Dievkalpojumi notiek svētdienās 10:00 un otrdienās 7:00
Svētdiena pēc Ziemsvētkiem | 2. janvāris | Lk.2:22–35
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 2. nodaļa 22.–35. pants
22 Un, kad viņas šķīstīšanas dienas bija beigušās pēc Mozus bauslības, tad tie Viņu nesa uz Jeruzālemi, lai to stādītu Tam Kungam priekšā
23 pēc Tā Kunga bauslības priekšraksta: katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais lai ir Dievam svētīts, –
24 un lai nestu upuri pēc Dieva bauslības priekšraksta: vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus.
25 Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā.
26 Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto.
27 Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī, kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, lai izpildītu pie Viņa bauslības paražu,
28 tad, To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja:
29 “Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis;
30 jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu,
31 ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm,
32 gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm.”
33 Un Jāzeps un Viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja.
34 Un Sīmeans tos svētīja un sacīja Marijai, Viņa mātei: “Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī.
35 Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas.”
Zvaigznes diena | 6. janvāris | Mt.2:1–12
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 2. nodaļa 1.–12. pants
Kad Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja:
2 “Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt.”
3 Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu.
4 Un, saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt.
5 Un tie viņam sacīja: “Bētlemē, Jūdas zemē; jo tā raksta pravietis:
6 un tu, Bētleme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem; jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs Manu Israēla tautu.”
7 Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku.
8 Un viņš tos sūtīja uz Bētlemi un sacīja: “Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un, kad jūs Viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka arī es aizeju un Viņu pielūdzu.”
9 To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns.
10 Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku.
11 Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres.
12 Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi.
Svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 9. janvāris | Lk.3:1–9
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 3. nodaļa 1.–9. pants
Bet ķeizara Tiberija piecpadsmitajā valdības gadā, kad Poncijs Pilāts bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērods valdnieks Galilejā, un Filips, viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trahonijā, un Lizanijs valdnieks Abilenē,
2 augsto priesteru Annas un Kajafas laikā, Dieva vārds nāca pār Jāni, Caharijas dēlu, tuksnesī.
3 Un viņš sāka staigāt pa visu Jordānas apgabalu, sludinādams grēku nožēlošanas kristību uz grēku piedošanu,
4 kā ir rakstīts pravieša Jesajas grāmatā: saucēja balss tuksnesī: sataisait Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas!
5 Katrai ielejai jātop pildītai un katram kalnam un pakalnam nolīdzinātam, kas līks, tam jātop taisnam un, kas celmains, – par staigājamu ceļu.
6 Un visai miesai būs redzēt Tā Kunga pestīšanu.
7 Ļaužu pulkiem, kas nāca pie viņa kristīties, viņš sacīja: “Jūs odžu dzimums, kas jums norādījis, kā izbēgsit nākamai dusmībai?
8 Tad nu nesiet patiesus atgriešanās augļus un nesāciet pie sevis sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu! – Jo es jums saku: Dievs spēj no šiem akmeņiem radīt Ābrahāmam bērnus!
9 Jau cirvis pielikts kokiem pie saknes: katru koku, kas nenesīs labus augļus, nocirtīs un iemetīs ugunī.”
Otrā svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 16. janvāris | Lk.3:10–18
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 3. nodaļa 10.–18. pants
10 Un ļaudis viņu jautāja: “Ko tad mums būs darīt?”
11 Bet viņš tiem atbildēja, sacīdams: “Kam divi svārki, tas lai dod tam, kam nav, un, kam ir pārtika, lai dara tāpat.”
12 Bet arī muitnieki nāca kristīties un to jautāja: “Mācītāj, ko mums būs darīt?”
13 Tad viņš teica: “Neņemiet vairāk, kā jums nolikts.”
14 Bet arī kareivji to jautāja: “Ko tad mums būs darīt?” Un viņš tiem atbildēja: “Neaplaupait nevienu un neizspiediet nevienam naudu un esiet mierā ar savu algu.”
15 Bet, kad ļaudis savās gaidās par Jāni savās sirdīs domāja, vai tas varbūt neesot Kristus,
16 tad Jānis visiem atbildēdams sacīja: “Es kristīju jūs ar ūdeni, bet pēc manis nāks viens spēcīgāks, nekā es esmu, kam es neesmu cienīgs atraisīt kurpju siksnas. Tas jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni.
17 Tam vēteklis ir rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu caurcaurīm un sakrās kviešus Savā klētī, bet pelavas sadedzinās neizdziestošā ugunī.”
18 Arī vēl daudz citas pamācības viņš deva ļaudīm, sludinādams evaņģēliju.
Ceturtā svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 30. janvāris | Mt.4:12–22
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 4. nodaļa 12.–22. pants
12 Bet Jēzus, dzirdēdams, ka Jānis nodots, atgriezās Galilejā.
13 Viņš atstāja Nacareti un aizgāja dzīvot Kapernaumā, piejūras pilsētā, Zebulona un Naftaļa robežās,
14 ka piepildītos pravieša Jesajas vārds, kas saka:
15 Zebulona zeme un Naftaļa zeme, piejūras ceļš, Aizjordāna, citu tautu Galileja,
16 ļaudis, kas sēdēja tumsībā, redz lielu gaišumu, un tiem, kas sēdēja nāves zemē un ēnā, gaisma uzlēkusi. –
17 No tā laika Jēzus iesāka sludināt, sacīdams: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt pienākusi.”
18 Un, staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divi brāļus, Sīmani, sauktu Pēteri, un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā izmetam, jo tie bija zvejnieki.
19 Un Viņš uz tiem saka: “Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.”
20 Un tie tūdaļ atstāja savus tīklus un sekoja Viņam.
21 Un, no turienes tālāk iedams, Viņš ieraudzīja citus divi brāļus, Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, viņa brāli, laivā kopā ar savu tēvu Cebedeju tīklus lāpām, un Viņš tos aicināja.
22 Un tie tūdaļ atstāja laivu un savu tēvu un sekoja Viņam.
Piektā svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 6. februāris | Lk.4:16–30
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 4. nodaļa 16.–30. pants
16 Tā Viņš nonāca Nacaretē, kur Viņš bija uzaudzis, un pēc Sava ieraduma Viņš sabata dienā iegāja sinagogā. Viņš piecēlās, lai lasītu.
17 Viņam pasniedza pravieša Jesajas grāmatu. Grāmatu atverot, Viņam gadījās tā vieta, kur bija rakstīts:
18 “Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā
19 un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.”
20 Un, grāmatu aizvēris, Viņš to atdeva sulainim un apsēdās. Un visi, kas bija sinagogā, vērsa savus skatus uz Viņu.
21 Un Viņš iesāka uz tiem runāt: “Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts.”
22 Un visi Viņam piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār Viņa lūpām, un sacīja: “Vai šis nav Jāzepa dēls?”
23 Bet Viņš tiem sacīja: “Jūs katrā ziņā Man sacīsit šo sakāmo vārdu: ārsts, dziedini pats Sevi! Visu, ko esam dzirdējuši notiekam Kapernaumā, to dari arī šeit Savā tēvu zemē.”
24 Bet Viņš teica: “Tiešām Es jums saku: neviens pravietis netiek cienīts savā tēvu zemē.
25 Jo patiesi Es jums saku: daudz atraitņu bija Israēla zemē Ēlijas dienās, kad debess bija aizslēgta trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka liels bads nāca pār visu zemi,
26 tomēr Ēlija netapa ne pie vienas sūtīts kā vien pie atraitnes Sareptā, Sidonijā.
27 Un daudz spitālīgo bija Israēla zemē pravieša Elīsas laikā, tomēr neviens no tiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamans.”
28 Un, to dzirdēdami, visi sinagogā tapa dusmu pilni
29 un cēlās un izdzina Viņu no pilsētas ārā līdz kalna malai, uz kura pilsēta bija celta, lai nogāztu To zemē.
30 Bet Viņš, caur viņu vidu iedams, aizgāja.
Devītā svētdiena pirms Lieldienām | 13. februāris | Mt.5:1–12
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 5. nodaļa 1.–12. pants
Kad Viņš ļaužu pulku redzēja, Viņš uzkāpa kalnā un nosēdās, un Viņa mācekļi sapulcējās pie Viņa.
2 Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja, sacīdams:
3 “Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība.
4 Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti.
5 Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi.
6 Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.
7 Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību.
8 Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.
9 Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.
10 Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu valstība.
11 Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ.
12 Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija.
Astotā svētdiena pirms Lieldienām | 20. februāris | Mt.6:1–8
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 6. nodaļa 1.–8. pants
Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs.
2 Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga.
3 Bet, kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara,
4 tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās.
5 Un, kad jūs Dievu lūdzat, nedarait tā kā liekuļi, jo tie mēdz sinagogās un ielu stūros stāvēdami Dievu lūgt, lai ļaudīm rādītos. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga.
6 Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev.
7 Bet, Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ taps paklausīti.
8 Tad nu netopiet tiem līdzīgi; jo jūsu Tēvs jau zina, kā jums vajag, pirms jūs Viņu lūdzat.
Septītā svētdiena pirms Lieldienām | 27. februāris | Mt.16:21–23
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 16. nodaļa 21.–23. pants
21 No tā laika Jēzus iesāka Saviem mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam, un trešā dienā augšāmcelties.
22 Un Pēteris ņēma Viņu savrup un iesāka Viņu brīdināt, sacīdams: “Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!”
23 Bet Viņš atgriezdamies sacīja uz Pēteri: “Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.”
Ciešanu piemiņas laika pirmā svētdiena | 6. marts | Mt.16:24–28
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 16. nodaļa 24.–28. pants
24 Tad Jēzus sacīja uz Saviem mācekļiem: “Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.
25 Jo, kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to mantos.
26 Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele. Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?
27 Jo Cilvēka Dēls nāks Sava Tēva godībā ar Saviem eņģeļiem, un tad Viņš ikkatram atmaksās pēc viņa darbiem.
28 Patiesi Es jums saku: daži no tiem, kas šeitan stāv, nāvi nebaudīs, iekāms tie neredzēs Cilvēka Dēlu nākam Savā Valstībā.”
Ciešanu piemiņas laika otrā svētdiena | 13. marts | Lk.12:49–59
Aleksandrs Bite | Lk.12:49–59
Andrejs Sadovskis | Ievešana evaņģēlista amatā
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 12. nodaļa 49.–59. pants
49 Uguni esmu nācis mest uz zemi un kā Es vēlētos, kaut tā jau degtu!
50 Bet Man jātop kristītam ar vienu kristību, un kā Man ir bail, kamēr tā būs pabeigta.
51 Vai jums šķiet, ka Es esmu nācis mieru nest virs zemes? Nebūt ne, Es jums saku, bet šķelšanos!
52 Jo no šā laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem, un divi pret trim,
53 tēvs pret dēlu un dēls pret tēvu, māte pret meitu un meita pret māti, vīramāte pret vedeklu un vedekla pret vīramāti!”
54 Un uz ļaudīm Viņš sacīja: “Kad jūs rietumos redzat paceļamies mākoni, jūs tūliņ sakāt: būs lietus, – un tā arī notiek;
55 un, kad no dienvidiem pūš vējš, jūs sakāt: būs karstums, – un tā notiek.
56 Liekuļi, par zemes un debess izskatu jūs protat spriest, kāpēc jūs neprotat spriest par šo laikmetu?
57 Un kāpēc jūs paši no sevis neizšķirat, kas ir taisnība?
58 Jo, ja tu ar savu pretinieku ej pie priekšnieka, centies ar viņu vēl ceļā izlīgt, lai viņš tevi nevestu pie soģa un soģis tevi nenodod uzraugam, un uzraugs tevi neiemet cietumā.
59 Es tev saku: no turienes tu neiziesi, kamēr nebūsi nomaksājis pēdējo artavu.”
Ciešanu piemiņas laika trešā svētdiena | 20. marts | Lk.9:51–62
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 9. nodaļa 51.–62. pants
51 Un, kad nu laiks bija pienācis, ka Viņam vajadzēja tapt paaugstinātam, tad Viņš grieza savu vaigu, lai ietu uz Jeruzālemi.
52 Un Viņš nosūtīja Sev priekšā vēstnešus. Un iedami tie nonāca kādā samariešu ciemā, lai Viņam apgādātu vietu, kur nomesties.
53 Un tie Viņu neuzņēma, tāpēc ka Viņš bija ceļā uz Jeruzālemi.
54 Kad Viņa mācekļi Jēkabs un Jānis to redzēja, tie sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina.”
55 Bet Viņš apgriezdamies tos aprāja un sacīja: “Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat?
56 Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” Un tie gāja uz citu ciemu.
57 Un, tiem aizejot, viens uz ceļa Viņam sacīja: “Es Tev iešu līdzi, lai kurp Tu ietu.”
58 Bet Jēzus uz viņu sacīja: “Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt Savu galvu.”
59 Un uz kādu citu Viņš sacīja: “Nāc Man līdzi!” Bet tas sacīja: “Atļauj man papriekš noiet un apglabāt savu tēvu.”
60 Bet Jēzus uz to sacīja: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!”
61 Un atkal kāds cits teica: “Kungs, es Tev iešu līdzi, bet atļauj man papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā.”
62 Bet Jēzus uz to sacīja: “Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.”
Ciešanu piemiņas laika ceturtā svētdiena | 27. marts | Lk.12:4–12
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 12. nodaļa 4.–12. pants
4 Jums, Saviem draugiem, Es saku: nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu un pēc tam vairs nespēj neko darīt.
5 Es jums teikšu, no kā jums būs bīties: bīstieties no tā, kam ir vara nonāvēt un pēc tam iemest ellē. Tiešām Es saku: to bīstieties.
6 Vai piecus zvirbuļus nepārdod par divām artavām? Un neviens no tiem nav aizmirsts Dieva priekšā.
7 Tāpat arī jums visi galvas mati ir skaitīti. Nebīstieties, jūs esat vairāk vērti nekā daudz zvirbuļu.
8 Bet Es jums saku: katru, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā;
9 bet, kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, tas taps aizliegts Dieva eņģeļu priekšā.
10 Un katram, kas teiks ko pret Cilvēka Dēlu, tam to piedos. Bet tam, kas zaimos Svēto Garu, to nepiedos.
11 Kad tie nu jūs vedīs savās sinagogās valdības iestāžu un valdnieku priekšā, nerūpējieties par to, kā jūs sevi aizstāvēsit jeb ko teiksit,
12 jo Svētais Gars jūs mācīs tai brīdī, ko jums būs runāt.
Ciešanu piemiņas laika piektā svētdiena | 3. aprīlis | Jņ.12:1–8
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 12. nodaļa 1.–8. pants
Bet Jēzus sešas dienas pirms Pashā nogāja uz Betāniju, kur bija Lācars, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem.
2 Tur tie Viņam taisīja mielastu. Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas kopā ar Viņu sēdēja pie galda.
3 Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, ļoti dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja viņa kājas ar saviem matiem. Un svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu māju.
4 Bet viens no Viņa mācekļiem, Jūda Iskariots, kas vēlāk Viņu nodeva, sacīja:
5 “Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīs simti sudraba gabaliem un nauda nodota nabagiem?”
6 Bet to viņš sacīja nevis tāpēc, ka viņam rūpēja nabagi, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un, maku turēdams, piesavinājās iemaksas.
7 Tad Jēzus sacīja: “Laid viņu, to viņa manai bēru dienai ir pataupījusi!
8 Jo nabagi vienmēr ir pie jums, bet Es neesmu vienumēr.”
Pūpolsvētdiena | 10. aprīlis | Mt.21:10–17
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 21. nodaļa 10.–17. pants
10 Un, kad Viņš iejāja Jeruzālemē, visa pilsēta sacēlās un sacīja: “Kas Tas tāds?”
11 Bet ļaudis sacīja: “Šis ir pravietis Jēzus no Nacaretes Galilejā.”
12 Un Jēzus iegāja Templī un izdzina laukā visus, kas Templī pārdeva un pirka, apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju solus
13 un saka tiem: “Ir rakstīts: Manam namam jābūt lūgšanas namam, – bet jūs to padarāt par slepkavu bedri.”
14 Un akli un tizli nāca pie Viņa Templī, un Viņš dziedināja tos.
15 Bet, kad augstie priesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnuma darbus, ko Viņš darīja, un dzirdēja bērnus Templī kliedzam un saucam: Ozianna Dāvida dēlam! – tad tie apskaitās
16 un sacīja Viņam: “Vai Tu nedzirdi, ko šie saka?” Bet Jēzus saka tiem: “Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: no bērniņu un zīdaiņu mutes Tu Sev slavu sagādājis?”
17 Un Viņš atstāja tos, izgāja no pilsētas uz Betāniju un palika tur pa nakti.
Zaļā ceturtdiena | 14. aprīlis | Lk.22:7–20
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 22. nodaļa 7.–20. pants
7 Bet pienāca Neraudzētās maizes diena, kurā Pashā jērs bija kaujams,
8 un Viņš sūtīja Pēteri un Jāni, sacīdams: “Eita un sataisiet Pashā jēru, lai to varam ēst.”
9 Un tie Viņam jautāja: “Kur Tu gribi, lai mēs to sataisām?”
10 Un Viņš tiem sacīja: “Lūk, pilsētā ieejot, jums nāks pretī cilvēks, ūdens krūzi nesdams; eita tam pakaļ tai namā, kur tas ieiet,
11 un sakait nama kungam: Mācītājs tev liek jautāt: kur ir tā telpa, kur Es ar Saviem mācekļiem varu ēst Pashā jēru?
12 Un viņš jums rādīs lielu, ar segām izklātu augšistabu, turpat to sataisiet.”
13 Tie nogājuši atrada, kā Viņš tiem bija sacījis, un sataisīja Pashā jēru.
14 Un, kad tā stunda pienāca, tad Viņš apsēdās pie galda un apustuļi līdz ar Viņu.
15 Un Viņš tiem sacīja: “Es esmu ļoti ilgojies šo Pashā jēru ar jums ēst, pirms Es ciešu,
16 jo Es jums saku: Es to vairs neēdīšu, tiekāms tas piepildīsies Dieva valstībā.”
17 Un, biķeri ņēmis, Viņš pateicās un sacīja: “Ņemiet un dalait to savā starpā!
18 Jo Es jums saku: Es nedzeršu no vīna koka augļiem, tiekāms Dieva valstība būs nākusi.”
19 Un, maizi ņēmis, Viņš pateicās, pārlauza to un tiem to deva, sacīdams: “Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To darait Mani pieminēdami!”
20 Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: “Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas.
Lielā piektdiena | 15. aprīlis
Klusā sestdiena | 16. aprīlis | Ef.4:7–15
PĀVILA VĒSTULE EFEZIEŠIEM 4. nodaļa 7.–15. pants
7 Bet ikvienam no mums piešķirta žēlastība tādā mērā, kādā to Kristus mums ir dāvinājis.
8 Tāpēc ir sacīts: uzkāpis augstumā, Viņš saņēmis gūstekņus, devis dāvanas cilvēkiem. –
9 Uzkāpis – ko citu gan tas nozīmē, ja ne to, ka Viņš arī nokāpis šīs pasaules zemajās vietās?
10 Bet Tas, kas nokāpis, ir tas pats, kas (pēc tam) uzkāpis augstāk par visām debesīm, lai visu piepildītu.
11 Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem,
12 lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu,
13 līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru.
14 Tad mēs vairs nebūsim mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam.
15 Bet patiesi būdami mīlestībā, visās lietās pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva, proti, Kristus.
Lieldienas | 17. aprīlis | Lk.24:1–7
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 24. nodaļa 1.–7. pants
Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa un nesa svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas. Un vēl kādas citas bija līdz ar tām.
2 Un tās atrada akmeni no kapa noveltu.
3 Tās gāja iekšā un Tā Kunga Jēzus miesas neatrada.
4 Un, kad tās nezināja, ko darīt, redzi, tad pie tām piestājās divi vīri spīdošās drēbēs.
5 Un, kad tās pārbijušās nolaida acis uz zemi, viņi tām sacīja: “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem?
6 Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl Galilejā būdams,
7 sacīdams: Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un krustā sistam un trešā dienā augšāmcelties.”
Baltā svētdiena | 24. aprīlis | Jņ.20:19–29
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 20. nodaļa 19.–29. pants
19 Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar jums!”
20 Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami.
21 Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.”
22 Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu!
23 Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.”
24 Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus.
25 Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.”
26 Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!”
27 Pēc tam Viņš Tomam saka: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!”
28 Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!”
29 Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!”
Lieldienu trešā svētdiena | 1. maijs | Jņ.21:15–19
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 21. nodaļa 15.–19. pants
15 Kad viņi azaidu bija turējuši, Jēzus saka Sīmanim Pēterim: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli vairāk nekā šie?” Tas Viņam saka: “Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!” Viņš saka tam: “Gani Manus jērus!”
16 Vēl otru reizi Viņš tam saka: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?” Tas Viņam saka: “Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!” Viņš saka tam: “Gani Manas avis!”
17 Trešo reizi Viņš tam saka: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?” Pēteris noskuma, ka Viņš trešo reizi viņam sacīja: vai tu Mani mīli? – un sacīja Viņam: “Kungs, Tu zini visas lietas, Tu zini, ka es Tevi mīlu.” Jēzus saka: “Gani Manas avis!
18 Patiesi, patiesi Es tev saku: jauns būdams, tu pats jozies un gāji, kur gribēji. Kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs tevi, kur tu negribi.”
19 Bet to Viņš sacīja, norādīdams, kādā nāvē tas Dievu godinās. Un, to teicis, Viņš tam saka: “Seko Man!”
Lieldienu ceturtā svētdiena | 8. maijs | 2Pēt.1:1–11
PĒTERA 2. VĒSTULE 1. nodaļa 1.–11. pants
Sīmanis Pēteris, Jēzus Kristus kalps un apustulis, tiem, kas mūsu Dieva un Pestītāja Jēzus Kristus taisnībā dabūjuši to pašu dārgo ticību kā mēs:
2 žēlastība un miers lai jums ir bagātīgi Dieva un mūsu Kunga Jēzus atziņā!
3 Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai Tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar Savu godību un spēku.
4 Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē.
5 Tāpēc pielieciet visas pūles un parādait savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu,
6 atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību,
7 dievbijībā brālību, brālībā mīlestību.
8 Jo, ja šīs lietas pie jums ir un iet vairumā, jūs netapsit kūtri, nedz neauglīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā.
9 Bet, kam to nav, tas ir akls un stulbs un ir aizmirsis, ka viņš ir šķīstīts no veciem grēkiem.
10 Tādēļ, brāļi, darbojieties, lai jūsu aicināšana un izredzēšana jo stipra paliek, jo, to darīdami, jūs nekad neklupsit.
11 Tas lielā mērā veicinās jūsu ieiešanu mūsu Kunga un Pestītāja valstībā.
Lieldienu piektā svētdiena | 15. maijs | Jņ.17:1–10
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 17. nodaļa 1.–10. pants
Tā Jēzus runāja un, Savas acis uz debesīm pacēlis, sacīja: “Tēvs, Mana stunda ir nākusi: apskaidro Savu Dēlu, lai Dēls apskaidro Tevi.
2 Itin kā Tu Viņam esi devis varu pār visu miesu, lai Viņš visiem, ko Tu Viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību.
3 Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.
4 Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis.
5 Un tagad apskaidro Tu Mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija.
6 Es Tavu Vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko Tu Man no pasaules esi devis. Tavi tie bija, un Man Tu viņus devi, un Tavus vārdus tie ir turējuši.
7 Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko Tu Man esi devis, ir no Tevis;
8 jo tos vārdus, ko Tu Man devi, Es esmu devis viņiem, un viņi tos uzņēmuši un patiesi atzinuši, ka Es esmu nācis no Tevis, un ticējuši, ka Tu Mani esi sūtījis.
9 Es lūdzu par viņiem; Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis, jo viņi ir Tavi.
10 Un viss, kas ir Mans, tas ir Tavs, un, kas ir Tavs, ir Mans, un Es esmu apskaidrots viņos.
Lieldienu sestā svētdiena | 22. maijs | Jņ.17:11–22
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 17. nodaļa 11.–22. pants
11 Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es eimu pie Tevis. Svētais Tēvs, uzturi tos Savā Vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs.
12 Kamēr Es biju pie viņiem, Es tos uzturēju Tavā Vārdā, ko Tu Man esi devis, un pasargāju tos, ka neviens nav pazudis kā vien pazušanas dēls, lai raksti piepildītos.
13 Bet tagad Es eimu pie Tevis; un par to Es runāju pasaulē, lai Mans prieks viņos būtu pilnīgs.
14 Tavus vārdus Es tiem esmu devis, un pasaule viņus ir ienīdusi, tāpēc ka viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules.
15 Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna.
16 Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules.
17 Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība.
18 Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē.
19 Un viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti.
20 Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs.
21 Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.
22 Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā Mēs esam viens:
Debesbraukšanas diena | 26. maijs | Lk.24:45–53
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 24. nodaļa 45.–53. pants
45 Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata,
46 un tiem sacīja: “Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā
47 un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes,
48 un jūs esat liecinieki tam visam.
49 Un redzi, Es jums sūtu Sava Tēva apsolījumu. Bet palieciet jūs pilsētā, līdz kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes.”
50 Un Viņš tos izveda līdz Betānijai un, Savas rokas pacēlis, tos svētīja.
51 Un notika, kad Viņš tos svētīja, Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs.
52 Bet tie Viņu pielūdza un atgriezās Jeruzālemē ar lielu prieku,
53 un bija allaž Templī, teica un slavēja Dievu.
Lieldienu septītā svētdiena | 29. maijs | Jņ.14:12–17
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 14. nodaļa 12.–17. pants
12 Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva.
13 Un visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā.
14 Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu.
15 Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.
16 Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi,
17 Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.
Vasarsvētki | 5. jūnijs | Apd.2:1–8
APUSTUĻU DARBI 2. nodaļa 1.–8. pants
1 Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā.
2 Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja.
3 Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem.
4 Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt.
5 Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām.
6 Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās un visi bija lielā apjukumā, jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā.
7 Tie baiļojās un brīnīdamies runāja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilejieši?
8 Un kā gan mēs viņus dzirdam katrs savā dzimtajā valodā?
Trīsvienības svētki | 12. jūnijs | Mt.28:18–20
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 28. nodaļa 18.–20. pants
18 Jēzus, piegājis klāt, tiem sacīja: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes,
19 tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā,
20 tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.”
Otrā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 19. jūnijs | Mk.12:28–34
MARKA EVAŅĢĒLIJS 12. nodaļa 28.–34. pants
28 Kāds rakstu mācītājs pienācis klausījās viņus strīdamies. Dzirdēdams, cik viņš tiem labi atbild, tas jautāja viņam: “Kurš bauslis ir augstākais?”
29 Jēzus atbildēja: “Augstākais ir: klausies, Israēl, Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs.
30 Un mīli Kungu, savu Dievu, no visas sirds un no visas dvēseles, un ar visu prātu, un ar visu spēku.
31 Otrs ir šis: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. – Par šiem augstāka baušļa nav.”
32 Rakstu mācītājs viņam sacīja: “Pareizi, Skolotāj, tas ir tiesa, ko tu sacīji: viņš ir vienīgais, un cita nav kā vien viņš;
33 un: to mīlēt no visas sirds un ar visu prātu, un ar visu spēku un savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu – tas ir vairāk nekā visi sadedzināmie un citi upuri.”
34 Un Jēzus, redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, viņam sacīja: “Tu neesi tālu no Dieva valstības.” Un neviens vairs neuzdrošinājās viņu izjautāt.
Trešā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 26. jūnijs | Lk.6:1–11
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 6. nodaļa 1.–11. pants
1 Kādā sabatā, viņam caur labību ejot, viņa mācekļi plūca vārpas un ēda graudus, izberzdami tos ar rokām.
2 Daži farizeji sacīja: “Kādēļ jūs darāt to, kas sabatā aizliegts?”
3 Jēzus tiem atbildēja: “Vai neesat lasījuši, ko darīja Dāvids, kad viņš un viņa vīri bija izsalkuši?
4 Kā viņš iegāja Dieva namā un ņēma upurmaizes, kuras nebija ļauts ēst nevienam kā vien priesteriem, un viņš ēda un deva arī saviem vīriem.”
5 Un viņš runāja tālāk: “Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu.”
6 Kādu citu reizi sabatā, kad viņš ienāca sinagogā un mācīja, tur bija kāds cilvēks, kam bija paralizēta labā roka.
7 Rakstu mācītāji un farizeji vēroja Jēzu, vai viņš sabatā dziedinās, lai tad varētu viņu apsūdzēt.
8 Taču Jēzus nomanīja viņu domas un teica vīram ar paralizēto roku: “Celies un stājies te vidū!” Tas piecēlās un nostājās.
9 Tad Jēzus sacīja viņiem: “Es vaicāju jums: vai ir atļauts sabatā darīt labu vai ļaunu, dzīvību glābt vai nonāvēt?”
10 Un, tos visus uzlūkojis, viņš sacīja slimajam: “Izstiep savu roku!” Un viņš tā darīja, un viņa roka kļuva atkal vesela.
11 Tad tie, neprāta pārņemti, sāka spriest savā starpā, ko tiem darīt ar Jēzu.
Ceturtā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 3. jūlijs | Jņ.4:1–14
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 4. nodaļa 1.–14. pants
1 Jēzus uzzināja, ka farizeji bija dzirdējuši, ka viņš darot par mācekļiem un kristījot daudz vairāk ļaužu nekā Jānis, –
2 lai gan Jēzus pats nekristīja, bet viņa mācekļi, –
3 viņš atstāja Jūdeju un atkal devās uz Galileju.
4 Viņam vajadzēja iet caur Samariju.
5 Viņš nonāk Samarijas pilsētā, vārdā Zihara, tuvu pie tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam.
6 Tur bija Jēkaba aka. Bija ap sesto stundu, kad Jēzus, no ceļa noguris, apsēdās turpat pie akas.
7 Tad nāca kāda samariete smelt ūdeni. Jēzus viņai sacīja: “Dod man dzert!”
8 Viņa mācekļi bija nogājuši pilsētā iepirkt pārtiku.
9 Samariete viņam jautāja: “Kā tu, jūds būdams, lūdz dzert man, samarietei?” – jo jūdi ar samariešiem nesagājās.
10 Jēzus atbildēja un viņai sacīja: “Ja tu zinātu Dieva dāvanu un kas ir tas, kas tev saka: dod man dzert, – tad tu būtu lūgusi viņu un viņš tev būtu devis dzīvu ūdeni.”
11 Sieviete viņam sacīja: “Kungs, tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad tev ir dzīvais ūdens?
12 Vai tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas devis mums šo aku un dzēris no tās pats un viņa dēli un viņa ganāmpulki?”
13 Jēzus viņai atbildēja: “Ikvienam, kurš dzer no šī ūdens, atkal slāps.
14 Bet, kurš dzers no ūdens, ko es tam došu, tam neslāps nemūžam; ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.”
Piektā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 10. jūlijs | Lk.11:5–13
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 11. nodaļa 5.–13. pants
5 Un viņš tiem sacīja: “Kuram no jums būtu tāds draugs, ka, aizejot pie viņa pusnaktī un sakot viņam: draugs, aizdod man trīs maizes,
6 jo kāds draugs no ceļa pie manis ir iegriezies un man nav ko viņam likt galdā, –
7 bet tas no iekšpuses sacītu: neapgrūtini mani, durvis jau ir aizslēgtas, un mani bērni ir pie manis gultā. Es nevaru celties un tev ko dot.
8 Es jums saku: ja arī viņš neceltos un nedotu tādēļ, ka tas ir viņa draugs, tad tomēr tā uzstājības dēļ viņš celsies un dos tam, cik nepieciešams.
9 Arī es jums saku: lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klaudziniet, un jums atvērs.
10 Ikviens, kas lūdz, saņem, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, atvērs.
11 Vai starp jums ir tēvs, kas dēlam dos čūsku, ja tas lūgs zivi?
12 Vai skorpionu, ja tas lūgs olu?
13 Ja nu jūs, samaitāti būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas viņu lūdz.”
Sestā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 17. jūlijs | Mt.9:9–13
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 9. nodaļa 9.–13. pants
9 Jēzus, no turienes iedams projām, ieraudzīja muitnīcā sēžam kādu cilvēku, vārdā Matejs, un viņam sacīja: “Seko man!” Un tas piecēlies sekoja viņam.
10 Reiz, kad viņš sēdēja tā namā pie galda, redzi, arī daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem pie galda.
11 Farizeji, to redzēdami, sacīja viņa mācekļiem: “Kādēļ jūsu Skolotājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?”
12 Jēzus, to dzirdēdams, tiem sacīja: “Nevis veselajiem vajag ārsta, bet slimajiem.
13 Bet jūs ejiet un mācieties saprast, ko nozīmē: es gribu žēlsirdību, ne upuri; jo es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.”
Septītā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 24. jūlijs | Lk.15:11–32
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 15. nodaļa 11.–32. pants
11 Tad viņš stāstīja: “Kādam vīram bija divi dēli.
12 Jaunākais no tiem sacīja tēvam: tēvs, dod man īpašuma daļu, kas man pienākas. Un tas sadalīja visu mantu starp viņiem.
13 Pēc nedaudz dienām jaunākais dēls savāca visu un aizbrauca uz tālu zemi, un tur izšķieda savu mantu, izlaidīgi dzīvodams.
14 Kad viņš visu bija iztērējis, tajā zemē izcēlās liels bads, un viņš sāka ciest trūkumu.
15 Un viņš gāja un piemitinājās pie viena tās zemes pilsoņa, un tas sūtīja to tīrumā cūkas ganīt.
16 Viņš kāroja pieēsties mizu, ko cūkas ēda, bet neviens viņam tās nedeva.
17 Attapies viņš sacīja: cik daudz algādžu ir manam tēvam, kuri pārpilnībā ēd maizi, bet es te mirstu badā.
18 Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: tēvs, es esmu apgrēkojies pret debesīm un pret tevi.
19 Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu. Pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!
20 Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Viņam vēl tālu esot, tēvs viņu ieraudzīja un iežēlojās par viņu, un, pieskrējis klāt, krita viņam ap kaklu un skūpstīja.
21 Dēls viņam sacīja: tēvs, es esmu apgrēkojies pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs saukties par tavu dēlu.
22 Bet tēvs teica saviem kalpiem: ātri atnesiet vislabāko tērpu un apģērbiet viņu, un velciet viņam pirkstā gredzenu un apavus kājās!
23 Vediet baroto teļu, nokaujiet to, tad ēdīsim un priecāsimies!
24 Jo šis mans dēls bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un nu ir atradies. – Un viņi sāka līksmoties.
25 Bet vecākais dēls bija uz lauka. Kad viņš nāca un tuvojās mājai, viņš izdzirdēja mūziku un dejas līksmību.
26 Piesaucis klāt vienu no kalpiem, viņš vaicāja, kas tur notiek.
27 Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, jo ir atguvis dēlu sveiku un veselu.
28 Tad viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā, bet viņa tēvs iznāca un mēģināja to pierunāt.
29 Bet viņš atbildēja savam tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavas pavēles, bet tu man pat kazlēnu neesi devis, lai es ar draugiem palīksmotos.
30 Bet šis tavs dēls, kas tavu mantu aprija, uzdzīvodams ar netiklēm, nu ir pārnācis mājās, un tu liki nokaut viņam baroto teļu.
31 Bet viņš tam sacīja: dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs.
32 Bet ir jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un atkal ir atradies.”
Astotā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 31. jūlijs | Lk.7:36–50
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 7. nodaļa 36.–50. pants
36 Kāds farizejs lūdza viņu, lai viņš pie tā ēstu; un, farizeja namā iegājis, viņš apsēdās.
37 Un, redzi, tajā pilsētā kāda sieviete, kas bija grēciniece, uzzinājusi, ka viņš ir farizeja namā, atnesa alabastra trauciņu ar smaržīgu svaidāmo eļļu
38 un nostājās aiz Jēzus, krita pie viņa kājām un raudādama sāka ar savām asarām slacīt viņa kājas un ar saviem matiem tās žāvēt, un skūpstīja viņa kājas un iezieda ar svaidāmo eļļu.
39 Farizejs, kas viņu bija aicinājis, to redzēdams, pie sevis noteica: “Ja šis būtu pravietis, tad pazītu gan, kas un kāda ir šī sieviete, kas viņam pieskaras, jo tā ir grēciniece.”
40 Un Jēzus, vērsies pie viņa, sacīja: “Sīmani, man tev kas sakāms.” Un tas sacīja: “Saki, Skolotāj!” –
41 “Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs – piecdesmit.
42 Kad neviens no tiem nespēja parādu atdot, viņš abiem to atlaida. Kurš no tiem viņu vairāk mīlēs?”
43 Sīmanis atbildēja: “Es domāju – tas, kam tika vairāk atlaists.” Jēzus sacīja: “Tu pareizi spried.”
44 Un, pagriezies pret sievieti, viņš Sīmanim teica: “Vai redzi šo sievieti? Es ienācu tavā namā, tu man kāju mazgāšanai ūdeni nedevi, bet viņa manas kājas ar asarām slacīja un ar matiem tās susināja.
45 Tu mani nenoskūpstīji, bet viņa, kopš te esmu ienācis, nemitējas skūpstīt manas kājas.
46 Manu galvu ar eļļu tu neesi svaidījis, bet viņa ar smaržīgo eļļu svaidīja manas kājas.
47 Es tev saku, viņas daudzie grēki ir piedoti, jo viņā ir daudz mīlestības. Bet, kam maz piedod, tas maz mīl.”
48 Un viņš tai teica: “Tavi grēki tev ir piedoti.”
49 Un tie, kas bija pie galda, savā starpā runāja: “Kas viņš tāds, ka pat grēkus piedod?”
50 Bet sievietei viņš sacīja: “Tava ticība tevi ir izglābusi. Ej ar mieru!”
Devītā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 7. augusts | Mt.17:1–9
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 17. nodaļa 1.–9. pants
1 Pēc sešām dienām Jēzus ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni, viņa brāli, un uzveda tos savrup kādā augstā kalnā,
2 un viņš tapa pārveidots to priekšā – viņa vaigs mirdzēja kā saule, un viņa drēbes tapa baltas kā gaisma.
3 Un, redzi, tiem parādījās Elija un Mozus – tie sarunājās ar Jēzu.
4 Un Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi, ja tu gribi, es šeit uzcelšu trīs teltis – vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.”
5 Kad viņš vēl runāja, redzi, spožs padebesis tos apēnoja, un pēkšņi balss no padebeša atskanēja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet viņu!”
6 Mācekļi, to dzirdēdami, ļoti nobijušies krita uz sava vaiga.
7 Jēzus pienāca tiem klāt un pieskāries teica: “Celieties un nebaidieties!”
8 Acis pacēluši, tie vairs nevienu citu neredzēja kā vienīgi Jēzu.
9 Kāpjot no kalna lejā, Jēzus tiem pavēlēja: “Nestāstiet nevienam par šo redzējumu, kamēr Cilvēka Dēls nebūs uzcēlies no mirušajiem.”
Desmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 14. augusts | Mt.13:44–50
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 13. nodaļa 44.–50. pants
44 Debesu valstība ir līdzīga tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atradis noslēpj un ar prieku iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas šo tīrumu.
45 Vēl Debesu valstība ir līdzīga tirgotājam, kas meklē labas pērles.
46 Atradis vienu ļoti vērtīgu, viņš iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas to.
47 Vēl Debesu valstība ir līdzīga jūrā izmestam tīklam, kurā saķer dažādas zivis.
48 Kad tīkls pilns, to izvelk krastā un sēdot labās zivis savāc grozos, bet sapuvušās izmet ārā.
49 Tā būs laiku beigās: eņģeļi izies un nošķirs ļaunos no taisnajiem
50 un iemetīs tos ugunīgā kurtuvē – tur būs vaimanas un zobu griešana.
Vienpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 21. augusts | Lk.13:1–9
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 13. nodaļa 1.–9. pants
1 Tajā brīdī atnāca kādi cilvēki un pavēstīja Jēzum par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem.
2 Jēzus tiem atbildēja, sacīdams: “Vai jums šķiet, ka šie galilejieši ir bijuši grēcīgāki par citiem galilejiešiem, ka tā cietuši?
3 Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā.
4 Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, kuriem uzkrita tornis Sīloāmā un tos nosita, bija to pelnījuši vairāk nekā citi Jeruzālemē?
5 Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā.”
6 Tad viņš stāstīja šādu līdzību: “Kādam cilvēkam bija vīģes koks, stādīts viņa vīnadārzā, un viņš nāca un meklēja tajā augļus, bet neatrada.
7 Un viņš sacīja dārza kopējam: redzi, jau trīs gadus es te nāku cerībā atrast augļus šajā vīģes kokā, bet neatrodu. Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi!
8 Bet dārza kopējs atbildēja: kungs, atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aproku un apmēsloju.
9 Un, ja tas turpmāk dos augļus, labi; bet, ja ne, tad nocērt to.”
Divpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 28. augusts | Mt.15:1–14
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 15. nodaļa 1.–14. pants
1 Tad pie Jēzus atnāca farizeji un rakstu mācītāji no Jeruzālemes un sacīja:
2 “Kādēļ tavi mācekļi pārkāpj vecajo paražas? Tie nemazgā rokas pirms maizes ēšanas.”
3 Bet viņš atbildēja: “Un kādēļ jūs pārkāpjat Dieva bausli paražu dēļ?
4 Dievs taču ir sacījis: godā savu tēvu un māti, – un: kas rupji izrunājas pret tēvu un māti, lai mirdams mirst.
5 Bet jūs sakāt: ja kāds saka savam tēvam vai mātei: es ziedošu Dievam to, kas jums pienākas no manis, –
6 tad tas negodā savu tēvu. Tā jūs atceļat Dieva vārdu savu paražu dēļ.
7 Liekuļi! Jesaja ir labi par jums pravietojis:
8 šī tauta godā mani ar mēli, bet viņu sirds ir tālu no manis.
9 Tie man velti izrāda godbijību, mācīdami mācības, kas ir cilvēku pavēles.”
10 Un, pieaicinājis ļaudis, Jēzus tiem sacīja: “Klausieties un saprotiet!
11 Ne tas, kas caur muti ieiet, sagāna cilvēku, bet gan tas, kas no mutes iziet, sagāna cilvēku.”
12 Tad pie viņa pienāca mācekļi un teica: “Vai tu zini, ka farizeji, kas dzirdēja šos vārdus, tika apgrēcināti?”
13 Jēzus atbildēja: “Ikviens dēsts, ko mans debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauts ar saknēm.
14 Atstājiet tos, tie ir akli aklo vadoņi; ja aklais ved aklo, abi iekritīs bedrē.”
Trīspadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 4. septembris | Mt.12:43–50
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 12. nodaļa 43.–50. pants
43 Kad nešķīstais gars no cilvēka ir izgājis, tas apstaigā izkaltušas vietas, meklēdams mieru, bet neatrod.
44 Tad tas saka: es atgriezīšos savā mājoklī, no kura izgāju. Un atnācis viņš atrod to brīvu, izslaucītu un uzpostu.
45 Tad viņš iet un ņem sev līdzi septiņus citus garus, par sevi ļaunākus, un iegājuši tie tur mājo. Un beigās šim cilvēkam kļūst daudz ļaunāk, nekā bija sākumā. Tā notiks arī šai ļaunajai paaudzei.”
46 Jēzum uz ļaužu pūli vēl runājot, redzi, viņa māte un brāļi stāvēja ārpusē un meklēja iespēju ar viņu runāt.
47 Kāds viņam sacīja: “Redzi, tava māte un tavi brāļi stāv ārā un grib ar tevi runāt.”
48 Tad Jēzus šim runātājam atbildēja: “Kas ir mana māte un mani brāļi?”
49 Un, ar roku norādīdams uz saviem mācekļiem, viņš teica: “Redzi, mana māte un mani brāļi!
50 Ikviens, kas darīs mana debesu Tēva gribu, ir mans brālis un mana māsa, un mana māte.”
Četrpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 11. septembris | Lk.10:38–42
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 10. nodaļa 38.–42. pants
38 Tālāk iedami, viņi iegāja kādā ciemā. Kāda sieviete, vārdā Marta, uzņēma viņu savā namā.
39 Viņai bija māsa, vārdā Marija. Tā apsēdās pie Kunga kājām un klausījās viņa vārdos.
40 Bet Marta, nopūlējusies, daudz kalpodama, nostājās viņa priekšā un sacīja: “Kungs, vai tev nerūp, ka mana māsa ir pametusi mani vienu, lai es kalpotu? Saki taču viņai, lai viņa man palīdz!”
41 Kungs viņai atbildēja: “Marta, Marta, tu par daudz ko esi norūpējusies un satraukusies,
42 bet ir tikai viena lieta nepieciešama. Marija sev izvēlējusies labāko daļu, tā viņai netiks atņemta.”
Piecpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 18. septembris | Mk.10:17–31
MARKA EVAŅĢĒLIJS 10. nodaļa 17.–31. pants
17 Kad viņš izgāja uz ceļa, viens pieskrēja un, ceļos nometies viņa priekšā, lūdza: “Labais Skolotāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvību?”
18 Jēzus tam sacīja: “Kādēļ tu mani sauc par labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs.
19 Baušļus tu zini: nenogalini; nepārkāp laulību; nezodz; nedod nepatiesu liecību; nekrāp; godā savu tēvu un māti.”
20 Bet tas viņam sacīja: “Skolotāj, to visu es esmu pildījis kopš savas jaunības.”
21 Jēzus, viņu uzlūkojis, iemīlēja to un sacīja: “Vienas lietas tev trūkst. Ej un pārdod visu, kas tev ir, un izdali nabagiem, tad tev būs manta debesīs; nāc un seko man.”
22 Un viņš, sadrūmis par šo vārdu, aizgāja nomākts, jo viņam piederēja lieli īpašumi.
23 Uzlūkojis visapkārt savus mācekļus, Jēzus tiem sacīja: “Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!”
24 Un mācekļi bija satraukti par viņa vārdiem. Tad Jēzus vēlreiz tiem sacīja: “Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā!
25 Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā!”
26 Tie sabijās vēl vairāk un runāja savā starpā: “Kas tad var tikt glābts?”
27 Jēzus, tos uzlūkojis, sacīja: “Cilvēkiem tas nav iespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.”
28 Tad Pēteris ierunājās: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un esam tev sekojuši.”
29 Jēzus sacīja: “Patiesi es jums saku: nav neviena, kas, atstājis māju vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus manis un evaņģēlija dēļ,
30 nesaņemtu simtkārtīgi jau šajā laikā mājas un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut ar vajāšanām, un nākamajā laikā – mūžīgo dzīvību.
31 Daudzi pirmie būs pēdējie un pēdējie – pirmie.”
Sešpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 25. septembris | Mt.18:1–10
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 18. nodaļa 1.–10. pants
1 Tajā pašā laikā mācekļi gāja pie Jēzus un vaicāja: “Kas tad ir lielākais Debesu valstībā?”
2 Jēzus, pieaicinājis kādu bērniņu un nostādījis to viņu vidū,
3 sacīja: “Es jums saku: patiesi, ja jūs nemaināties un netopat kā bērniņi, jūs neieiesiet Debesu valstībā.
4 Tad nu ikviens, kas pats top pazemīgs kā šis bērniņš, ir lielākais Debesu valstībā.
5 Un, kas uzņem vienu šādu bērniņu manā vārdā, tas uzņem mani.
6 Kas apgrēcina vienu no šiem mazākajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ja tam uzkārtu dzirnakmeni kaklā un to noslīcinātu jūras dziļumā.
7 Vai! pasaulei, kad nāk apgrēcība! Apgrēcībai gan ir jānāk, bet vai! tam cilvēkam, caur kuru nāk apgrēcība!
8 Un, ja tava roka vai kāja tevi apgrēcina, nocērt to un aizmet projām! Labāk tev tizlam un kroplam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas rokas un kājas un tu tiec iemests mūžīgā ugunī.
9 Ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un aizmet projām. Labāk tev vienacainam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas acis un tu tiec iemests elles ugunīs.
10 Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazākajiem nenonicināt, jo es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz mana debesu Tēva vaigu.
Pļaujas svētki | 2. oktobris | 5Moz.8:1–18
5. MOZUS GRĀMATA 8. nodaļa 1.–18. pants
1 Tev jāievēro un jāpilda visi baušļi, ko es šodien pavēlu, lai tu paliktu dzīvs, plestos daudzumā un ietu un iemantotu zemi, ko Kungs ir zvērējis mūsu tēviem.
2 Atceries visu ceļu, ko Kungs, tavs Dievs, lika tev iet visus šos četrdesmit tuksneša gadus, lai darītu tevi pazemīgu, lai pārbaudītu tevi un zinātu, kas tavā sirdī – vai tu turēsi viņa baušļus vai ne.
3 Viņš lika tev zemoties un badoties un baroja tevi ar mannu, ko nepazini ne tu, ne tavi tēvi, – lai tu zinātu, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien – cilvēks dzīvo no visa tā, ko saka Kungs!
4 Visus šos četrdesmit gadus tavas drānas nedila un kājas netūka.
5 Zini savā sirdī – Kungs pamāca tevi, kā cilvēks mēdz pamācīt savu dēlu!
6 Ievēro visus Kunga, sava Dieva, baušļus – staigā viņa ceļus un bīsties viņa.
7 Jo Kungs, tavs Dievs, ved tevi uz labu zemi – uz zemi, kur ielejās un kalnos ūdens upes, avoti un urdzes!
8 Tā ir zeme, kur kvieši, mieži, vīnogulāji, vīģes koki un granātāboli, tā ir zeme, kur olīveļļa un medus,
9 tā ir zeme, kur tu ēdīsi maizi netaupīdams, kur tev netrūks nekā, tā ir zeme, kur akmeņi ir no dzelzs un kur kalnos tu izraksi varu!
10 Kad ēdīsi līdz sātam, tad slavē Kungu, savu Dievu, par labo zemi, ko viņš tev devis!
11 Sargies, ka neaizmirsti Kungu, savu Dievu, neievērodams viņa baušļus, tiesas un likumus, ko es tev šodien pavēlu, –
12 kad tu ēdīsi līdz sātam, kad uzcelsi sev labus namus un dzīvosi tajos,
13 kad vairosies tavas avis un vērši, kad tev ies daudzumā sudrabs un zelts, kad tev būs daudz visa, kas tev piederēs,
14 neturi augstu prātu un neaizmirsti Kungu, savu Dievu, kurš tevi izveda no Ēģiptes, no vergu nama!
15 Viņš veda tevi pāri lielajam un briesmīgajam tuksnesim, kur ugunīgas čūskas, skorpioni, kur izdegusi zeme un nav ūdens, viņš tev izšķīla ūdeni no krama klints,
16 viņš tevi tuksnesī baroja ar mannu, ko tavi tēvi nepazina, lai liktu tev zemoties, pārbaudītu tevi, bet galu galā darītu tev labu,
17 nesaki savā sirdī: mans stiprums un manu roku spēks man ir devis visu šo labklājību!
18 Atceries Kungu, savu Dievu, jo viņš dod tev spēku iemantot labklājību, piepildīdams savu derību, ko viņš zvērējis taviem tēviem, kā šodien!
Astoņpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 9. oktobris | Mt.20:20–28
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 20. nodaļa 20.–28. pants
20 Tad pienāca pie viņa Zebedeja dēlu māte kopā ar saviem dēliem, nometās ceļos viņa priekšā un kaut ko lūdza.
21 Jēzus viņai jautāja: “Ko tu gribi?” Tā viņam atbildēja: “Saki, lai šie abi mani dēli sēd tavā Valstībā viens tev pie labās rokas, otrs – pie kreisās.”
22 Jēzus atbildēja: “Jūs nesaprotat, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, kas man būs jādzer?” Tie atbildēja: “Varam.”
23 Viņš tiem sacīja: “Jūs gan dzersiet manu biķeri, bet sēdināt kādu pie savas labās vai pie kreisās rokas – tas man nepiederas; tās būs tiem, kam mans Tēvs to sagatavojis.”
24 Kad tie desmit to dzirdēja, tie noskaitās uz abiem brāļiem.
25 Bet Jēzus, viņus pieaicinājis, sacīja: “Jūs zināt, ka valdnieki tautas apspiež un viņu varenie ir varmācīgi pret tām.
26 Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps.
27 Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir jūsu vergs.
28 Jo tāpat arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai viņš pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.”
Deviņpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 16. oktobris | Lk.17:3–10
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 17. nodaļa 3.–10. pants
3 Pielūkojiet! Ja tavs brālis grēko, norāj viņu un, ja viņš nožēlo, piedod viņam.
4 Un, pat ja viņš grēkotu pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes vērstos pie tevis, sacīdams: es nožēloju, – piedod viņam.”
5 Un apustuļi sacīja Kungam: “Vairo mums ticību.”
6 Bet Kungs sacīja: “Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš, jūs sacītu šim zīdkokam: tiec izrauts ar visām saknēm un iestādīts jūrā, – un tas jums paklausītu.
7 Kurš no jums savam kalpam, kas ganījis vai aris, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: tūlīt nāc un sēdies pie galda!
8 Vai tad viņš tam neteiks: pagatavo man azaidu un tad, aplicis priekšautu, apkalpo mani, kamēr paēdu un padzeru; un pēc tam ēdīsi un dzersi tu.
9 Vai gan viņam jāpateicas kalpam, ka tas izpildījis visu, kas pavēlēts?
10 Tāpat arī jūs, kad būsiet izpildījuši visu, kas jums pavēlēts, sakiet: mēs esam nederīgi kalpi, un mēs esam izdarījuši vien to, ko vajadzēja darīt.”
Divdesmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 23. oktobris | Jņ.11:14–45
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 11. nodaļa 14.–45. pants
14 Tad Jēzus viņiem sacīja tieši: “Lācars ir nomiris!
15 Es priecājos jūsu dēļ, ka manis tur nebija, lai jūs ticētu. Bet iesim pie viņa!”
16 Tad Toms, saukts Dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: “Ejam arī mēs, lai mirtu kopā ar viņu!”
17 Nogājis Jēzus atrod Lācaru jau četras dienas guļam kapā.
18 Bet Bētanija bija tuvu pie Jeruzālemes – apmēram piecpadsmit stadiju.
19 Daudzi jūdi bija nākuši pie Martas un Marijas mierināt tās brāļa dēļ.
20 Kad Marta dzirdēja, ka Jēzus nāk, tā izgāja viņam pretī, bet Marija palika sēžam mājās.
21 Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris.
22 Bet arī tagad es zinu: lai ko tu lūgtu no Dieva, Dievs tev dos.”
23 Jēzus viņai sacīja: “Tavs brālis augšāmcelsies!”
24 Marta sacīja: “Zinu, ka viņš augšāmcelsies, kad būs augšāmcelšanās pastarā dienā.”
25 Tad Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu!
26 Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Vai tu tici tam?”
27 Viņa sacīja: “Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas nāk pasaulē.”
28 To pateikusi, viņa aizgāja, pasauca savu māsu Mariju un tai slepus sacīja: “Skolotājs ir klāt un sauc tevi!”
29 Viņa, to dzirdējusi, tūlīt piecēlās un gāja pie viņa.
30 Jēzus vēl nebija ienācis ciemā, bet kavējās tanī vietā, kur Marta viņu bija satikusi.
31 Tad nu jūdi, kas bija namā un mierināja Mariju, redzēdami, ka viņa ātri pieceļas un iziet, sekoja viņai, domādami, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu.
32 Kad Marija nonāca tur, kur bija Jēzus, un viņu ieraudzīja, tā krita viņam pie kājām, sacīdama: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, tad mans brālis nebūtu nomiris.”
33 Kad Jēzus redzēja raudam viņu un arī tos jūdus, kas bija atnākuši līdz ar viņu, viņš, garā aizgrābts, satraukti teica:
34 “Kur jūs viņu esat nolikuši?” Tie viņam atbildēja: “Kungs, nāc un skaties!”
35 Jēzus raudāja.
36 Tad jūdi sacīja: “Redzi, kā viņš to mīlēja!”
37 Daži no viņiem teica: “Vai viņš, kurš aklajam atdarīja acis, nevarēja izdarīt tā, lai arī šis nenomirtu?”
38 Tad Jēzus, vēl aizvien aizgrābts, nāk uz kapu. Tā bija ala, kurai priekšā bija nolikts akmens.
39 Jēzus sacīja: “Noceliet akmeni!” Marta, mirušā māsa, viņam sacīja: “Kungs, viņš jau ož, jo ir jau ceturtā diena.”
40 Jēzus viņai sacīja: “Vai es neteicu tev: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva godību?”
41 Tad tie nocēla akmeni. Un Jēzus, pacēlis acis augšup, teica: “Tēvs, pateicos tev, ka tu mani uzklausīji!
42 Es zināju, ka tu mani vienmēr uzklausi, bet to es sacīju šī ļaužu pūļa dēļ, kas visapkārt, – lai viņi ticētu, ka tu mani esi sūtījis.”
43 To teicis, viņš varenā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!”
44 Un mirušais iznāca – kājas un rokas tam bija saistītas saitēm un seja aptīta ar sviedrautu. Tad Jēzus ļaudīm sacīja: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet!”
45 Daudzi jūdi, kas bija atnākuši pie Marijas, ieraudzījuši, ko viņš ir izdarījis, sāka viņam ticēt.
Divdesmit pirmā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 30. oktobris | Reformācijai 505
REFORMĀCIJAI 505
Divdesmit otrā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 6. novembris | Jņ.6:60–69
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 6. nodaļa 60.–69. pants
60 Daudzi viņa mācekļi, to dzirdēdami, sacīja: “Šie vārdi ir pārāk smagi. Kas tajos var klausīties?”
61 Jēzus, zinādams, kādēļ viņa mācekļi kurn, sacīja viņiem: “Vai tas jums ir par apgrēcību?
62 Bet, ja jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu uzkāpjam tur, kur viņš bija iepriekš, ko tad?
63 Gars dara dzīvu, miesa nelīdz nenieka. Vārdi, ko es jums runāju, ir Gars un dzīvība.
64 Bet ir kādi starp jums, kas netic.” Jēzus jau no iesākuma zināja, kuri ir tie, kas netic, un kurš ir tas, kas viņu nodos.
65 Viņš teica: “Tādēļ es esmu jums sacījis, ka neviens nevar nākt pie manis, ja tas viņam nav dots no Tēva.”
66 No tā brīža daudzi viņa mācekļi novērsās un vairs negāja ar viņu.
67 Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: “Vai jūs arī gribat aiziet?”
68 Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi,
69 un mēs ticam un esam atzinuši, ka tu esi Dieva Svētais.”
Divdesmit trešā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 13. novembris | Lk.6:43–49
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 6. nodaļa 43.–49. pants
43 Tas nav labs koks, kas nes sliktus augļus, un tas nav nelāgs koks, kas nes labus augļus.
44 Katru koku pazīst pēc tā augļiem: jo no ērkšķiem nevar ievākt vīģes, nedz vīnogas no dadžiem.
45 Labs cilvēks no savas sirds labumu krājumiem sniedz labo, bet ļaunais – no ļaunā krājumiem sniedz ļauno: jo no pārpilnas sirds mute runā.
46 Kādēļ jūs mani saucat: Kungs, Kungs! – bet nedarāt, ko es saku?
47 Ikviens, kas nāk pie manis un dzird manus vārdus, un dara pēc tiem, – es jums rādīšu, kam viņš līdzināms:
48 viņš līdzināms nama cēlājam, kas raka dziļi un pamatu lika uz klints; kad plūdi nāca, straumes triecās pret namu, bet nespēja to izkustināt, jo tas bija pamatīgi celts.
49 Bet, kas dzirdējis un tā nerīkojas, tas līdzināms cilvēkam, kas namu ceļ uz zemes – bez pamatiem; kad straumes triecās pret namu, tas tūlīt sagruva, un šī nama brukšana bija liela.”
Mūžības svētdiena | 20. novembris | Jņ.5:19–29
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 5. nodaļa 19.–29. pants
19 Tad Jēzus atbildēja un tiem teica: “Patiesi, patiesi es jums saku: Dēls nevar pats no sevis darīt neko, ja vien tas neredz Tēvu darām, jo vienīgi to, ko dara Tēvs, tāpat dara arī Dēls.
20 Jo Tēvs mīl Dēlu un rāda viņam visu, ko pats dara, un rādīs lielākus darbus par šiem, tā ka jūs brīnīsieties.
21 Tāpat kā Tēvs mirušos uzmodina un dara dzīvus, arī Dēls atdzīvina, kurus grib.
22 Tēvs netiesā nevienu, bet visu tiesu ir nodevis Dēlam,
23 lai visi godātu Dēlu, tāpat kā tie godā Tēvu. Kas Dēlu negodā, tie negodā Tēvu, kas viņu sūtījis.
24 Patiesi, patiesi es jums saku: kas manus vārdus dzird un tic viņam, kas mani ir sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir pārgājis dzīvībā.
25 Patiesi, patiesi es jums saku: nāk stunda, un tā ir jau tagad, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi, un tie, kas būs dzirdējuši, dzīvos.
26 Tāpat kā Tēvam ir dzīvība sevī pašā, viņš devis arī Dēlam, lai tam būtu dzīvība sevī pašā.
27 Viņš tam devis varu arī tiesāt, tādēļ ka tas ir Cilvēka Dēls.
28 Nebrīnieties par to, jo nāk stunda, kurā visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa balsi
29 un izies ārā: tie, kas darījuši labu, – celsies augšām dzīvībai, bet tie, kas darījuši ļaunu, – notiesāšanai.
Adventa pirmā svētdiena | 27. novembris | Jes.62:10–12
JESAJAS GRĀMATA 62. nodaļa 10.–12. pants
10 Ejiet! Ejiet pa vārtiem!
Sataisiet ceļu tautai!
Būvējiet! Būvējiet ceļu,
nolasiet akmeņus!
Celiet pār tautām karogu!
11 Klau, Kungs skandē līdz zemes malām –
sakiet Ciānas meitai:
“Redzi, tava glābšana nāk,
redzi, tava alga ir viņa rokā,
un tava atlīdzība nāk viņam līdzi!”
12 Tad viņus sauks – svētā tauta,
Kunga izpirktie,
un tevi sauks – Ilgotā,
pilsēta, kas nav pametama!