība. Kā tu mani pasaulē sūtīji, arī es viņus pasaulē sūtīju. Tagad es ziedoju sevi viņu dēļ, lai arī viņi kļūtu svēti patiesībā.
Otrā svētdiena pirms Lieldienām | 17. marts | Jņ.17:20–26
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 17. nodaļa 20.–26. pants
Es nelūdzu par viņiem vien, bet arī par tiem, kas tic uz mani caur viņu vārdiem, lai visi būtu viens, itin kā tu, Tēvs, manī un es tevī, tā lai arī viņi būtu mūsos; lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis. Un to godību, ko tu man esi devis, es esmu devis viņiem, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs esam viens. Es viņos un tu manī, lai viņi ir pilnīgi vienībā, lai pasaule atzītu, ka tu esi sūtījis mani un esi viņus mīlējis, tāpat kā mani esi mīlējis. Tēvs! Es gribu, lai tur, kur esmu es, ar mani būtu arī tie, ko tu man esi devis, lai tie redzētu manu godību, ko tu man esi devis, tādēļ ka jau pirms pasaules radīšanas tu mani esi mīlējis. Taisnais Tēvs! Pasaule tevi nav pazinusi, bet es tevi esmu atzinis, un tie ir atzinuši, ka tu mani esi sūtījis. Un es esmu darījis zināmu viņiem tavu vārdu un darīšu to zināmu, lai mīlestība, ar kuru tu mani esi mīlējis, būtu viņos un arī es būtu viņos.”
Zaļā ceturtdiena | 28. marts | Lk.22:7–20
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 22. nodaļa 7.–20. pants
Tad pienāca Neraudzētās maizes diena, kad bija jākauj Pashas jērs. Un viņš sūtīja Pēteri un Jāni, sacīdams: “Ejiet un sagatavojiet mums Pashas mielastu, lai mēs to varētu ēst.” Tie viņam jautāja: “Kur tu gribi, lai mēs to sagatavojam?” Viņš sacīja: “Redzi, iegājuši pilsētā, jūs sastapsiet cilvēku, kas nes māla krūzi ar ūdeni, sekojiet viņam tajā mājā, kur viņš ieies, un sakiet tās mājas saimniekam: Skolotājs jautā: kur ir tā telpa, kur varu ar saviem mācekļiem baudīt Pashas mielastu? Un viņš jums ierādīs lielu iekārtotu augšistabu, tur gatavojiet mielastu.” Aizgājuši viņi atrada, kā viņš tiem bija sacījis, un sagatavoja Pashas mielastu. Kad tā stunda pienāca, viņš apsēdās un apustuļi līdz ar viņu. Viņš tiem sacīja: “Kā es ilgojos kopā ar jums ēst šo Pashu pirms savām ciešanām, jo es jums saku: es to vairs neēdīšu, tiekams tas piepildīsies Dieva valstībā.” Un, paņēmis biķeri un pateicies, viņš sacīja: “Ņemiet to un sadaliet savā starpā, jo es jums saku: kopš šā brīža es no vīnakoka augļiem vairs nedzeršu, tiekams nāks Dieva valstība.” Paņēmis maizi un pateicies, viņš lauza to un deva viņiem, sacīdams: “Šī ir mana miesa, kas par jums tiek dota; to dariet, mani pieminēdami.” Tāpat viņš ņēma arī biķeri, kad viņi bija paēduši, un teica: “Šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums tiek izlietas.
Lielā piektdiena | 29. marts | Bībeles lasījumi
Klusā sestdiena | 30. marts | Lk.23:32–43
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 23. nodaļa 32.–43. pants
Viņi atveda arī divus ļaundarus, lai tos nonāvētu kopā ar viņu. Kad viņi nonāca vietā, ko sauc par Galvaskausu, tie sita viņu krustā un arī abus ļaundarus, vienu pa labo, otru pa kreiso roku. Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara!” Bet tie meta kauliņus, lai sadalītu viņa drēbes. Ļaudis stāvēja un skatījās. Un arī vadoņi viņu izsmēja: “Citus viņš glāba, lai izglābj pats sevi, ja viņš ir Kristus, Dieva izredzētais.” Arī kareivji nāca klāt un deva viņam etiķi un par viņu ņirgājās: “Ja tu esi jūdu Ķēniņš, izglāb pats sevi!” Virs viņa bija uzraksts: “Šis ir jūdu Ķēniņš.” Viens no pakārtajiem noziedzniekiem viņu zaimoja, sacīdams: “Vai tad tu neesi Kristus? Izglāb pats sevi un arī mūs!” Bet otrs viņu aprāja: “Vai tu nebīsties Dieva? Tev taču ir tāds pats sods. Mēs ciešam taisnīgi, saņemdami pelnīto par saviem darbiem, bet viņš nav darījis nekā ļauna.” Un viņš sacīja: “Jēzu, atceries mani, kad nāksi savā Valstībā.” Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē.”
Kristus augšāmcelšanās svētki | 31. marts
KRISTUS IR AUGŠĀMCĒLIES!
Baltā svētdiena | 7. aprīlis | Jņ.11:1–28
JAŅA EVAŅĢĒLIJS 11. nodaļa 1.–28. pants
Bija kāds nevesels – Lācars no Bētanijas, no ciema, kur dzīvoja Marija un viņas māsa Marta. Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar smaržīgām eļļām un viņa kājas ar saviem matiem žāvējusi. Tās brālis Lācars bija saslimis. Tad māsas lika nodot Jēzum ziņu, sacīdamas: “Kungs, redzi, tas, ko tu mīli, ir slims.” Jēzus, to dzirdējis, teica: “Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls caur to tiktu pagodināts.” Jēzus mīlēja Martu, tās māsu un Lācaru. Kad nu viņš dzirdēja, ka Lācars ir sasirdzis, tad viņš vēl divas dienas uzkavējās tajā vietā, kur bija. Pēc tam viņš sacīja mācekļiem: “Iesim atkal uz Jūdeju!” Mācekļi viņam sacīja: “Rabi, jūdi nupat vēl gribēja tevi nomētāt akmeņiem, un tu atkal ej turp!” Jēzus atbildēja: “Vai tad nav divpadsmit stundu dienai? Ja kāds staigā dienā, tas neklūp, jo tas redz šīs pasaules gaismu. Bet, ja kāds staigā naktī, tas klūp, jo viņā nav gaismas.” To pateicis, viņš tiem sacīja tālāk: “Lācars, mūsu draugs, ir iemidzis, un es dodos, lai viņu pamodinātu.” Viņa mācekļi tam sacīja: “Kungs, ja viņš ir iemidzis, viņš kļūs vesels.” Jēzus gan bija runājis par viņa nāvi, bet tie domāja, ka viņš runā par gulēšanu miegā. Tad Jēzus viņiem sacīja tieši: “Lācars ir nomiris! Es priecājos jūsu dēļ, ka manis tur nebija, lai jūs ticētu. Bet iesim pie viņa!” Tad Toms, saukts Dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: “Ejam arī mēs, lai mirtu kopā ar viņu!” Nogājis Jēzus atrod Lācaru jau četras dienas guļam kapā. Bet Bētanija bija tuvu pie Jeruzālemes – apmēram piecpadsmit stadiju. Daudzi jūdi bija nākuši pie Martas un Marijas mierināt tās brāļa dēļ. Kad Marta dzirdēja, ka Jēzus nāk, tā izgāja viņam pretī, bet Marija palika sēžam mājās. Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris. Bet arī tagad es zinu: lai ko tu lūgtu no Dieva, Dievs tev dos.” Jēzus viņai sacīja: “Tavs brālis augšāmcelsies!” Marta sacīja: “Zinu, ka viņš augšāmcelsies, kad būs augšāmcelšanās pastarā dienā.” Tad Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Vai tu tici tam?” Viņa sacīja: “Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas nāk pasaulē.” To pateikusi, viņa aizgāja.
Trešā Lieldienu svētdiena | 14. aprīlis | Jņ.5:17–29
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 5. nodaļa 17.–29. pants
Bet viņš tos uzrunāja: “Mans Tēvs vēl aizvien strādā, un arī es strādāju.” Nu vēl vairāk jūdi meklēja viņu nonāvēt, tādēļ ka viņš ne tikvien neievēroja sabatu, bet arī sauca Dievu par savu Tēvu, sevi pielīdzinādams Dievam. Tad Jēzus atbildēja un tiem teica: “Patiesi, patiesi es jums saku: Dēls nevar pats no sevis darīt neko, ja vien tas neredz Tēvu darām, jo vienīgi to, ko dara Tēvs, tāpat dara arī Dēls. Jo Tēvs mīl Dēlu un rāda viņam visu, ko pats dara, un rādīs lielākus darbus par šiem, tā ka jūs brīnīsieties. Tāpat kā Tēvs mirušos uzmodina un dara dzīvus, arī Dēls atdzīvina, kurus grib. Tēvs netiesā nevienu, bet visu tiesu ir nodevis Dēlam, lai visi godātu Dēlu, tāpat kā tie godā Tēvu. Kas Dēlu negodā, tie negodā Tēvu, kas viņu sūtījis. Patiesi, patiesi es jums saku: kas manus vārdus dzird un tic viņam, kas mani ir sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir pārgājis dzīvībā. Patiesi, patiesi es jums saku: nāk stunda, un tā ir jau tagad, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi, un tie, kas būs dzirdējuši, dzīvos. Tāpat kā Tēvam ir dzīvība sevī pašā, viņš devis arī Dēlam, lai tam būtu dzīvība sevī pašā. Viņš tam devis varu arī tiesāt, tādēļ ka tas ir Cilvēka Dēls. Nebrīnieties par to, jo nāk stunda, kurā visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa balsi un izies ārā: tie, kas darījuši labu, – celsies augšām dzīvībai, bet tie, kas darījuši ļaunu, – notiesāšanai.
Ceturtā Lieldienu svētdiena | 21. aprīlis | Jņ.6:53–63
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 6. nodaļa 53.–63. pants
“Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs neēdat cilvēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums nav dzīvības sevī. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā. Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, paliek manī un es viņā. Tāpat kā dzīvais Tēvs mani ir sūtījis un es dzīvoju caur Tēvu, arī tas, kas mani ēd, caur mani dzīvos. Šī ir maize, kas nākusi no debesīm, nevis tāda, kādu ēduši jūsu tēvi un nomiruši. Kas ēd šo maizi, tas dzīvos mūžīgi.” To viņš sacīja Kapernaumā, mācīdams sinagogā. Daudzi viņa mācekļi, to dzirdēdami, sacīja: “Šie vārdi ir pārāk smagi. Kas tajos var klausīties?” Jēzus, zinādams, kādēļ viņa mācekļi kurn, sacīja viņiem: “Vai tas jums ir par apgrēcību? Bet, ja jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu uzkāpjam tur, kur viņš bija iepriekš, ko tad? Gars dara dzīvu, miesa nelīdz nenieka. Vārdi, ko es jums runāju, ir Gars un dzīvība.
Piektā Lieldienu svētdiena | 28. aprīlis | Mt.11:25–30
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 11. nodaļa 25.–30. pants
Tajā pašā laikā Jēzus sacīja: “Es slavēju tevi, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem un tās atklājis bērniņiem! Jā, Tēvs, šādi ir izpaudusies tava labvēlība! Mans Tēvs man ir devis visu, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, nedz Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls vēlas to atklāt. Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu. Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm; jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla.”
Sestā Lieldienu svētdiena | 5. mails | Lk.22:39–44
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 22. nodaļa 39.–44. pants
Izgājis viņš, kā ieradis, devās uz Olīvkalnu, un arī mācekļi viņam sekoja. Un, tajā vietā nonācis, viņš tiem sacīja: “Lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā.” Viņš aizgāja no tiem sāņus akmens metiena attālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu: “Tēvs, ja tu gribi, ņem šo biķeri prom no manis, tomēr lai notiek nevis mana, bet tava griba.” Tad viņam parādījās eņģelis no debesīm un viņu stiprināja. Nāves baiļu pārņemts, viņš lūdza Dievu vēl stiprāk. Un viņa sviedri kā biezas asins lāses ritēja zemē.
Debesbraukšanas diena | 9. maijs | Ap.d.1:1–11
APUSTUĻU DARBI 1. nodaļa 1.–11. pants
Pirmajā grāmatā, Teofil, es aprakstīju visu, ko Jēzus darīja sākumā un mācīja līdz tai dienai, kad viņš tika uzņemts debesīs un izraudzītajiem apustuļiem jau bija devis pavēles Svētajā Garā. Pēc savām ciešanām viņš nostājās dzīvs viņu priekšā, un četrdesmit dienās viņš to daudzas reizes pierādīja, tiem parādīdamies un runādams par Dieva valstību. Kopīgu mielastu ieturot, viņš tiem pavēlēja: “Neaizejiet no Jeruzālemes, bet sagaidiet Tēva apsolījumu, ko jau dzirdējāt no manis: Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs pēc nedaudz dienām kristīs Svētajā Garā.” Tad tie, kas bija sapulcējušies, viņam jautāja: “Kungs, vai tu šajā laikā no jauna uzcelsi Israēlam ķēniņvalsti?” Viņš tiem sacīja: “Nav jūsu daļa zināt laiku vai stundu, ko Tēvs ir nolicis savā varā, bet jūs saņemsiet Svētā Gara spēku, kas nāks pār jums, un jūs būsiet mani liecinieki gan Jeruzālemē un visā Jūdejā, gan Samarijā un līdz pat pasaules galam.” Un, to pateicis, viņš, tiem redzot, tika pacelts, un mākonis uzņēma viņu prom no to acīm. Viņam aizejot, tie cieši lūkojās debesīs, un, redzi, divi vīri baltās drānās pie tiem nostājās un sacīja: “Galilejieši, ko stāvat, skatīdamies debesīs? Šis Jēzus, kas uzņemts debesīs prom no jums, tāpat nāks, kā jūs redzējāt viņu debesīs aizejam.”
Ģimenes diena | 12. maijs | 1Moz.1:26–28
1. MOZUS GRĀMATA 1. nodaļa 26.–28. pants
Un Dievs teica: “Taisīsim cilvēku pēc mūsu tēla, pēc mūsu līdzības, lai tas valda pār zivīm jūrā un pār putniem debesīs, un pār lopiem, un pār visu zemi, un pār visiem rāpuļiem, kas rāpo pa zemi!” Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla, pēc Dieva tēla viņš radīja to – vīrieti un sievieti viņš radīja! Un Dievs viņus svētīja un teica: “Augļojieties un vairojieties, piepildiet zemi un pakļaujiet to – valdiet pār zivīm jūrā un putniem debesīs, pār visu, kas dzīvs un rāpo pa zemi!”
Vasarsvētki | 19. maijs | Apd.2:32–39
APUSTUĻU DARBI 2. nodaļa 32.–39. pants
Redzi, šo Jēzu Dievs ir augšāmcēlis, tam mēs visi esam liecinieki. Ar Dieva labo roku paaugstināts un saņēmis no Tēva apsolījumu par Svēto Garu, viņš to izlēja, kā jūs redzat un dzirdat. Dāvids gan neuzkāpa debesīs, tomēr viņš saka: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies man pie labās rokas, līdz es lieku tavus ienaidniekus par kājsolu zem tavām kājām. – Lai viss Israēla nams tad nu nešaubīgi zina, ka Dievs lika viņu par Kungu un Kristu, šo Jēzu, kuru jūs piesitāt krustā.” Šie vārdi sāpīgi iedzēla viņu sirdīs, un tie jautāja Pēterim un pārējiem apustuļiem: “Ko lai mēs darām, brāļi?” Tad Pēteris tiem sacīja: “Atgriezieties no grēkiem, un lai jūs ikviens topat kristīti Jēzus Kristus vārdā grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu. Jo šis ir apsolījums jums, jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko pieaicinās Kungs, mūsu Dievs.”
Trīsvienības svētki | 26. maijs | Mt.28:18–20
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 28. nodaļa 18.–20. pants
Jēzus, piegājis klāt, tiem sacīja: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.”
Otrā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 2. jūnijs | Mt.21:28–32
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 21. nodaļa 28.–32. pants
Bet ko jūs domājat par šo? Kādam cilvēkam bija divi dēli, viņš gāja pie pirmā un lūdza: dēls, ej šodien strādāt vīnadārzā. Bet tas atbildēja: es negribu. – Tomēr vēlāk nožēlojis viņš aizgāja. Tad tēvs devās pie otra dēla un lūdza to pašu. Tas viņam atbildēja: jā, kungs, – tomēr negāja. Kurš no šiem diviem rīkojās pēc tēva gribas?” Tie atbildēja: “Pirmais.” Jēzus sacīja tiem: “Patiesi es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Debesu valstībā nekā jūs. Jo Jānis Kristītājs atnāca pie jums pa taisnības ceļu, taču jūs viņam neticējāt, bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Un jūs, to redzēdami, arī vēlāk nenožēlojāt un viņam neticējāt.
Trešā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 9. jūnijs | Apd.17:22–33
APUSTUĻU DARBI 17. nodaļa 22.–33. pants
Bet Pāvils, nostājies areopaga vidū, sacīja: “Atēnieši, es redzu, ka, pēc visa spriežot, jūs esat visnotaļ dievbijīgi. Apstaigādams un aplūkodams jūsu svētvietas, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamajam Dievam. Tad, redzi, – ko jūs nepazīdami pielūdzat, to es jums sludinu. Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tajā, viņš, debesu un zemes Kungs, nemājo cilvēku celtos tempļos, un viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā viņam kā trūktu, viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu. No viena cilvēka viņš radīja visas cilvēku tautas, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu un kaut taustoties censtos viņu atrast, lai gan viņš nav tālu nevienam no mums. Jo viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam, kā jau daži jūsu dzejnieki ir sacījuši: mēs arī esam viņa dzimums. Mums, kas esam Dieva dzimums, nav jāuzskata, ka dievišķais ir līdzīgs zelta vai sudraba, vai akmens veidojumam, ko cilvēks ar savu izdomu un prasmi darinājis. Dievs, neņemdams vērā pagājušos nezināšanas laikus, tagad visur aicina visus cilvēkus atgriezties no grēkiem. Dievs ir nolicis dienu, kurā viņš taisnīgumā tiesās pasauli caur vīru, ko viņš izredzējis, un visiem ir devis ticības pierādījumu, uzmodinādams viņu no mirušajiem.” Dzirdēdami pieminam mirušo augšāmcelšanos, vieni ņirgājās, bet citi sacīja: “Par to mēs tevi gribam dzirdēt vēl citreiz.” Tā Pāvils aizgāja no viņu vidus.
Ceturtā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 16. jūnijs | Mt.18:1–10
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 18. nodaļa 1.–10. pants
Tajā pašā laikā mācekļi gāja pie Jēzus un vaicāja: “Kas tad ir lielākais Debesu valstībā?” Jēzus, pieaicinājis kādu bērniņu un nostādījis to viņu vidū, sacīja: “Es jums saku: patiesi, ja jūs nemaināties un netopat kā bērniņi, jūs neieiesiet Debesu valstībā. Tad nu ikviens, kas pats top pazemīgs kā šis bērniņš, ir lielākais Debesu valstībā. Un, kas uzņem vienu šādu bērniņu manā vārdā, tas uzņem mani. Kas apgrēcina vienu no šiem mazākajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ja tam uzkārtu dzirnakmeni kaklā un to noslīcinātu jūras dziļumā. Vai! pasaulei, kad nāk apgrēcība! Apgrēcībai gan ir jānāk, bet vai! tam cilvēkam, caur kuru nāk apgrēcība! Un, ja tava roka vai kāja tevi apgrēcina, nocērt to un aizmet projām! Labāk tev tizlam un kroplam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas rokas un kājas un tu tiec iemests mūžīgā ugunī. Ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un aizmet projām. Labāk tev vienacainam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas acis un tu tiec iemests elles ugunīs. Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazākajiem nenonicināt, jo es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz mana debesu Tēva vaigu.
Piektā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 23. jūnijs | Mk.6:17–29
MARKA EVAŅĢĒLIJS 6. nodaļa 17.–29. pants
Hērods bija licis Jāni sagrābt un apcietināt Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ, kuru Hērods bija apprecējis, jo Jānis Hērodam mēdza atgādināt: “Nav atļauts, ka tu dzīvo ar sava brāļa sievu.” Un Hērodija viņu ienīda un gribēja nonāvēt, bet nevarēja, jo Hērods baidījās no Jāņa, zinādams, ka viņš ir taisns un svēts vīrs, un saudzēja viņu. Lai gan Jāņa runas viņu mulsināja, viņš tomēr labprāt viņā klausījās. Nāca izdevīgs brīdis, kad Hērods savā dzimšanas dienā saviem lielkungiem, virsniekiem un augstmaņiem rīkoja Galilejā dzīres. Kad Hērodijas meita ienāca un dejoja, viņa ļoti iepatikās Hērodam un arī tiem, kas sēdēja līdzās pie galda. Ķēniņš meitenei teica: “Lūdz no manis visu, ko vien gribi, un es tev to došu.” Un viņš tai zvērēja: “Lai ko tu man lūgtu, es tev došu, līdz pat pusei no manas ķēniņvalsts.” Viņa, ārā izgājusi, jautāja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Tā viņai sacīja: “Jāņa Kristītāja galvu.” Un, steigšus piegājusi pie ķēniņa, viņa lūdza: “Es gribu, lai tu man tūlīt dod uz paplātes Jāņa Kristītāja galvu.” Ķēniņš sadrūma, bet dotā zvēresta un klātesošo dēļ nespēja tai atteikt un tūlīt sūtīja bendi un pavēlēja atnest Jāņa Kristītāja galvu. Tas, aizgājis uz cietumu, nocirta viņam galvu un atnesa to uz paplātes, iedeva meitenei, un meitene to atdeva savai mātei. Kad Jāņa mācekļi to dzirdēja, tie nāca un paņēma viņa līķi un ielika to kapenēs.
Sestā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 30. jūnijs | Lk.6:12–26
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 6. nodaļa 12.–26. pants
Tanīs dienās viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt un pavadīja tur cauru nakti lūgšanās. Dienai iestājoties, viņš pasauca pie sevis mācekļus un izraudzīja no tiem divpadsmit, kurus tad viņš nosauca par apustuļiem: Sīmani, kuram deva vārdu Pēteris, un Andreju, viņa brāli, Jēkabu, Jāni, Filipu, Bartolomeju, Mateju, Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, Sīmani, sauktu Zēlots, Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdu Iskariotu, kas kļuva par nodevēju. Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, viņš stāvēja klajā laukā, un kopā ar viņu bija liels pulks mācekļu un daudz ļaužu no visas Jūdejas un Jeruzālemes, un Tīras, un Sidonas piekrastes, kuri nāca viņu klausīties un lai tiktu dziedināti no slimībām. Arī nešķīsto garu apsēstie tika dziedināti. Viss ļaužu pūlis tiecās pieskarties viņam, jo no viņa izgāja spēks un visus dziedināja. Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgi jūs, nabagie, jo jums pieder Dieva valstība. Laimīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs, un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi – jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi ir darījuši praviešiem. Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem!
Septītā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 7. jūlijs | Mt.13:44–46
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 13. nodaļa 44.–46. pants
Debesu valstība ir līdzīga tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atradis noslēpj un ar prieku iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas šo tīrumu. Vēl Debesu valstība ir līdzīga tirgotājam, kas meklē labas pērles. Atradis vienu ļoti vērtīgu, viņš iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas to.
Astotā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 14. jūlijs | Mt.23:1–12
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 23. nodaļa 1.–12. pants
Tad Jēzus uzrunāja ļaužu pūli un savus mācekļus, sacīdams: “Mozus krēslā ir apsēdušies rakstu mācītāji un farizeji. Visu, ko tie jums saka, pildiet un turiet, bet pēc viņu darbiem nedariet, jo viņi gan saka, bet paši nedara. Tie sasien smagas un grūti panesamas nastas un uzkrauj tās cilvēku pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās pakustināt. Tie visu dara, lai izrādītos cilvēkiem, – tie darina aizvien platākus savus filaktērijus un lielākus pušķus pie saviem tērpiem. Tiem patīk mielastos un sinagogās ieņemt goda vietas un saņemt sveicienus tirgus laukumos, un dzirdēt, ka cilvēki viņus sauc par rabi. Bet jūs nesauciet sevi par rabi, jo viens ir jūsu Skolotājs, bet jūs visi esat brāļi. Nesauciet arī nevienu virs zemes par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs. Nesauciet sevi arī par skolotājiem, jo vienīgi Kristus ir jūsu skolotājs. Bet lielākais no jums būs jūsu kalps. Kas pats paaugstināsies, tiks pazemināts; un, kas pats sevi pazeminās, tiks paaugstināts.
Devītā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 21. jūlijs | Jņ.15:9–17
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 15. nodaļa 9.–17. pants
Kā Tēvs mani ir mīlējis, arī es jūs esmu mīlējis. Palieciet manā mīlestībā! Ja jūs turēsiet manus baušļus, jūs paliksiet manā mīlestībā, tāpat kā es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku viņa mīlestībā. To es jums esmu sacījis tādēļ, lai mans prieks būtu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs. Mans bauslis ir: mīliet cits citu, tāpat kā es jūs esmu mīlējis. Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem. Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo to, ko dara kungs, viņa kalps nezina. Es jūs saucu par draugiem, jo es esmu jums darījis zināmu visu, ko dzirdēju no Tēva. Ne jūs izraudzījāt mani, bet es jūs izraudzīju un liku, ka jūs ejat un augļus nesat un ka jūsu augļi paliek, lai visu, ko vien jūs lūgtu manā vārdā no Tēva, viņš jums dotu. Es jums to pavēlu: mīliet cits citu!
Desmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 28. jūlijs | Mt.6:19–23
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 6. nodaļa 19.–23. pants
Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog, bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds. Miesas gaismeklis ir acs; ja tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaismas pilna. Bet, ja tava acs ir ļauna, tad visa tava miesa būs aptumšota. Ja nu gaisma, kas tevī, ir tumsa, cik liela tad ir pati tumsa!
Vienpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 4. augusts | Apd.26:6–29
APUSTUĻU DARBI 26. nodaļa 6.–29. pants
Tagad, šeit stāvot, es tieku tiesāts par cerību, ko Dievs caur apsolījumu devis mūsu tēviem, – par cerību, ko mūsu divpadsmit ciltis cer sasniegt, nepārtraukti kalpojot Dievam dienu un nakti. Par šo cerību, ķēniņ, jūdi mani apsūdz. Kas tad, pēc jūsu atzinuma, tur ir neticams, ja Dievs uzmodina mirušos? Man gan pašam šķita, ka man jādarbojas Jēzus, Nācarieša, vārdam pretī, cik vien iespējams. To Jeruzālemē es arī darīju un, saņēmis no virspriesteriem pilnvaru, daudzus svētos esmu slēdzis cietumā, un, kad tie bija jānogalina, arī es par to balsoju. Pa visām sinagogām es bieži viņus sodīju, daudz un dažādi spiedu viņus zaimot un, pār mēru trakodams, vajāju viņus pat svešās pilsētās. Ar tādu nolūku es devos uz Damasku ar virspriesteru pilnvaru un pavēli, un, dienas vidū pa ceļu ejot, ak, ķēniņ, es ieraudzīju gaismu no debesīm, spožāku par sauli, kas apspīdēja mani un manus ceļabiedrus. Mēs nokritām visi pie zemes, un es dzirdēju balsi uzrunājam mani ebreju valodā: Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā? Grūti tev ir pret dzelksni spārdīt. Bet es jautāju: Kungs, kas tu esi? Kungs sacīja: es esmu Jēzus, ko tu vajā. Celies augšā un nostājies uz savām kājām; es parādījos tev tādēļ, ka esmu izraudzījis tevi par kalpu un liecinieku tam, ko tu redzēji un ko es tev rādīšu. Es tevi izrāvu laukā no šīs tautas un no pagāniem, pie kuriem es tevi sūtīšu, lai tu atvērtu viņu acis un viņi atgrieztos no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, lai saņemtu grēku piedošanu un ticībā uz mani iemantotu vietu starp svētajiem. Tādēļ, ķēniņ Agripa, es nevarēju būt nepaklausīgs redzējumam no debesīm. Vispirms damaskiešiem, pēc tam jeruzālemiešiem un visā jūdu zemē, un arī pagāniem es sludināju grēku nožēlu, lai tie atgriežas pie Dieva un dara grēku nožēlas cienīgus darbus. Tādēļ jūdi sagūstīja mani templī un gribēja noslepkavot. Bet palīdzība no Dieva man ir nākusi līdz pat šai dienai, un es stāvu šeit, liecinādams kā maziem, tā lieliem, ka nerunāju neko, ko nebūtu pravietojuši Mozus un pravieši – ka Kristum bija jācieš, ka viņš ir pirmais, kam bija augšāmcelties no mirušajiem, pasludinot gaismu šai tautai un pagāniem.” Pāvilam tā runājot, Fēsts skaļā balsī sacīja: “Tu esi traks, Pāvil, tavas pārlieku lielās zināšanas padara tevi traku.” Bet Pāvils atbildēja: “Es neesmu traks, augsti cienījamais Fēst, bet paužu patiesības un saprāta vārdus. Arī ķēniņš, kuram es atklāti to stāstīju, to zina. Es neticu, ka viņam ir palicis kaut kas apslēpts, jo tas taču nav darīts kādā nomaļā kaktā. Vai tu tici praviešiem, ķēniņ Agripa? Es zinu, ka tu tici.” Bet Agripa sacīja Pāvilam: “Nu jau tu mani mēģini padarīt par kristieti.” Tad Pāvils atbildēja: “Es lūdzu Dievu, lai agrāk vai vēlāk ne vien tu, bet arī visi pārējie, kas šodien manī klausās, kļūtu tādi paši, kāds esmu es, tikai bez šīm važām.”
Divpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 11. augusts | Mt.5:38–48
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 5. nodaļa 38.–48. pants
Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu. Bet es jums saku: nestājieties pretim ļaunumam; ja kāds tev sit pa labo vaigu, tam pagriez arī otru. Kas grib ar tevi tiesāties un ņemt tavu kreklu, tam atdod arī virsdrēbes. Ja kāds tevi spiež iet vienu jūdzi, paej ar to divas. Dod tam, kas tevi lūdz, un nenovērsies no tā, kas no tevis grib aizņemties. Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: mīli savu tuvāko un nīsti savu ienaidnieku. Bet es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava debesu Tēva bērni; jo viņš liek saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un lietum līt pār taisniem un netaisniem. Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai arī muitnieki nedara tāpat? Ja jūs sveicināt vienīgi savus brāļus, ko gan īpašu jūs darāt? Vai arī pagāni nedara tāpat? Tad nu topiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs.
Trīspadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 18. augusts | Mt.7:6–14
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 7. nodaļa 6.–14. pants
Kas svēts, to nedodiet suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām pērles nesamin un suņi atgriezušies jūs nesaplosa. Lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klaudziniet, un jums atvērs. Ikviens, kas lūdz, saņem un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, atvērs. Vai starp jums ir cilvēks, kas savam dēlam, ja tas lūgs maizi, dos akmeni? Vai, ja tas lūgs zivi, dos tam čūsku? Ja nu jūs, ļauni būdami, saviem bērniem dodat labas dāvanas, cik daudz vairāk laba jūsu debesu Tēvs dos tiem, kas viņu lūdz. Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem; jo tā ir bauslība un pravieši. Ieejiet pa šaurajiem vārtiem, jo plati ir vārti un plats ir ceļš, kas ved pazušanā, un daudzi pa tiem ieiet. Cik šauri ir vārti un cik šaurs ir ceļš, kas ved dzīvībā, un tikai nedaudzi to atrod.
Četrpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 25. augusts | Mt.10:34–42
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 10. nodaļa 34.–42. pants
Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru atnest virs zemes; es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu! Jo es esmu nācis cilvēku sanaidot ar viņa tēvu, meitu ar viņas māti un vedeklu ar viņas vīramāti; un cilvēka tuvinieki būs viņa ienaidnieki. Kas tēvu vai māti mīl vairāk nekā mani, tas nav manis cienīgs; kas dēlu vai meitu mīl vairāk nekā mani, arī nav manis cienīgs. Kas neņem savu krustu un neseko man, tas nav manis cienīgs. Kas savu dzīvību atrod, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis dēļ, tas to atradīs. Kas jūs uzņem, tas uzņem mani, un, kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis. Kas uzņem pravieti pravieša vārdā, tas saņems pravieša algu; kas uzņem taisno taisnā vārdā, tas saņems taisnā algu. Un, kas padzirdīs vienu no šiem vismazākajiem ar biķeri auksta ūdens vien tādēļ, ka to sauc māceklis, tam viņa alga nezudīs.”
Piecpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 1. septembris | Lk.10:38–42
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 10. nodaļa 38.–42. pants
Tālāk iedami, viņi iegāja kādā ciemā. Kāda sieviete, vārdā Marta, uzņēma viņu savā namā. Viņai bija māsa, vārdā Marija. Tā apsēdās pie Kunga kājām un klausījās viņa vārdos. Bet Marta, nopūlējusies, daudz kalpodama, nostājās viņa priekšā un sacīja: “Kungs, vai tev nerūp, ka mana māsa ir pametusi mani vienu, lai es kalpotu? Saki taču viņai, lai viņa man palīdz!” Kungs viņai atbildēja: “Marta, Marta, tu par daudz ko esi norūpējusies un satraukusies, bet ir tikai viena lieta nepieciešama. Marija sev izvēlējusies labāko daļu, tā viņai netiks atņemta.”
Sešpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 8. septembris | Lk.19:1–10
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 19. nodaļa 1.–10. pants
Ienācis Jērikā, Jēzus devās cauri pilsētai. Un, redzi, tur bija kāds vīrs, vārdā Zakhajs, viņš bija virsmuitnieks un bagāts. Viņš pūlējās ieraudzīt Jēzu, kāds viņš ir, bet nevarēja ļaužu pūļa dēļ, jo augumā bija mazs. Paskrējis tālāk uz priekšu, tas uzkāpa sikomores kokā, lai viņu ieraudzītu, jo viņam vajadzēja tur iet garām. Kad Jēzus nonāca tajā vietā, paskatījies uz augšu, viņš sacīja tam: “Zakhaj, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāpaliek tavā namā.” Tas steigšus nokāpa un ar prieku viņu uzņēma. To ieraudzījuši, visi kurnēja, teikdami: “Pie grēcīga vīra viņš apmeties.” Bet Zakhajs piecēlies sacīja Kungam: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas esmu gatavs atdot nabagiem, un, ja esmu no kāda netaisnīgi kaut ko izspiedis, to atdošu četrkārtīgi.” Jēzus viņam sacīja: “Šodien šim namam pestīšana ir notikusi, jo arī šis ir Ābrahāma dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu un glābtu pazudušo.”
Septiņpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 15. septembris | Mt.5:1–12
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 5. nodaļa 1.–12. pants
Redzēdams ļaužu pūli, Jēzus uzkāpa kalnā un apsēdās, un viņa mācekļi sapulcējās ap viņu. Un viņš sāka tos mācīt, sacīdams: “Laimīgi garā nabagie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi apbēdinātie, jo viņus mierinās. Laimīgi lēnprātīgie, jo viņi mantos zemi. Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo Dievs viņiem papilnam to dos. Laimīgi žēlsirdīgie, jo Dievs būs viņiem žēlsirdīgs. Laimīgi sirdsšķīstie, jo viņi Dievu redzēs. Laimīgi miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem. Laimīgi taisnības dēļ vajātie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi jūs esat, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un runās visu ļaunu par jums. Priecājieties un gavilējiet – jūsu alga ir liela debesīs. Tāpat tie vajāja arī praviešus, kas bija pirms jums.
Astoņpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 22. septembris | Mk.2:1–12
MARKA EVAŅĢĒLIJS 2. nodaļa 1.–12. pants
Pēc dažām dienām viņš atkal ieradās Kapernaumā, un ļaudis uzzināja, ka viņš ir namā. Tik daudz ļaužu sapulcējās, ka pat durvju priekšā vairs nebija vietas, un viņš runāja uz tiem. Te nāca četri vīri, kas nesa pie viņa kādu paralizēto. Kad ļaužu pūļa dēļ tie nevarēja viņam piekļūt, tie atsedza jumtu namam, kur viņš bija, un, jumtu uzplēsuši, nolaida gultu, kurā paralizētais gulēja. Jēzus, redzēdams viņu ticību, sacīja paralizētajam: “Dēls, tavi grēki tev ir piedoti.” Bet tur sēdēja daži rakstu mācītāji, un tie sprieda savās sirdīs: “Kā viņš tā runā? Viņš zaimo! Kurš cits var grēkus piedot kā vienīgi Dievs?” Un tūlīt Jēzus savā garā nomanīja, ka viņi sevī tā domā, un viņiem sacīja: “Kādēļ jūs tā spriežat savās sirdīs? Kas ir vieglāk – sacīt paralizētajam: tev tavi grēki ir piedoti! – vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā! – Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot,” – un viņš sacīja paralizētajam: “Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej mājās!” Un viņš tūlīt piecēlās un, gultu paņēmis, izgāja ārā visu priekšā; un visi izbrīnījās un slavēja Dievu, sacīdami: “Neko tādu mēs vēl nekad neesam redzējuši!”
Deviņpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 29. septembris | Lk.12:13–21
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 12. nodaļa 13.–21. pants
Kāds no pūļa viņam sacīja: “Skolotāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā.” Viņš tam atbildēja: “Cilvēk, kas mani ir iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?” Un viņš tiem sacīja: “Pielūkojiet, sargieties no jelkādas mantrausības. Pat pārpilnībā cilvēks nedzīvo no tā, ka viņam daudz kas pieder.” Tad viņš stāstīja tiem līdzību: “Kādam bagātniekam lauki ienesa labu ražu. Un viņš sāka pie sevis spriest: ko lai es daru? Man nav kur savākt savus augļus. Tad viņš teica: es darīšu tā – nojaukšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus, un tur savākšu visu labību un citus labumus. Un savai dvēselei es sacīšu: tev ir daudz labumu iekrāts uz ilgiem gadiem; atpūties, ēd, dzer un līksmo! Tad viņam Dievs sacīja: neprātīgais! Šajā naktī tev atprasīs dzīvību – kam tad piederēs tas, ko esi sakrājis? Tā notiek tam, kas krāj tikai sev, bet netop bagāts Dievā.”