Dievkalpojumi notiek svētdienās 10:00 un otrdienās 7:00
Svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 7. janvāris | Mt.4:12–16
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 4. nodaļa 12.–16. pants
Kad Jēzus dzirdēja, ka Jānis nodots, viņš atgriezās Galilejā. Atstājis Nācareti, viņš aizgāja dzīvot Kapernaumā, piejūras pilsētā, Zebulūna un Naftālī zemēs, ka piepildītos, ko Kungs caur pravieti Jesaju ir sacījis:
Zebulūna zeme un Naftālī zeme –
ceļš uz jūru viņpus Jardānas,
citu tautu Galileja;
tauta, kas sēdēja tumsā,
ieraudzījusi lielu gaismu,
un tiem, kas sēdēja nāves ēnas zemē,
gaisma uzaususi.
Otrā svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 14. janvāris | Mt.1:35–49
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 1. nodaļa 35.–49. pants
Nākamajā dienā Jānis atkal stāvēja un arī divi viņa mācekļi. Ieraudzījis Jēzu staigājam, viņš sacīja: “Redzi, Dieva Jērs!” Abi mācekļi dzirdēja viņu tā runājam un sekoja Jēzum. Bet Jēzus, apgriezies un ieraudzījis viņus sekojam, tiem jautāja: “Ko jūs meklējat?” Tie viņam sacīja: “Rabi (tulkojumā: Skolotāj), kur tu mājo?” Viņš tiem sacīja: “Nāciet un redzēsiet!” Tad tie aizgāja un redzēja, kur viņš mājo, un palika to dienu pie viņa. Tas bija ap desmito stundu. Bet Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, viens no tiem diviem, kas Jāni bija dzirdējuši un sekojuši Jēzum, vispirms atrada savu brāli Sīmani un viņam sacīja: “Mēs esam atraduši Mesiju” (tulkojumā: Kristus). Viņš to aizveda pie Jēzus. Uzlūkojis viņu, Jēzus sacīja: “Tu esi Sīmanis, Jāņa dēls; tevi sauks Kēfa” (tulkojumā: Pēteris). Nākamajā dienā Jēzus gribēja doties uz Galileju. Viņš atrada Filipu un tam sacīja: “Seko man!” Bet Filips bija no Bētsaīdas, Andreja un Pētera pilsētas. Filips atrada Natanaēlu un viņam sacīja: “Mēs esam atraduši to, par kuru Mozus rakstījis bauslībā un par kuru rakstījuši arī pravieši, – Jēzu, Jāzepa dēlu, no Nācaretes.” Bet Natanaēls viņam jautāja: “Vai no Nācaretes var būt kas labs?” Filips tam atbildēja: “Nāc un paskaties!” Jēzus redzēja Natanaēlu nākam un sacīja par viņu: “Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības.” Natanaēls viņam jautāja: “Kā tu mani pazīsti?” Jēzus atbildēja: “Pirms Filips tevi sauca, es redzēju tevi zem vīģes koka.” Natanaēls atbildēja viņam: “Rabi, tu esi Dieva Dēls, tu esi Israēla Ķēniņš!”
Trešā svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 21. janvāris | Lk.5:27–32
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 5. nodaļa 27.–32. pants
Pēc tam Jēzus aizgāja un ieraudzīja muitnieku, vārdā Levijs, sēžam pie muitnīcas, un tam sacīja: “Seko man!” Tas, visu atstājis, cēlās un sekoja viņam. Tad Levijs rīkoja viņam lielu mielastu savā namā, un liels pulks muitnieku un citu ļaužu bija pie viena galda kopā ar viņiem. Bet farizeji un viņu rakstu mācītāji sāka kurnēt pret viņa mācekļiem: “Kādēļ jūs ēdat un dzerat kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” Jēzus tiem atbildēja: “Veseliem ārsta nevajag, bet gan slimajiem. Nevis taisnos es esmu nācis aicināt atgriezties no grēkiem, bet grēciniekus.”
Ceturtā svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 28. janvāris | Lk.7:36–50
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 7. nodaļa 36.–50. pants
Kāds farizejs lūdza viņu, lai viņš pie tā ēstu; un, farizeja namā iegājis, viņš apsēdās. Un, redzi, tajā pilsētā kāda sieviete, kas bija grēciniece, uzzinājusi, ka viņš ir farizeja namā, atnesa alabastra trauciņu ar smaržīgu svaidāmo eļļu un nostājās aiz Jēzus, krita pie viņa kājām un raudādama sāka ar savām asarām slacīt viņa kājas un ar saviem matiem tās žāvēt, un skūpstīja viņa kājas un iezieda ar svaidāmo eļļu. Farizejs, kas viņu bija aicinājis, to redzēdams, pie sevis noteica: “Ja šis būtu pravietis, tad pazītu gan, kas un kāda ir šī sieviete, kas viņam pieskaras, jo tā ir grēciniece.” Un Jēzus, vērsies pie viņa, sacīja: “Sīmani, man tev kas sakāms.” Un tas sacīja: “Saki, Skolotāj!” – “Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs – piecdesmit. Kad neviens no tiem nespēja parādu atdot, viņš abiem to atlaida. Kurš no tiem viņu vairāk mīlēs?” Sīmanis atbildēja: “Es domāju – tas, kam tika vairāk atlaists.” Jēzus sacīja: “Tu pareizi spried.” Un, pagriezies pret sievieti, viņš Sīmanim teica: “Vai redzi šo sievieti? Es ienācu tavā namā, tu man kāju mazgāšanai ūdeni nedevi, bet viņa manas kājas ar asarām slacīja un ar matiem tās susināja. Tu mani nenoskūpstīji, bet viņa, kopš te esmu ienācis, nemitējas skūpstīt manas kājas. Manu galvu ar eļļu tu neesi svaidījis, bet viņa ar smaržīgo eļļu svaidīja manas kājas. Es tev saku, viņas daudzie grēki ir piedoti, jo viņā ir daudz mīlestības. Bet, kam maz piedod, tas maz mīl.” Un viņš tai teica: “Tavi grēki tev ir piedoti.” Un tie, kas bija pie galda, savā starpā runāja: “Kas viņš tāds, ka pat grēkus piedod?” Bet sievietei viņš sacīja: “Tava ticība tevi ir izglābusi. Ej ar mieru!”
Astotā svētdiena pirms Lieldienām | 4. februāris | Lk.9:51–55
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 9. nodaļa 49.–55. pants
Jānis vērsās pie viņa un sacīja: “Mācītāj, mēs redzējām kādu, kas tavā vārdā izdzina dēmonus, un mēs viņam to aizliedzām, jo viņš neseko mums.” Bet Jēzus tam sacīja: “Neliedziet gan! Kas nav pret jums, tas ir ar jums!” Kad sāka piepildīties laiks tikt uzņemtam debesīs, viņš droši vērsa savu vaigu uz Jeruzālemi, lai dotos turp. Un viņš sūtīja sev pa priekšu vēstnešus. Tie devās ceļā un iegāja kādā samariešu ciemā, lai sagatavotu viņam naktsmājas. Bet samarieši viņu neuzņēma, jo viņš devās uz Jeruzālemi. To redzēdami, mācekļi Jānis un Jēkabs sacīja: “Kungs, vai gribi, lai pavēlam ugunij nākt no debesīm un tos iznīcināt, kā arī Elija darīja?” Jēzus pagriezies tos apsauca. Tad viņi gāja uz citu ciemu.
Septītā svētdiena pirms Lieldienām | 11. februāris | Mk.10:32–45
MARKA EVAŅĢĒLIJS 10. nodaļa 32.–45. pants
Viņi bija ceļā, iedami augšup uz Jeruzālemi. Jēzus gāja viņiem pa priekšu, un tie bija apjukuši un baiļodamies viņam sekoja. Viņš atkal ņēma pie sevis tos divpadsmit un sāka viņiem stāstīt, kas ar viņu notiks: “Redzi, mēs ejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos virspriesteriem un rakstu mācītājiem, un tie viņu notiesās uz nāvi un nodos viņu pagāniem. Un tie viņu apsmies un apspļaudīs, tad šaustīs un nonāvēs viņu, un pēc trim dienām viņš augšāmcelsies.” Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli, piegāja pie viņa un sacīja: “Skolotāj, mēs gribam, lai tu darītu, ko mēs tev lūgsim!” Viņš tiem jautāja: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?” Un tie sacīja: “Dod mums, ka mēs varētu sēdēt tavā godībā, viens pie tavas labās rokas un otrs – pie kreisās.” Bet Jēzus tiem sacīja: “Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā es tieku kristīts?” Un tie viņam sacīja: “Mēs varam.” Bet Jēzus tiem teica: “To biķeri, ko es dzeru, jūs dzersiet, un jūs kristīs tajā kristībā, kurā es tieku kristīts, bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas – to dot nav manā ziņā; tur sēdēs tie, kam tas sagatavots.” Un, kad tie desmit to dzirdēja, tie saskaitās uz Jēkabu un Jāni. Un, viņus pieaicinājis, Jēzus tiem sacīja: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tās apspiež, un viņu varenie ir varmācīgi pret tām. Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir visu vergs. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.”
Sestā svētdiena pirms Lieldienām | 18. februāris | Jņ.10:17–31
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 10. nodaļa 17.–31. pants
Tādēļ Tēvs mīl mani, ka es atdodu savu dzīvību par avīm, lai to atkal atgūtu. Neviens to man neatņem, bet es to atdodu pats. Man ir vara to atdot, un man ir vara to atkal ņemt. Šo bausli es esmu saņēmis no sava Tēva.” Tad atkal cēlās šķelšanās jūdu vidū šo vārdu dēļ. Daudzi no tiem runāja: “Viņš ir dēmonu apsēsts un trako. Ko jūs viņā klausāties?” Bet citi runāja: “Šie nav apsēsta cilvēka vārdi. Vai dēmons var atvērt akliem acis?” Tad Jeruzālemē notika Tempļa atjaunošanas svētki. Bija ziema. Jēzus pastaigājās templī, Sālamana kolonādē. Jūdi viņu apstāja un jautāja: “Cik ilgi tu mūs turēsi neziņā? Ja tu esi Kristus, saki mums to atklāti!” Jēzus viņiem atbildēja: “Es jums teicu, bet jūs neticat. Darbi, kurus es daru sava Tēva vārdā, tie liecina par mani. Bet jūs neticat, jo jūs neesat no manām avīm. Manas avis klausās manā balsī, es tās pazīstu, un viņas man seko. Es tām dodu mūžīgo dzīvību, viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no manas rokas. Mans Tēvs, kas man tās devis, ir par visiem lielāks, un neviens tās nevar izraut no mana Tēva rokas. Es un Tēvs, mēs esam viens.” Jūdi atkal sanesa akmeņus, lai viņu nomētātu.
Piektā svētdiena pirms Lieldienām | 25. februāris | Lk.20:9–19
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 20. nodaļa 9.–19. pants
Bet ļaudīm viņš sāka stāstīt šādu līdzību: “Kāds cilvēks iestādīja vīnadārzu un, nodevis to vīnkopjiem, aizceļoja uz ilgāku laiku. Noteiktā laikā viņš sūtīja savu kalpu pie vīnkopjiem, lai viņi tam dotu no vīnadārza augļiem, bet vīnkopji to piekāva un aizsūtīja tukšā atpakaļ. Viņš sūtīja vēl otru kalpu, bet arī šo piekāvuši un pazemojuši tie aizsūtīja tukšā atpakaļ. Tad viņš sūtīja vēl trešo, bet tie arī šo, smagi savainojuši, izmeta ārā. Tad vīnadārza saimnieks sacīja: ko lai es daru? Es sūtīšu savu mīļoto dēlu, varbūt to viņi ņems vērā. Bet vīnkopji, viņu ieraudzījuši, savā starpā sprieda: šis ir mantinieks, nonāvēsim viņu, un mantojums būs mūsu! Un viņi to izmeta no vīnadārza un nonāvēja. Ko nu vīnadārza saimnieks ar tiem darīs? Viņš nāks un šos vīnkopjus pazudinās, un dos vīnadārzu citiem.” Kad klausītāji to dzirdēja, tie sacīja: “Tas nedrīkst notikt.” Jēzus, tos uzlūkodams, sacīja: “Kā tad jāsaprot rakstītais: akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūrakmeni? Ikviens, kas kritīs pār šo akmeni, sašķīdīs, bet, uz kuru tas kritīs, to tas satrieks putekļos.” Rakstu mācītāji un virspriesteri tajā brīdī gribēja viņu sagūstīt, bet viņi baidījās no tautas. Tie saprata, ka šo līdzību viņš bija stāstījis par viņiem.
Ceturtā svētdiena pirms Lieldienām | 3. marts | Jņ.17:1–5
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 17. nodaļa 1.–5. pants
To pateicis, Jēzus pacēla acis uz debesīm un sacīja: “Tēvs, tā stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodinātu tevi, lai, tāpat kā tu viņam devi varu pār visu miesu, viņš katram, ko tu viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. Bet mūžīgā dzīvība ir tā, ka tie pazīst tevi – vienīgo, patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko tu esi sūtījis. Es tevi esmu pagodinājis virs zemes, novezdams galā darbu, ko tu man esi devis darīt. Un tagad, Tēvs, pagodini mani pie sevis paša ar to godību, kas man bija pie tevis, pirms pasaule bija.
Trešā svētdiena pirms Lieldienām | 10. marts | Jņ.17:6–19
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 17. nodaļa 6.–19. pants
Tavu vārdu es esmu atklājis tiem cilvēkiem, kurus no pasaules tu man devi. Tie bija tavi, un tu devi tos man, un tavus vārdus tie ir turējuši. Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko tu esi devis man, ir no tevis, ka esmu viņiem devis vārdus, kurus tu devi man. Un viņi ir saņēmuši tos un patiesi atzinuši, ka es esmu izgājis no tevis, un viņi tic, ka tu mani esi sūtījis. Par viņiem es lūdzu, es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, kurus tu man esi devis, jo viņi ir tavi. Viss, kas ir mans, ir tavs, un tavs ir mans. Un es tiku pagodināts viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē. Un es nāku pie tevis. Svētais Tēvs, sargā savā vārdā tos, ko tu man esi devis, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs. Kad es ar viņiem biju pasaulē, es sargāju tavā vārdā tos, ko tu man biji devis, es tos pasargāju, un neviens no viņiem nav pazudis kā vien pazušanas dēls – lai piepildītos Raksti. Bet tagad es eju pie tevis, un šo visu es runāju pasaulē, lai viņiem būtu mans prieks, kas viņos piepildās. Es viņiem esmu devis tavus vārdus, bet pasaule viņus ir ienīdusi, jo viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Es nelūdzu, lai tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai tu viņus sargātu no ļaunā. Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Dari viņus svētus patiesībā – tavi vārdi ir patiesība. Kā tu mani pasaulē sūtīji, arī es viņus pasaulē sūtīju. Tagad es ziedoju sevi viņu dēļ, lai arī viņi kļūtu svēti patiesībā.
Otrā svētdiena pirms Lieldienām | 17. marts | Jņ.17:20–26
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 17. nodaļa 20.–26. pants
Es nelūdzu par viņiem vien, bet arī par tiem, kas tic uz mani caur viņu vārdiem, lai visi būtu viens, itin kā tu, Tēvs, manī un es tevī, tā lai arī viņi būtu mūsos; lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis. Un to godību, ko tu man esi devis, es esmu devis viņiem, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs esam viens. Es viņos un tu manī, lai viņi ir pilnīgi vienībā, lai pasaule atzītu, ka tu esi sūtījis mani un esi viņus mīlējis, tāpat kā mani esi mīlējis. Tēvs! Es gribu, lai tur, kur esmu es, ar mani būtu arī tie, ko tu man esi devis, lai tie redzētu manu godību, ko tu man esi devis, tādēļ ka jau pirms pasaules radīšanas tu mani esi mīlējis. Taisnais Tēvs! Pasaule tevi nav pazinusi, bet es tevi esmu atzinis, un tie ir atzinuši, ka tu mani esi sūtījis. Un es esmu darījis zināmu viņiem tavu vārdu un darīšu to zināmu, lai mīlestība, ar kuru tu mani esi mīlējis, būtu viņos un arī es būtu viņos.”
Zaļā ceturtdiena | 28. marts | Lk.22:7–20
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 22. nodaļa 7.–20. pants
Tad pienāca Neraudzētās maizes diena, kad bija jākauj Pashas jērs. Un viņš sūtīja Pēteri un Jāni, sacīdams: “Ejiet un sagatavojiet mums Pashas mielastu, lai mēs to varētu ēst.” Tie viņam jautāja: “Kur tu gribi, lai mēs to sagatavojam?” Viņš sacīja: “Redzi, iegājuši pilsētā, jūs sastapsiet cilvēku, kas nes māla krūzi ar ūdeni, sekojiet viņam tajā mājā, kur viņš ieies, un sakiet tās mājas saimniekam: Skolotājs jautā: kur ir tā telpa, kur varu ar saviem mācekļiem baudīt Pashas mielastu? Un viņš jums ierādīs lielu iekārtotu augšistabu, tur gatavojiet mielastu.” Aizgājuši viņi atrada, kā viņš tiem bija sacījis, un sagatavoja Pashas mielastu. Kad tā stunda pienāca, viņš apsēdās un apustuļi līdz ar viņu. Viņš tiem sacīja: “Kā es ilgojos kopā ar jums ēst šo Pashu pirms savām ciešanām, jo es jums saku: es to vairs neēdīšu, tiekams tas piepildīsies Dieva valstībā.” Un, paņēmis biķeri un pateicies, viņš sacīja: “Ņemiet to un sadaliet savā starpā, jo es jums saku: kopš šā brīža es no vīnakoka augļiem vairs nedzeršu, tiekams nāks Dieva valstība.” Paņēmis maizi un pateicies, viņš lauza to un deva viņiem, sacīdams: “Šī ir mana miesa, kas par jums tiek dota; to dariet, mani pieminēdami.” Tāpat viņš ņēma arī biķeri, kad viņi bija paēduši, un teica: “Šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums tiek izlietas.
Lielā piektdiena | 29. marts | Bībeles lasījumi
Klusā sestdiena | 30. marts | Lk.23:32–43
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 23. nodaļa 32.–43. pants
Viņi atveda arī divus ļaundarus, lai tos nonāvētu kopā ar viņu. Kad viņi nonāca vietā, ko sauc par Galvaskausu, tie sita viņu krustā un arī abus ļaundarus, vienu pa labo, otru pa kreiso roku. Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara!” Bet tie meta kauliņus, lai sadalītu viņa drēbes. Ļaudis stāvēja un skatījās. Un arī vadoņi viņu izsmēja: “Citus viņš glāba, lai izglābj pats sevi, ja viņš ir Kristus, Dieva izredzētais.” Arī kareivji nāca klāt un deva viņam etiķi un par viņu ņirgājās: “Ja tu esi jūdu Ķēniņš, izglāb pats sevi!” Virs viņa bija uzraksts: “Šis ir jūdu Ķēniņš.” Viens no pakārtajiem noziedzniekiem viņu zaimoja, sacīdams: “Vai tad tu neesi Kristus? Izglāb pats sevi un arī mūs!” Bet otrs viņu aprāja: “Vai tu nebīsties Dieva? Tev taču ir tāds pats sods. Mēs ciešam taisnīgi, saņemdami pelnīto par saviem darbiem, bet viņš nav darījis nekā ļauna.” Un viņš sacīja: “Jēzu, atceries mani, kad nāksi savā Valstībā.” Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē.”
Kristus augšāmcelšanās svētki | 31. marts
KRISTUS IR AUGŠĀMCĒLIES!
Trešā Lieldienu svētdiena | 14. aprīlis | Jņ.5:17–29
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 5. nodaļa 17.–29. pants
Bet viņš tos uzrunāja: “Mans Tēvs vēl aizvien strādā, un arī es strādāju.” Nu vēl vairāk jūdi meklēja viņu nonāvēt, tādēļ ka viņš ne tikvien neievēroja sabatu, bet arī sauca Dievu par savu Tēvu, sevi pielīdzinādams Dievam. Tad Jēzus atbildēja un tiem teica: “Patiesi, patiesi es jums saku: Dēls nevar pats no sevis darīt neko, ja vien tas neredz Tēvu darām, jo vienīgi to, ko dara Tēvs, tāpat dara arī Dēls. Jo Tēvs mīl Dēlu un rāda viņam visu, ko pats dara, un rādīs lielākus darbus par šiem, tā ka jūs brīnīsieties. Tāpat kā Tēvs mirušos uzmodina un dara dzīvus, arī Dēls atdzīvina, kurus grib. Tēvs netiesā nevienu, bet visu tiesu ir nodevis Dēlam, lai visi godātu Dēlu, tāpat kā tie godā Tēvu. Kas Dēlu negodā, tie negodā Tēvu, kas viņu sūtījis. Patiesi, patiesi es jums saku: kas manus vārdus dzird un tic viņam, kas mani ir sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir pārgājis dzīvībā. Patiesi, patiesi es jums saku: nāk stunda, un tā ir jau tagad, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi, un tie, kas būs dzirdējuši, dzīvos. Tāpat kā Tēvam ir dzīvība sevī pašā, viņš devis arī Dēlam, lai tam būtu dzīvība sevī pašā. Viņš tam devis varu arī tiesāt, tādēļ ka tas ir Cilvēka Dēls. Nebrīnieties par to, jo nāk stunda, kurā visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa balsi un izies ārā: tie, kas darījuši labu, – celsies augšām dzīvībai, bet tie, kas darījuši ļaunu, – notiesāšanai.