Dievkalpojumi notiek svētdienās 10:00 un otrdienās 7:00
Jaungada diena | 1. janvāris | Atkl.4:10–11; 5:1–14
ATKLĀSMES GRĀMATA 4. nodaļa 10.–11. pants; 5. nodaļa 1.–14. pants
Divdesmit četri vecajie krīt uz sava vaiga tā priekšā, kas sēd tronī, un pielūdz to, kas dzīvs mūžu mūžos, un liek savus vainagus troņa priekšā, slavēdami:
mūsu Kungs un Dievs,
tu esi cienīgs saņemt slavu un godu,
un spēku, jo tu esi radījis visu,
ar tavu gribu viss tapis un pastāv.
Labajā rokā tam, kas sēd tronī, es ieraudzīju rakstu rulli, aprakstītu no abām pusēm un aizzīmogotu septiņiem zīmogiem. Un es redzēju varenu eņģeli skaļā balsī saucam: kas ir cienīgs atvērt rakstu rulli un salauzt tā zīmogus? Neviens nedz debesīs, nedz uz zemes, nedz zem zemes nevarēja atvērt rakstu rulli un tajā ielūkoties; un es gauži raudāju, ka nav neviena cienīga, kas varētu atritināt rakstu rulli un tajā ielūkoties. Tad viens no vecajiem man saka: neraudi, redzi, lauva no Jūdas cilts, Dāvida sakne, ir uzvarējis, viņš atvērs rakstu rulli un salauzīs tā septiņus zīmogus. Un es ieraudzīju troņa vidū un četru dzīvo būtņu un vecajo vidū stāvam Jēru, itin kā nokautu. Tam ir septiņi ragi un septiņas acis – tie ir septiņi Dieva gari, kas izsūtīti pa visu zemi. Viņš nāca un paņēma rakstu rulli no tā labās rokas, kas sēd tronī. Kad viņš paņēma rakstu rulli, četras dzīvās būtnes un divdesmit četri vecajie nokrita Jēra priekšā, tiem katram rokā bija cītara un zelta trauki ar kvēpināmām smaržzālēm – kas ir svēto lūgšanas. Viņi dziedāja jaunu dziesmu:
tu esi cienīgs ņemt rakstu rulli
un atvērt tā zīmogus, jo tu tiki nokauts
un esi izpircis Dievam ar savām asinīm ļaudis
no katras cilts un valodas un tautas un tautības,
un esi viņus darījis mūsu Dievam par valstību un par priesteriem,
un viņi valdīs pār zemi.
Es ieraudzīju un dzirdēju daudzu eņģeļu balsis visapkārt tronim un dzīvajām būtnēm, un vecajiem, un to skaits bija tūkstošu tūkstoši un miriādu miriādes, un viņi sauca varenā balsī:
nokautais Jērs ir cienīgs saņemt
varenību, bagātību, gudrību un spēku,
godu un slavu, un cildinājumu.
Un es dzirdēju ikvienu radību debesīs un virs zemes un zem zemes un jūrā un visu, kas vien tur ir, sakām:
lai augstu teikts,
lai gods un godība, un vara
tam, kas sēž tronī, un Jēram mūžu mūžos!
Un četras dzīvās būtnes teica: āmen! – un vecajie krita pie zemes un pielūdza.
Svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 8. janvāris | Mt.3:13–17
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 3. nodaļa 13.–17. pants
Tad Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu un ieradās pie Jāņa, lai tas viņu kristītu. Bet Jānis viņu atturēja, sacīdams: “Man vajag tikt tevis kristītam, un tu nāc pie manis?” Bet Jēzus viņam atbildēja: “Tam tā jābūt, jo tā mums pienākas izpildīt visu pēc taisnības.” Tad Jānis viņam atļāva. Pēc kristības Jēzus tūlīt iznāca no ūdens; un, redzi, debesis atvērās, un viņš redzēja Dieva Garu nākam kā balodi un nolaižamies uz viņu; un, redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.”
Otrā svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 15. janvāris | Jņ.4:1–21
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 4. nodaļa 1.–21. pants
Jēzus uzzināja, ka farizeji bija dzirdējuši, ka viņš darot par mācekļiem un kristījot daudz vairāk ļaužu nekā Jānis, – lai gan Jēzus pats nekristīja, bet viņa mācekļi, – viņš atstāja Jūdeju un atkal devās uz Galileju. Viņam vajadzēja iet caur Samariju. Viņš nonāk Samarijas pilsētā, vārdā Zihara, tuvu pie tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam. Tur bija Jēkaba aka. Bija ap sesto stundu, kad Jēzus, no ceļa noguris, apsēdās turpat pie akas. Tad nāca kāda samariete smelt ūdeni. Jēzus viņai sacīja: “Dod man dzert!” Viņa mācekļi bija nogājuši pilsētā iepirkt pārtiku. Samariete viņam jautāja: “Kā tu, jūds būdams, lūdz dzert man, samarietei?” – jo jūdi ar samariešiem nesagājās. Jēzus atbildēja un viņai sacīja: “Ja tu zinātu Dieva dāvanu un kas ir tas, kas tev saka: dod man dzert, – tad tu būtu lūgusi viņu un viņš tev būtu devis dzīvu ūdeni.” Sieviete viņam sacīja: “Kungs, tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad tev ir dzīvais ūdens? Vai tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas devis mums šo aku un dzēris no tās pats un viņa dēli un viņa ganāmpulki?” Jēzus viņai atbildēja: “Ikvienam, kurš dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kurš dzers no ūdens, ko es tam došu, tam neslāps nemūžam; ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” Sieviete viņam sacīja: “Kungs, dod man šo ūdeni, lai man vairs neslāptu un man vairs nebūtu jānāk šurp smelt.” Viņš tai sacīja: “Ej, pasauc savu vīru un nāc šurp!” Sieviete atbildēja: “Man nav vīra.” Jēzus viņai sacīja: “Tu pareizi saki: man nav vīra, – jo pieci vīri tev ir bijuši, un tas, kas tev tagad ir, arī nav tavs vīrs. To tu esi patiesi teikusi.” Sieviete viņam sacīja: “Kungs, es redzu, ka tu esi pravietis. Mūsu tēvi ir pielūguši Dievu šajā kalnā, bet jūs sakāt, ka tā vieta, kur jāpielūdz, ir Jeruzālemē.” Jēzus viņai sacīja: “Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs nepielūgsiet Tēvu nedz šajā kalnā, nedz Jeruzālemē.
Trešā svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 22. janvāris | Jņ.4:19–30
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 4. nodaļa 19.–30. pants
Sieviete viņam sacīja: “Kungs, es redzu, ka tu esi pravietis. Mūsu tēvi ir pielūguši Dievu šajā kalnā, bet jūs sakāt, ka tā vieta, kur jāpielūdz, ir Jeruzālemē.” Jēzus viņai sacīja: “Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs nepielūgsiet Tēvu nedz šajā kalnā, nedz Jeruzālemē. Jūs pielūdzat to, ko jūs nezināt, mēs pielūdzam, ko mēs zinām, jo pestīšana ir no jūdiem. Bet nāk stunda, un tā ir jau tagad, kad patiesie dievlūdzēji pielūgs Tēvu Garā un patiesībā. Jo Tēvs meklē tādus, kas viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt Garā un patiesībā.” Sieviete viņam sacīja: “Es zinu, ka nāk Mesija, saukts Kristus, kad viņš atnāks, viņš to visu mums pasludinās.” Jēzus viņai sacīja: “Tas esmu es, kas ar tevi runā!” Un tajā pašā brīdī nāca viņa mācekļi, un tie brīnījās, ka viņš runā ar sievieti, tomēr neviens neteica: ko tu meklē? – vai: ko tu runā ar viņu? Tad sieviete atstāja savu ūdens trauku, nogāja pilsētā un sacīja ļaudīm: “Nāciet, skatiet cilvēku, kas man ir sacījis visu, ko es esmu darījusi! Vai tikai tas nav Kristus?” Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie viņa.
Ceturtā svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 29. janvāris | Jņ.4:31–42
JĀŅAS EVAŅĢĒLIJS 4. nodaļa 31.–42. pants
Pa to starpu mācekļi lūdza viņu, sacīdami: “Rabi, ēd!” Bet viņš tiem teica: “Man ir ēdiens, ko ēst, kuru jūs nezināt.” Tad mācekļi cits citam sacīja: “Nebūs taču kāds viņam atnesis ēst?” Jēzus tiem sacīja: “Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani ir sūtījis, un piepildīt viņa darbu. Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, un nāk pļaujamais laiks? – Redziet, es jums saku: paceliet savas acis un skatiet druvas, kas jau ir baltas pļaujai. Jau pļāvējs saņem algu un vāc augļus mūžīgai dzīvībai, lai kopā priecātos abi, sējējs un pļāvējs. Jo te patiess ir teiciens, ka cits ir, kas sēj, un cits ir, kas pļauj. Es jūs sūtīju pļaut, kur jūs neesat pūlējušies. Citi ir strādājuši, bet jūs esat ienākuši viņu darbā.” Bet daudzi samarieši no šīs pilsētas sāka viņam ticēt tās sievietes vārdu dēļ, kura liecināja: viņš man ir pateicis visu, ko es esmu darījusi. Kad nu samarieši nāca, lūgdami viņu palikt pie tiem, tad viņš palika tur divas dienas. Un daudz vairāk ļaužu kļuva ticīgi viņa vārdu dēļ, bet sievietei tie sacīja: “Mēs ticam vairs ne tavas runāšanas dēļ, jo paši esam dzirdējuši un zinām, ka patiešām viņš ir pasaules Pestītājs!”
Trešā svētdiena pirms Gavēņa laika | 5. februāris | Jņ.7:31–32; 45–53
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 7. nodaļa
Bet daudzi pūlī ticēja viņam un sacīja: “Kad Kristus nāks, vai viņš darīs vairāk zīmju, nekā šis ir darījis?” Kad farizeji dzirdēja ļaudis par viņu tā runājam, virspriesteri un farizeji sūtīja sargus, lai tie viņu sagūstītu. Kad sargi atgriezās pie virspriesteriem un farizejiem, tie viņiem jautāja: “Kādēļ jūs neesat viņu atveduši?” Sargi atbildēja: “Vēl nekad neviens cilvēks nav tā runājis kā šis cilvēks.” Bet farizeji tiem jautāja: “Vai arī jūs esat pievilti? Vai kāds no vadoņiem vai no farizejiem tic viņam? Šis pūlis, kas nepazīst bauslības, ir nolādēts.” Tad viens no viņiem, Nikodēms, kurš jau agrāk bija nācis pie Jēzus, jautāja: “Vai mūsu bauslība tiesā cilvēku, ja iepriekš nav viņu uzklausījusi un uzzinājusi, ko viņš dara?” Tie viņam atbildēja: “Vai arī tu esi no Galilejas? Izpēti un tu ieraudzīsi, ka no Galilejas nenāk neviens pravietis.” Un tie aizgāja katrs savās mājās.
Otrā svētdiena pirms Gavēņa laika | 12. februāris | Lk.13:31–35
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 13. nodaļa 31.–35. pants
Tad pienāca daži farizeji un viņam sacīja: “Aizej no šejienes un dodies prom, jo Hērods grib tevi nonāvēt.” Viņš tiem sacīja: “Ejiet un sakiet šai lapsai: redzi, es izdzenu dēmonus un dziedinu vēl šodien un rīt, bet trešajā dienā es pabeigšu. Patiešām, šodien un rīt un vēl nākamajā dienā man ir jābūt ceļā, jo neklājas pravietim tikt nonāvētam ārpus Jeruzālemes. Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nonāvē praviešus un nomētā akmeņiem tos, kas pie tevis ir sūtīti! Cik bieži es esmu gribējis sapulcināt tavus bērnus, kā putns pulcina mazuļus zem saviem spārniem, bet jūs negribējāt. Redzi, jūsu nams jums ir atstāts izpostīts. Un es jums saku: jūs vairs neredzēsiet mani, līdz nāks laiks, kad jūs teiksiet: svētīts, kas nāk Kunga vārdā!”
Svētdiena pirms Gavēņa laika | 19. februāris | Mk.8:31–38
MARKA EVAŅĢĒLIJS 8. nodaļa 31.–38. pants
Un viņš sāka tos mācīt: “Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš, jātiek vecajo, virspriesteru un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties.” Un viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, viņu sāņus vedis, sāka viņu apsaukt. Bet viņš pagriezās, uzlūkoja savus mācekļus un, Pēteri apsaukdams, sacīja: “Atkāpies no manis, sātan! Tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēka prāta!” Un, piesaucis klāt ļaudis un savus mācekļus, viņš tiem sacīja: “Kas man grib sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu un seko man! Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. Ko gan iegūst cilvēks, kas iemanto visu pasauli, bet nodara ļaunumu savai dvēselei? Un ko cilvēks var dot kā samaksu par savu dvēseli? Kas manis un manu vārdu dēļ būs kaunējies šajā laulības pārkāpēju un grēcinieku paaudzē, tā dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad viņš nāks ar svētiem eņģeļiem sava Tēva godībā.”
Gavēņa laika pirmā svētdiena | 26. februāris | Lk.12:49–53
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 12. nodaļa 49.–53. pants
Uguni es esmu nācis mest uz zemi, un kā es vēlos, ka tā jau degtu! Bet ir kristība, kurā man jātop kristītam, un cik es esmu sasaistīts, kamēr tā piepildīsies. Jums šķiet, ka esmu ieradies nest mieru uz zemes? Nebūt ne, es jums saku, bet gan šķelšanos! No šā laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem un divi pret trim. Tēvs stāsies pret dēlu un dēls pret tēvu, māte pret meitu un meita pret māti, vīramāte pret vedeklu un vedekla pret vīramāti.
Gavēņa laika otrā svētdiena | 5. marts | Jņ.12:24–33
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 12. nodaļa 24.–33. pants
Patiesi, patiesi es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, tas paliek viens, bet, ja mirst, tas nes daudz augļu. Kas mīl savu dzīvību, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību šajā pasaulē nīst, tas to pasargās mūžīgai dzīvībai. Kas man kalpo, lai seko man, un, kur esmu es, tur būs arī mans kalps; kas man kalpos, to mans Tēvs godās. Tagad mana dvēsele ir satraukta. Ko lai es saku? Tēvs, glāb mani no šīs stundas? Šīs stundas dēļ taču es esmu nācis. Tēvs, pagodini savu vārdu!” Tad atskanēja balss no debesīm: “Es to esmu pagodinājis un pagodināšu atkal!” Ļaužu pūlis, kas tur stāvēja un bija to dzirdējuši, sacīja: “Tas bija pērkons,” – citi teica: “Uz viņu runājis eņģelis!” Jēzus sacīja: “Ne manis dēļ šī balss atskanējusi, bet jūsu dēļ. Tagad šī pasaule tiek tiesāta. Nu šīs pasaules valdnieks tiks padzīts. Kad es no zemes tikšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis.” To viņš sacīja, norādot uz savu nāvi, kādā viņam būs mirt.
Gavēņa laika trešā svētdiena | 12. marts | Jņ.11:47–57
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 11. nodaļa 47.–57. pants
Tad virspriesteri un farizeji sasauca sinedriju un sprieda: “Ko lai darām? Šis cilvēks dara daudzas zīmes. Ja mēs viņam tā ļausim, tad visi ticēs viņam, un atnāks romieši un atņems mums gan šo vietu, gan tautu.” Viens no viņiem – Kajafa, tā gada augstais priesteris – tiem sacīja: “Jūs nekā nezināt, un jūs nesaprotat, ka ir labāk, ja viens cilvēks mirst par daudziem, nekā visa tauta iet bojā.” To viņš nesacīja no sevis, bet, būdams tā gada augstais priesteris, pravietoja, ka Jēzum būs jāmirst par tautu. Un ne vien par šo tautu, bet arī tādēļ, lai izklīdinātos Dieva bērnus savāktu vienkop. Tad nu no šīs dienas tie nosprieda viņu nokaut. Jēzus vairs atklāti nestaigāja starp jūdiem, bet aizgāja no turienes uz vietu netālu no tuksneša, uz pilsētu, vārdā Efraima, un palika tur kopā ar mācekļiem. Jūdu Pashas svētki bija tuvu, un daudzi no laukiem ieradās Jeruzālemē pirms svētkiem, lai šķīstītos. Tie meklēja Jēzu un, templī stāvēdami, runāja savā starpā: “Kā jūs domājat? Vai tad viņš tiešām neatnāks uz svētkiem?” Bet virspriesteri un farizeji bija izdevuši pavēli, lai katrs, kas zina, kur viņš ir, viņu uzrāda, lai varētu viņu apcietināt.
Gavēņa laika ceturtā svētdiena | 19. marts | Mt.26:1–16
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 26. nodaļa 1.–16. pants
Kad Jēzus visu to bija pateicis, viņš sacīja saviem mācekļiem: “Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Pashas svētki un Cilvēka Dēls tiks nodots krustā sišanai.” Tad sanāca kopā virspriesteri un tautas vecajie augstā priestera Kajafas pilī. Tie apspriedās, kā Jēzu ar viltu sagūstīt un nonāvēt; tie sacīja: “Svētkos ne, lai tautā neceļas nemiers.” Kad Jēzus bija Bētanijā spitālīgā Sīmaņa namā un bija apsēdies, pie viņa pienāca kāda sieviete ar ļoti dārgu svaidāmo eļļu alabastra trauciņā un izlēja to pār viņa galvu. Mācekļi, to redzēdami, bija neapmierināti un sacīja: “Kādēļ tāda izšķērdība? Šo eļļu varēja pārdot par dārgu maksu un naudu atdot nabagiem!” Jēzus, to noprazdams, viņiem sacīja: “Kādēļ jūs viņai pārmetat? Viņa man ir darījusi labu darbu. Nabagi būs vienmēr pie jums, bet es nebūšu vienmēr. Izliedama šo eļļu pār manu miesu, viņa to darījusi manis apbedīšanai. Patiesi es jums saku: kur vien visā pasaulē tiks sludināts šis evaņģēlijs, tur tiks stāstīts viņai par piemiņu, ko viņa ir darījusi.” Tad viens no tiem divpadsmit, vārdā Jūda Iskariots, aizgāja pie virspriesteriem un jautāja: “Ko jūs esat ar mieru man dot? Es jums viņu nodošu.” Un tie nosprieda viņam dot trīsdesmit sudraba naudas gabalus. Kopš šā brīža viņš meklēja izdevību, lai Jēzu nodotu.
Gavēņa laika ceturtā svētdiena | 19. marts | Mt.26:1–16
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 26. nodaļa 1.–16. pants
Kad Jēzus visu to bija pateicis, viņš sacīja saviem mācekļiem: “Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Pashas svētki un Cilvēka Dēls tiks nodots krustā sišanai.” Tad sanāca kopā virspriesteri un tautas vecajie augstā priestera Kajafas pilī. Tie apspriedās, kā Jēzu ar viltu sagūstīt un nonāvēt; tie sacīja: “Svētkos ne, lai tautā neceļas nemiers.” Kad Jēzus bija Bētanijā spitālīgā Sīmaņa namā un bija apsēdies, pie viņa pienāca kāda sieviete ar ļoti dārgu svaidāmo eļļu alabastra trauciņā un izlēja to pār viņa galvu. Mācekļi, to redzēdami, bija neapmierināti un sacīja: “Kādēļ tāda izšķērdība? Šo eļļu varēja pārdot par dārgu maksu un naudu atdot nabagiem!” Jēzus, to noprazdams, viņiem sacīja: “Kādēļ jūs viņai pārmetat? Viņa man ir darījusi labu darbu. Nabagi būs vienmēr pie jums, bet es nebūšu vienmēr. Izliedama šo eļļu pār manu miesu, viņa to darījusi manis apbedīšanai. Patiesi es jums saku: kur vien visā pasaulē tiks sludināts šis evaņģēlijs, tur tiks stāstīts viņai par piemiņu, ko viņa ir darījusi.” Tad viens no tiem divpadsmit, vārdā Jūda Iskariots, aizgāja pie virspriesteriem un jautāja: “Ko jūs esat ar mieru man dot? Es jums viņu nodošu.” Un tie nosprieda viņam dot trīsdesmit sudraba naudas gabalus. Kopš šā brīža viņš meklēja izdevību, lai Jēzu nodotu.
Ciešanu laika pirmā svētdiena | 26. marts | Jņ.13:21–38
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 13. nodaļa 21.–38. pants
To sacījis, Jēzus, satraukts garā, liecināja: “Patiesi, patiesi es jums saku: viens no jums mani nodos!” Mācekļi skatījās cits uz citu neziņā, par kuru viņš runā. Viens viņa māceklis, kuru Jēzus mīlēja, bija atgūlies Jēzum cieši blakus. Tad Sīmanis Pēteris tam pamāja un sacīja: “Pavaicā, kurš tas ir, par kuru viņš runā!” Tas, noliecies pie Jēzus krūts, viņam jautāja: “Kungs, kurš tas ir?” Jēzus atbildēja: “Tas, kuram es, iemērcis kumosu, to došu.” Un, kumosu iemērcis, viņš deva to Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam. Un pēc šī kumosa tajā iegāja sātans. Jēzus Jūdam sacīja: “Ko dari, to dari drīz.” Bet neviens no tiem, kas tur bija, nesaprata, kādēļ viņš to sacīja. Daži domāja, ka Jēzus tam sacīja: “Ej, pērc, kas mums vajadzīgs svētkiem,” – jo pie Jūdas bija maks. Vai arī – lai dotu kaut ko nabagiem. Kumosu ņēmis, Jūda tūlīt izgāja ārā. Bija nakts. Kad viņš bija izgājis, Jēzus sacīja: “Tagad Cilvēka Dēls ir pagodināts, un Dievs ir pagodināts viņā. Dievs arī pagodinās viņu sevī un pagodinās viņu tūlīt. Bērniņi, vēl mazu brīdi es esmu ar jums. Jūs mani meklēsiet, un, tāpat kā es jūdiem esmu teicis, tā arī jums tagad saku: kurp es aizeju, jūs nevarat nākt. Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu. Ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi.” Sīmanis Pēteris viņam sacīja: “Kungs, kurp tu ej?” Jēzus viņam atbildēja: “Kurp es eju, tu nevari man tagad nākt līdzi, bet vēlāk nāksi.” Pēteris viņam sacīja: “Kungs, kādēļ es tagad nevaru tev iet līdzi? Savu dzīvību es atdošu par tevi!” Jēzus viņam atbildēja: “Savu dzīvību tu atdosi par mani? Patiesi, patiesi es tev saku: vēl gailis nebūs nodziedājis, pirms tu trīs reizes mani būsi noliedzis.”
Ciešanu laika otrā svētdiena | 2. aprīlis | Lk.19:29–40
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 19. nodaļa 29.–40. pants
Kad viņš tuvojās Bētfagei un Bētanijai, pie tā sauktā Olīvkalna, viņš sūtīja divus savus mācekļus, tiem sacīdams: “Noejiet uz šo ciemu, kas pretī. Tur iegājuši, jūs atradīsiet piesietu ēzelīti, uz kura neviens cilvēks nekad vēl nav sēdējis. To atsieniet un atvediet! Ja kāds jums jautā: kādēļ jūs to atraisāt? – tad sakiet: tas ir vajadzīgs Kungam.” Un tie, kas bija sūtīti, aizgāja un atrada visu, kā viņš bija sacījis. Viņiem atraisot ēzelīti, saimnieki tiem jautāja: “Kādēļ jūs atraisāt ēzelīti?” Viņi sacīja: “Kungam tas vajadzīgs.” Un viņi atveda to pie Jēzus un, uzmetuši ēzelītim savas drēbes, uzsēdināja Jēzu tam virsū. Viņam jājot, tie klāja savas drēbes uz ceļa. Kad viņš tuvojās vietai, kur ceļš ved lejup no Olīvkalna, viss mācekļu pulks priecādamies skaļā balsī sāka slavēt Dievu par visiem brīnumiem, ko bija redzējuši. Tie sauca: “Svētīts ir Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā; miers debesīs un gods augstībā!” Daži farizeji no pūļa viņam sacīja: “Skolotāj, apsauc savus mācekļus!” Bet viņš atbildēja: “Es jums saku: ja viņi klusēs, tad akmeņi brēks.”
Zaļā ceturtdiena | 6. aprīlis | Mt.26:26–30
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 26. nodaļa 26.–30. pants
Mielasta laikā Jēzus ņēma maizi, svētīja, lauza un deva to saviem mācekļiem, sacīdams: “Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa.” Viņš, paņēmis biķeri, pateicās un deva to viņiem, sacīdams: “Dzeriet visi no tā, tās ir manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai. Es jums saku: es vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad es kopā ar jums to no jauna dzeršu sava Tēva valstībā.” Tad, pateicības dziesmu nodziedājuši, viņi devās uz Olīvkalnu.
Lielā piektdiena | 7. aprīlis | Bībeles lasījumi
Klusā sestdiena | 8. aprīlis | Mt.12:38–40
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 12. nodaļa 38.–40. pants
Tad pie viņa vērsās rakstu mācītāji un farizeji un sacīja: “Skolotāj, mēs no tevis vēlamies kādu zīmi redzēt.” Jēzus tiem atbildēja: “Samaitāta un laulības pārkāpēju paaudze meklē zīmi, bet cita zīme tai netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme. Kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija milzu zivs vēderā, tā arī Cilvēka Dēls trīs dienas un trīs naktis būs zemes sirdī.
Lieldienas | 9. aprīlis | Lk.24:1–12
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 24. nodaļa 1.–12. pants
Nedēļas pirmajā dienā pašā rīta agrumā viņas atnāca pie kapa, nesdamas smaržīgās zāles, ko bija sagatavojušas. Bet tās atrada akmeni no kapa noveltu. Iegājušas iekšā, tās Kunga Jēzus miesas neatrada. Kamēr viņas bija apjukušas par to, kas noticis, redzi, tām blakus nostājās divi vīri spoži mirdzošās drānās. Tās izbailēs zemu nolieca galvas, bet viņi tām sacīja: “Ko jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? Šeit viņa nav, viņš ir augšāmcēlies. Atcerieties, ko viņš jums sacīja, vēl būdams Galilejā: Cilvēka Dēlam jātiek nodotam grēcīgu cilvēku rokās un krustā sistam un trešajā dienā jāceļas no mirušajiem.” Un tās atcerējās viņa vārdus. Atgriezušās no kapa, viņas visu pastāstīja tiem vienpadsmit un arī pārējiem. Tās bija Marija Magdalēna un Joanna, un Marija, Jēkaba māte, un vēl citas ar tām, kas pastāstīja to apustuļiem. Taču viņu stāstītais tiem šķita kā blēņas, un tie viņām neticēja. Bet Pēteris piecēlies aizskrēja pie kapa un, ielūkojies tajā, redzēja tikai noliktu linu autu; un viņš aizgāja, brīnīdamies par to, kas noticis.
Baltā svētdiena | 16. aprīlis | Jņ.20:19–31
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 20. nodaļa 19.–31. pants
Šīs nedēļas pirmās dienas vakarā, kad mācekļi, baidīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, atnāca Jēzus un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” To sacījis, viņš rādīja tiem savas rokas un sānus. Mācekļi, ieraudzījuši Kungu, kļuva līksmi. Jēzus viņiem atkal sacīja: “Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu!” To pateicis, viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: “Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks.” Kad Jēzus atnāca, Toms, saukts Dvīnis, viens no tiem divpadsmit, nebija ar viņiem. Citi mācekļi viņam sacīja: “Mēs redzējām Kungu!” Bet viņš tiem atbildēja: “Kamēr es neredzēšu naglu brūces viņa rokās, kamēr nelikšu savu pirkstu viņa naglu brūcēs un kamēr nelikšu savu roku viņa sānos, es neticēšu!” Pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija tur kopā, un Toms bija ar viņiem. Durvis bija aizslēgtas, bet Jēzus nāca un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” Pēc tam viņš sacīja Tomam: “Stiep šurp savu pirkstu un lūko manas rokas un stiep savu roku un liec manos sānos, un neesi vairs neticīgs, bet esi ticīgs!” Toms viņam atbildēja: “Mans Kungs un mans Dievs!” Jēzus viņam sacīja: “Tu tici tādēļ, ka tu mani redzēji; laimīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic.” Vēl daudzas citas zīmes Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, par kurām šajā grāmatā nav rakstīts. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jums, kas ticat, būtu dzīvība viņa vārdā.
Lieldienu trešā svētdiena | 23. aprīlis | Jņ.21:1–19
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 21. nodaļa 1.–19. pants
Pēc tam Jēzus atkal parādījās saviem mācekļiem pie Tibērijas jūras. Redzi, viņš parādījās, kad vienkopus bija Sīmanis Pēteris, Toms, saukts Dvīnis, Natanaēls no Galilejas Kānas, Zebedeja dēli un vēl divi citi viņa mācekļi. Sīmanis Pēteris viņiem sacīja: “Es eju zvejot.” Tie viņam sacīja: “Mēs arī iesim ar tevi!” Viņi aizgāja un sakāpa laivā, bet tajā naktī neko nenoķēra. Kad bija jau rīts, Jēzus stāvēja krastā, bet mācekļi nezināja, ka tas ir Jēzus. Tad Jēzus viņiem sauca: “Bērni, vai jums ir kas ēdams?” Tie viņam atbildēja: “Nē!” Viņš tiem sacīja: “Metiet tīklu laivas labajā pusē, tad atradīsiet!” Tad tie iemeta tīklu un zivju daudzuma dēļ nespēja to vairs pavilkt. Māceklis, ko Jēzus mīlēja, Pēterim sacīja: “Tas ir Kungs!” Sīmanis Pēteris, izdzirdējis, ka tas ir Kungs, apvilka virsdrēbes, jo viņš bija kails, un iemetās jūrā. Bet citi mācekļi tuvojās ar laivu, vilkdami tīklu ar zivīm, jo tie nebija tālu no krasta – kādas divsimt olektis. Izkāpuši krastā, viņi redzēja ogles kvēlojam un zivis uz tām un maizi. Jēzus viņiem sacīja: “Nesiet no tām zivīm, ko tagad esat saķēruši!” Tad Sīmanis Pēteris aizgāja un izvilka krastā tīklu, pilnu ar lielām zivīm, skaitā simt piecdesmit trīs. Bet tīkls nebija saplīsis, kaut arī zivju bija tik daudz. Jēzus viņiem sacīja: “Nāciet uz rīta maltīti!” Un neviens māceklis neiedrošinājās viņam jautāt: “Kas tu esi?” Jo viņi zināja, ka tas ir Kungs. Tad Jēzus nāca, ņēma maizi un deva viņiem un tāpat arī zivis. Tā bija jau trešā reize, kad Jēzus pēc augšāmcelšanās no mirušajiem parādījās saviem mācekļiem. Kad viņi bija pabrokastojuši, Jēzus Sīmanim Pēterim jautāja: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mīli mani vairāk nekā šie?” Tas viņam atbildēja: “Jā, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu.” Viņš tam sacīja: “Gani manus jērus!” Jēzus tam jautāja vēl otrreiz: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mīli mani?” Tas viņam atbildēja: “Jā, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu.” Viņš tam sacīja: “Gani manas avis!” Trešo reizi Jēzus tam jautāja: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli?” Pēteris noskuma, ka viņš tam trešo reizi jautāja: vai tu mani mīli? – un viņam sacīja: “Kungs, tu zini visu, tu zini, ka es tevi mīlu.” Jēzus tam sacīja: “Gani manas avis! Patiesi, patiesi es tev saku: kad tu biji jauns, tu apjozies un gāji, kur gribēji; bet, kad tu kļūsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs, kur tu negribi.” To viņš sacīja, norādīdams uz to, kādā nāvē Pēteris pagodinās Dievu. Pēc tam Jēzus viņam sacīja: “Seko man!”
Lieldienu ceturtā svētdiena | 30. aprīlis | Jņ.6:35–50
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 6. nodaļa 35.–50. pants
Jēzus tiem sacīja: “ES ESMU dzīvības maize. Kas nāk pie manis, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps nemūžam. Es jums sacīju, ka jūs gan esat mani redzējuši, tomēr neticat. Visi, ko Tēvs man dod, nāk pie manis, un nevienu, kas pie manis nāk, es nekad nedzīšu prom, jo es neesmu no debesīm nācis, lai darītu savu gribu, bet tā gribu, kas mani ir sūtījis. Mana sūtītāja griba ir, lai neko no tā, ko viņš man ir devis, es nepazaudētu, bet augšāmceltu pastarā dienā. Mana Tēva griba ir, lai ikvienam, kas skata Dēlu un tic viņam, būtu mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā.” Bet jūdi sāka kurnēt par viņu, jo viņš bija teicis: es esmu maize, kas nākusi no debesīm. Un viņi sacīja: “Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kura tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad viņš saka: es esmu nācis no debesīm?” Jēzus viņiem atbildēja: “Nekurniet savā starpā! Neviens nevar nākt pie manis, ja Tēvs, kas mani sūtījis, to nevelk, un es to augšāmcelšu pastarā dienā. Praviešos ir rakstīts: un visi būs Dieva mācīti. – Ikviens, kas ir no Tēva dzirdējis un mācījies, nāk pie manis. Ne tā, ka Tēvu kāds būtu redzējis. Vien tas, kas ir no Dieva, tas ir redzējis Tēvu. Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība. ES ESMU dzīvības maize. Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī un ir miruši. Maize, kas nākusi no debesīm, ir tāda, ka tas, kas to ēd, nemirst.
Lieldienu piektā svētdiena | 7. maijs | Jņ.8:28–36
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 8. nodaļa 28.–36. pants
Tad Jēzus tiem sacīja: “Kad jūs Cilvēka Dēlu paaugstināsiet, tad jūs sapratīsiet, ka es tas esmu un ka es neko nedaru no sevis, bet es runāju tā, kā Tēvs mani ir mācījis. Un, kas mani ir sūtījis, tas ir ar mani. Viņš nav atstājis mani vienu, jo es vienmēr daru to, kas viņam labpatīk.” Kad viņš to visu runāja, daudzi sāka ticēt viņam. Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas ticēja viņam: “Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi un jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Tie viņam atbildēja: “Mēs esam Ābrahāma pēcnācēji un nekad nevienam neesam vergojuši. Kā tad tu saki: jūs kļūsiet brīvi?” Jēzus viņiem atbildēja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ikviens, kas dara grēku, ir grēka vergs. Bet vergs nepaliek namā vienmēr, Dēls paliek vienmēr. Ja nu Dēls jūs atbrīvos, jūs patiesi būsiet brīvi.
Ģimenes diena | 14. maijs | Ef.5:21–6:4
PĀVILA VĒSTULE EFESIEŠIEM 5:21–6:4
Pakļaujieties cits citam Kristus bijībā: jūs, sievas, – saviem vīriem kā Kungam, jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, pats būdams savas miesas Pestītājs; kā draudze visās lietās pakļaujas Kristum, tāpat arī sievas vīriem. Jūs, vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis savu draudzi un pats sevi tās labā ir ziedojis, lai to darītu svētu, šķīstot mazgāšanā ar ūdeni caur vārdu, lai draudzi varētu stādīt sev līdzās godības pilnu, bez traipiem, negludumiem un kā tamlīdzīga – svētu un nevainojamu. Tāpat arī vīriem pienākas mīlēt savas sievas kā savu miesu – tas, kas mīl savu sievu, mīl sevi pašu, jo neviens jau nenīst savu paša miesu, bet gan to baro un lolo tāpat kā Kristus savu draudzi – mūs, kas esam viņa miesas locekļi. Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un savu māti un pieķersies savai sievai, un tie divi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels; te es runāju par Kristu un draudzi, tomēr arī jūs ikviens mīliet savu sievu kā sevi pašu, bet sieva lai bīstas vīra. Bērni, esiet paklausīgi saviem vecākiem Kungā, jo tas ir taisni. Godā savu tēvu un māti, šis ir pirmais bauslis ar apsolījumu: lai tev labi klātos un tu ilgi dzīvotu virs zemes. Jūs, tēvi, netramdiet savus bērnus, bet audziniet viņus ar Kunga doto audzināšanu un pamācību.
Debesbraukšanas diena | 18. maijs | Lk.24:50–53
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 24. nodaļa 50.–53. pants
Viņš tos izveda ārā līdz pat Bētanijai un, savas rokas pacēlis, svētīja. Kad viņš tos svētīja, notika, ka viņš attālinājās no tiem un tika pacelts debesīs. Tad tie viņu pielūdza un ļoti priecīgi atgriezās Jeruzālemē, un pastāvīgi bija templī, slavēdami Dievu.
Lieldienu septītā svētdiena | 21. maijs | Jņ.14:1–14
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 14. nodaļa 1.–14. pants
“Jūsu sirdis lai neiztrūkstas! Ticiet Dievam un ticiet man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai es jums sacītu, ka es eju jums vietu sataisīt? Kad es būšu aizgājis un vietu jums sataisījis, es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs būtu tur, kur es esmu. Kurp noeju es, jūs ceļu zināt.” Toms viņam sacīja: “Kungs, mēs nezinām, kurp tu ej. Kā mēs varam zināt ceļu?” Jēzus viņam sacīja: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani. Ja jūs pazīstat mani, jūs pazīsiet arī manu Tēvu. Bet jūs jau viņu pazīstat un esat viņu redzējuši.” Filips viņam sacīja: “Kungs, rādi mums Tēvu, ar to mums pietiek.” Jēzus viņam sacīja: “Tik ilgu laiku es esmu ar jums, un tu mani neesi iepazinis, Filip? Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: rādi mums Tēvu? Vai tu netici, ka es esmu Tēvā un Tēvs ir manī? Vārdus, ko es jums saku, es nesaku no sevis paša, bet Tēvs ir vienmēr manī un dara savus darbus. Ticiet man, ka es esmu Tēvā un Tēvs manī! Bet, ja ne, tad ticiet man šo darbu dēļ. Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic man, tas darīs tos darbus, ko es daru, un vēl lielākus par šiem darīs, jo es aizeju pie Tēva. Ko vien jūs manā vārdā lūgsiet, to es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ja jūs manā vārdā man ko lūgsiet, es darīšu.
Vasarsvētki | 28. maijs | Jņ.7:37–39
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 7. nodaļa 37.–39. pants
Bet pēdējā lielajā svētku dienā Jēzus nostājās un sauca: “Kam slāpst, tas lai nāk pie manis un lai dzer, kas man tic. Kā Rakstos sacīts, no tā plūdīs dzīvā ūdens straumes.” To viņš sacīja par Garu, ko saņems tie, kas viņam tic. Jo Gars vēl nebija dots, tādēļ ka Jēzus vēl nebija ievests godībā.
Trīsvienības svētki | 4. jūnijs | Jņ.15:1–11
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 15. nodaļa 1.–11. pants
“ES ESMU patiesais vīnakoks, un dārzkopis ir mans Tēvs. Katru zaru manī, kas augļus nenes, viņš noņem, un katru, kas augļus nes, viņš šķīstī, lai tas jo vairāk augļus nestu. Jūs esat jau šķīsti tā vārda dēļ, ko es jums esmu runājis. Palieciet manī, un es jūsos; kā zars nevar nest augļus pats no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat nevarat arī jūs, ja nepaliekat manī. ES ESMU vīnakoks, jūs esat zari. Kas manī paliek un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs neko nespējat darīt. Kas nepaliek manī, tas ir kā zars, kas tiek izmests ārā un sakalst. Tos savāc un met ugunī, un tie sadeg. Ja jūs manī paliekat un mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsiet lūgt, ko vien gribēsiet, un tas jums notiks. Un mans Tēvs ar to tiks pagodināts, ka jūs nesīsiet daudz augļu un kļūsiet mani mācekļi. Kā Tēvs mani ir mīlējis, arī es jūs esmu mīlējis. Palieciet manā mīlestībā! Ja jūs turēsiet manus baušļus, jūs paliksiet manā mīlestībā, tāpat kā es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku viņa mīlestībā. To es jums esmu sacījis tādēļ, lai mans prieks būtu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.
Otrā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 11. jūnijs | Jes.6:1–8
JESAJAS GRĀMATA 6. nodaļa 1.–8. pants
Tajā gadā, kad nomira ķēniņš Uzijāhu, es redzēju Kungu sēžam augstā un dižā tronī, un viņa tērpa krokas piepildīja templi. Un virs tā stāv serafi – katram ir seši spārni, ar diviem tie aizsedz seju, ar diviem klāj kājas, un ar diviem tie lido! Un tie sauc: “Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs – visa zeme pilna viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no saucēja balss, un nams pildījās dūmiem. Un es teicu:
“Vai! man – pagalam es,
jo man nešķīstas lūpas
un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas, –
bet manas acis nu skatījušas Ķēniņu, Pulku Kungu!”
Tad man pielidoja viens serafs, un rokā tam bija kvēlojoša ogle, ko tas ar knaiblēm bija paņēmis no altāra. Viņš pieskārās manai mutei un teica:
“Redzi, tā pieskaras tavām lūpām –
noņemta tava vaina,
apklāts tavs grēks!”
Un es dzirdēju Kungu sakām:
“Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?”
Tad teicu: “Es te, sūti mani!”
Trešā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 18. jūnijs | Apd.9:1–22
APUSTUĻU DARBI 9. nodaļa 1.–22. pants
Bet Sauls, pilns nāves draudu pret Kunga mācekļiem, ieradās pie augstā priestera un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, sastopot kādus šīs ticības ceļa gājējus, vīrus un sievas, viņš tos varētu sasiet un vest uz Jeruzālemi. Bet, tuvojoties Damaskai, viņu pēkšņi apspīdēja gaisma no debesīm. Nokritis pie zemes, viņš dzirdēja balsi sakām: “Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā?” Viņš jautāja: “Kas tu esi, Kungs?” Tas atbildēja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā. Celies augšā un ej uz pilsētu, un tur tev pateiks, kas jādara.” Bet vīri, kas gāja kopā ar Saulu, stāvēja bez valodas kā mēmi – balsi tie dzirdēja, bet nevienu neredzēja. Sauls piecēlās no zemes, bet, acis atvēris, neko neredzēja; un viņi, pie rokām paņēmuši, veda to uz Damasku. Trīs dienas viņš bija neredzīgs un neko neēda un nedzēra. Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Hananja. Kungs uzrunāja viņu parādībā: “Hananja.” Viņš atbildēja: “Redzi, Kungs, te es esmu.” Bet Kungs viņam sacīja: “Dodies uz Taisno ielu un Jūdas mājā uzmeklē tarsieti, vārdā Sauls. Redzi, viņš lūdz Dievu, un ir redzējis kādu vīru, vārdā Hananja, ienākam un uzliekam viņam rokas, lai viņš atkal varētu redzēt.” Hananja atbildēja: “Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, kādus ļaunus darbus viņš darījis svētajiem Jeruzālemē. Šeit viņš ir ieradies ar virspriesteru pilnvarām apcietināt visus, kas piesauc tavu vārdu.” Bet Kungs viņam sacīja: “Dodies turp, jo šis vīrs ir manis izredzēts darbarīks, lai nestu manu vārdu tautām un ķēniņiem, un Israēla dēliem. Es darīšu viņam redzamu, kas viņam mana vārda dēļ būs jācieš.” Un Hananja devās uz to namu un, uzlicis rokas viņam, sacīja: “Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījās ceļā, sūta mani, lai tu kļūtu atkal redzīgs un tiktu piepildīts ar Svēto Garu.” Tūdaļ no viņa acīm nokrita it kā zvīņas, viņš atkal redzēja un cēlās kājās, un tika kristīts. Viņš paēda un atguva spēkus. Viņš tūdaļ sludināja sinagogās par Jēzu, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Visi, kas to dzirdēja, izbijās un runāja: “Vai tad šis nav tas pats, kurš Jeruzālemē vajājis tos, kas piesauc Jēzus vārdu, un tagad nācis šurp, lai apcietinātu un vestu tos pie virspriesteriem?” Bet Saula ietekme arvien pieauga, un viņš radīja apjukumu jūdos, kas dzīvoja Damaskā, pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus.
Ceturtā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 25. jūnijs | Mt.11:9–19
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 11. nodaļa 9.–19. pants
Patiesi es jums saku: pat vairāk nekā pravieti. Viņš ir tas, par ko ir rakstīts: redzi, es sūtu savu sūtni pirms tevis, kas tev ceļu sagatavos tavā priekšā. – Patiesi es jums saku: starp dzimušajiem no sievietēm neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju; bet mazākais Debesu valstībā ir lielāks par viņu. No Jāņa Kristītāja dienām līdz pat šim laikam Debesu valstība tiek pakļauta vardarbībai un varmākas cenšas to sagrābt, jo visi pravieši un bauslība ir pravietojuši līdz Jānim. Un, ja gribat to pieņemt, viņš ir Elija, kam bija jānāk. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird! Kam lai es šo paaudzi pielīdzinu? Tā pielīdzināma bērniem, kas sēž tirgus laukumā un sauc uz līdzbiedriem: mēs jums stabulējām, un jūs nedejojāt, mēs jums dziedājām raudu dziesmu, un jūs nevaimanājāt. Nāca Jānis, viņš nedz ēda, nedz dzēra, bet tie saka: viņā ir dēmons. Nāca Cilvēka Dēls, viņš ēd un dzer, un tie saka: redzi, izēdājs un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs. Bet gudrības darbi ir pareizi.”
Piektā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 2. jūlijs | Apd.16:16–40
APUSTUĻU DARBI 16. nodaļa 16.–40. pants
Reiz, kad gājām uz lūgšanu vietu, mums gadījās sastapt kādu verdzeni, kurā bija pareģotājas gars, un ar pareģošanu viņa nesa saviem saimniekiem lielu peļņu. Viņa sekoja Pāvilam un mums, klaigādama: “Šie cilvēki ir visaugstā Dieva kalpi! Viņi sludina jums pestīšanas ceļu.” Tā viņa darīja daudzas dienas. Nevarēdams to vairs paciest, Pāvils vērsās pie gara, sacīdams: “Jēzus Kristus vārdā es tev pavēlu: izej no viņas!” Un tajā pašā brīdī tas izgāja no viņas. Bet viņas saimnieki, redzēdami, ka pagaisusi viņu cerība uz peļņu, sagrāba Pāvilu un Sīlu un aizvilka tos uz tirgus laukumu, lai nodotu varasvīriem. Atveduši tos pilsētas pārvaldnieku priekšā, tie sacīja: “Šie cilvēki, būdami jūdi, rada nemieru mūsu pilsētā un sludina paradumus, ko mums, romiešiem, nav iespējams nedz pieņemt, nedz darīt.” Viņiem apkārt sastājās ļaužu pūlis. Pārvaldnieki, norāvuši tiem drēbes, lika tos nopērt. Daudziem sitieniem šaustījuši, viņi tos iemeta cietumā un piekodināja cietumsargam stingri uzraudzīt. Tādu pavēli saņēmis, cietumsargs iemeta tos cietuma dziļākajā kambarī un viņu kājas saslēdza koka siekstā. Nakts vidū Pāvils un Sīla slavēja Dievu dziesmās, un pārējie cietumnieki viņos klausījās. Pēkšņi notika liela zemestrīce un satricināja cietuma pamatus. Tūlīt atvērās visas durvis un visiem nokrita važas. Uztrūcies no miega, cietumsargs ieraudzīja cietuma durvis atvērtas un, nospriedis, ka cietumnieki aizbēguši, izrāva zobenu un grasījās sevi nonāvēt. Bet Pāvils skaļā balsī iesaucās: “Nedari sev nekā slikta, jo mēs visi esam tepat.” Palūdzis gaismu, tas metās pie viņiem iekšā un drebēdams nokrita Pāvilam un Sīlam pie kājām. Izvedis viņus ārā, tas lūdza: “Kungi, kas man jādara, lai es tiktu glābts?” Viņi sacīja: “Tici Kungam Jēzum un tiksi glābts – gan tu, gan tavs nams.” Un tie viņam un visiem, kas bija viņa namā, sludināja Kunga vārdu. Tajā pašā naktī cietumsargs tos uzņēma pie sevis, apmazgāja viņu brūces, un tūlīt viņš tika kristīts un visi, kas bija ar viņu. Ievedis tos savā namā, viņš klāja tiem galdu un priecājās kopā ar visu savu namu ticībā uz Dievu. Nākamajā dienā pilsētas pārvaldnieki sūtīja pie sarga liktorus un lika teikt: “Laid ārā šos cilvēkus!” Cietumsargs to paziņoja Pāvilam: “Pārvaldnieki teica, lai jūs atlaiž. Tad nu ejiet un dodieties prom ar mieru.” Bet Pāvils atbildēja: “Viņi mūs, Romas pilsoņus, bez tiesas sprieduma tautas priekšā nopēruši, iemeta cietumā un tagad grib slepus mūs izmest? Tā vis nebūs – lai viņi nāk un paši izved mūs ārā.” Liktori šos vārdus paziņoja pilsētas pārvaldniekiem, bet tie, izdzirdējuši, ka viņi ir romieši, nobijās. Pilsētas pārvaldnieki atnāca un laipni aprunājās ar viņiem, un, izveduši ārā, lūdza viņus aiziet no pilsētas. Iznākuši no cietuma, viņi aizgāja uz Lidijas māju un, satikuši brāļus, uzmundrināja tos un devās tālāk.
Sestā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 9. jūlijs | Lk.14:25–35
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 14. nodaļa 25.–35. pants
Lieli ļaužu pūļi viņam sekoja, un, pagriezies pret tiem, viņš sacīja: “Ja kāds nāk pie manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un vēl arī pats savu dzīvību, tas nevar būt mans māceklis. Un, kas nenes savu krustu un neseko man, tas nevar būt mans māceklis. Kurš no jums, gribēdams celt torni, vispirms apsēdies neaprēķinās izdevumus, vai pietiks līdzekļu darba veikšanai, lai tad, kad viņš pamatus ieliek un nespēj pabeigt, visi, kas to redz, nesāk zoboties, sacīdami: šis cilvēks gan iesāka celt, bet nespēja pabeigt. Vai arī, kurš ķēniņš, gribēdams doties karot ar citu ķēniņu, vispirms apsēdies neapdomās, vai viņš ar desmit tūkstošiem spēs stāties pretī tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem. Bet, ja ne, viņš, kamēr tas vēl tālu, sūtīs vēstnešus, lai lūgtu mieru. Tāpat neviens no jums, kas neatteiksies no visa, kas tam pieder, nevar būt mans māceklis. Sāls ir laba, bet, ja arī sāls kļūst nederīga, kā lai to padara derīgu? Tā vairs neder nedz zemei, nedz mēsliem, bet metama ārā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!”
Septītā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 16. jūlijs | Lk.22:24–30
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 22. nodaļa 24.–30. pants
Un viņu starpā izcēlās arī strīds, kurš no viņiem būtu uzskatāms par lielāko. Bet Jēzus tiem sacīja: “Ķēniņi valda pār tautām; un tie, kam vara pār tām, tiek saukti par labdariem. Bet jūs tā ne. Lielākais no jums lai top kā mazākais, un galvenais lai ir kā kalps! Kas ir lielāks – vai tas, kas pie galda sēž, vai tas, kas kalpo? Vai gan ne tas, kas sēž pie galda? Bet es jūsu vidū esmu kalpam līdzīgs. Jūs vienmēr esat palikuši kopā ar mani manos pārbaudījumos. Un es jums novēlu Valstību, tāpat kā mans Tēvs to novēlēja man, lai jūs ēstu un dzertu pie mana galda manā Valstībā un sēdētu troņos, tiesādami divpadsmit Israēla ciltis.
Astotā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 23. jūlijs | Mk.10:13–27
MARKA EVAŅĢĒLIJS 10. nodaļa 13.–27. pants
Un tie nesa bērniņus pie Jēzus, lai viņš tiem pieskartos. Bet mācekļi tos norāja. Jēzus, to redzēdams, sadusmojās un tiem sacīja: “Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. Patiesi es jums saku: kas Dieva valstību nesaņems kā bērniņš, tas nekad neieies tajā.” Un viņš tos apkampa, uzlika tiem rokas un tos svētīja. Kad viņš izgāja uz ceļa, viens pieskrēja un, ceļos nometies viņa priekšā, lūdza: “Labais Skolotāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvību?” Jēzus tam sacīja: “Kādēļ tu mani sauc par labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs. Baušļus tu zini: nenogalini; nepārkāp laulību; nezodz; nedod nepatiesu liecību; nekrāp; godā savu tēvu un māti.” Bet tas viņam sacīja: “Skolotāj, to visu es esmu pildījis kopš savas jaunības.” Jēzus, viņu uzlūkojis, iemīlēja to un sacīja: “Vienas lietas tev trūkst. Ej un pārdod visu, kas tev ir, un izdali nabagiem, tad tev būs manta debesīs; nāc un seko man.” Un viņš, sadrūmis par šo vārdu, aizgāja nomākts, jo viņam piederēja lieli īpašumi. Uzlūkojis visapkārt savus mācekļus, Jēzus tiem sacīja: “Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!” Un mācekļi bija satraukti par viņa vārdiem. Tad Jēzus vēlreiz tiem sacīja: “Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā! Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā!” Tie sabijās vēl vairāk un runāja savā starpā: “Kas tad var tikt glābts?” Jēzus, tos uzlūkojis, sacīja: “Cilvēkiem tas nav iespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.”
Devītā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 30. jūlijs | Mk.4:26–29
MARKA EVAŅĢĒLIJS 4. nodaļa 26.–29. pants
Un viņš sacīja: “Ar Dieva valstību ir tāpat, kā kad cilvēks iemet sēklu zemē un guļas un ceļas, nakti un dienu, bet sēkla uzdīgst un izaug, tā ka viņš pats to nemana. Zeme pati nes augļus: vispirms asnu, tad vārpu un tad graudu pilnu vārpu. Un, kad augļi ienākušies, viņš tūdaļ laiž sirpi darbā, jo pļaujas laiks ir klāt.”
Desmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 6. augusts | Lk.6:43–49
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 6. nodaļa 43.–49. pants
Tas nav labs koks, kas nes sliktus augļus, un tas nav nelāgs koks, kas nes labus augļus. Katru koku pazīst pēc tā augļiem: jo no ērkšķiem nevar ievākt vīģes, nedz vīnogas no dadžiem. Labs cilvēks no savas sirds labumu krājumiem sniedz labo, bet ļaunais – no ļaunā krājumiem sniedz ļauno: jo no pārpilnas sirds mute runā. Kādēļ jūs mani saucat: Kungs, Kungs! – bet nedarāt, ko es saku? Ikviens, kas nāk pie manis un dzird manus vārdus, un dara pēc tiem, – es jums rādīšu, kam viņš līdzināms: viņš līdzināms nama cēlājam, kas raka dziļi un pamatu lika uz klints; kad plūdi nāca, straumes triecās pret namu, bet nespēja to izkustināt, jo tas bija pamatīgi celts. Bet, kas dzirdējis un tā nerīkojas, tas līdzināms cilvēkam, kas namu ceļ uz zemes – bez pamatiem; kad straumes triecās pret namu, tas tūlīt sagruva, un šī nama brukšana bija liela.”
Vienpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 13. augusts | Mt.5:13–20
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 5. nodaļa 13.–20. pants
Jūs esat zemes sāls, bet, ja sāls kļūst nederīga, ar ko lai to padara sāļu? Tā neder vairs nekam kā vien ārā izmešanai, lai cilvēki to samītu. Jūs esat pasaules gaisma: pilsēta, kas atrodas kalnā, nevar būt apslēpta. Gaismekli iededzis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; un tas spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd cilvēku priekšā, tā ka tie redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs. Nedomājiet, ka es esmu nācis atmest bauslību vai praviešus, es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi es jums saku: iekams debesis un zeme zudīs, pat vismazākais burts vai rakstu zīme no bauslības nezudīs, līdz tas viss notiks. Kas atmetīs kaut vienu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā mācīs cilvēkus, tas tiks saukts par vismazāko Debesu valstībā, bet, kas tos pildīs un mācīs, tas tiks saukts par varenu Debesu valstībā. Jo es jums saku: ja jūsu taisnība nav pārāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs neieiesiet Debesu valstībā.
Divpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 20. augusts | Lk.14:12–14
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 14. nodaļa 12.–14. pants
Viņš sacīja arī tam, kas viņu bija aicinājis: “Kad tu rīko pusdienas vai vakariņas, neaicini nedz savus draugus, nedz brāļus, nedz radus, nedz bagātus kaimiņus, ka arī viņi tevi neaicinātu un nenotiktu savstarpēja atlīdzināšana. Bet, kad tu rīko mielastu, aicini nabagus, tizlus, kroplus, aklus. Un tu būsi laimīgs, jo viņiem nav ar ko tev atlīdzināt. Tev tiks atlīdzināts pie taisno augšāmcelšanās.”
Trīspadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 27. augusts | Lk.10:17–22
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 10. nodaļa 17.–22. pants
Un tie septiņdesmit divi atgriezās un stāstīja ar lielu prieku: “Kungs, tavā vārdā pat dēmoni mums pakļaujas!” Viņš tiem sacīja: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam! Redzi, es jums esmu devis varu staigāt pāri čūskām un skorpioniem, un katram naidīgam spēkam – un jums nekas nekaitēs. Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums pakļaujas, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.” Tajā pašā brīdī Jēzus gavilēja Svētajā Garā: “Es tevi slavēju, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem un atklājis tās bērniņiem! Jā, Tēvs, šādi ir izpaudusies tava labvēlība! Mans Tēvs visu man ir devis, un neviens nezina, kas Dēls ir, kā vienīgi Tēvs un, kas Tēvs ir, kā vienīgi Dēls un kam Dēls vēlēsies to atklāt.”
Četrpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 3. septembris | Apd.7:54–60
APUSTUĻU DARBI 7. nodaļa 54.–60. pants
Viņi to dzirdēja, un tas tā dzēla sirdī, ka tie grieza zobus uz viņu. Bet viņš, Svētā Gara pilns, pacēla acis uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas, un viņš sacīja: “Redzi, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.” Bet viņi, ausis aizspieduši un skaļi kliegdami, visi reizē metās viņam virsū. Un, izdzinuši ārpus pilsētas, tie viņu nomētāja akmeņiem. Liecinieki atstāja savas drēbes pie kājām kādam jauneklim, vārdā Sauls. Viņi Stefanu nomētāja akmeņiem, bet viņš, Dievu piesaukdams, lūdza: “Kungs Jēzu, pieņem manu garu.” Un, nokritis ceļos, viņš skaļā balsī iekliedzās: “Kungs, nesodi viņus par šo grēku.” To pateicis, viņš aizmiga.
Piecpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 10. septembris | Lk.19:11-28
EVAŅĢĒLIJS 19. nodaļa 11.-28. pants
Viņiem klausoties, viņš stāstīja vēl vienu līdzību, tādēļ ka viņš bija jau tuvu Jeruzālemei, un viņi domāja, ka Dieva valstība tūlīt parādīsies. Tad viņš stāstīja: “Kāds dižciltīgs cilvēks aizceļoja uz tālu zemi, lai saņemtu ķēniņa varu un tad atgrieztos. Sasaucis desmit savus kalpus, viņš iedeva tiem desmit naudas gabalus un sacīja tiem: saimniekojiet, kamēr es pārnāku. Līdzpilsoņi viņu neieredzēja un sūtīja nopakaļ sūtņus, likdami sacīt: mēs negribam, ka viņš valdītu pār mums. Kļuvis par ķēniņu, viņš atgriezās un lika sasaukt kalpus, kuriem bija iedevis naudu, lai uzzinātu, ko tie bija nopelnījuši. Pirmais kalps ieradās, teikdams: kungs, tavs naudas gabals nopelnījis desmitkārt. Tam viņš sacīja: lieliski, krietnais kalp! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, tad valdi pār desmit pilsētām! Tad nāca otrais, sacīdams: tavs naudas gabals, kungs, nopelnījis pieckārt. Un tam viņš sacīja: valdi tu pār piecām pilsētām! Tad nāca vēl cits kalps, sacīdams: kungs, redzi, tavs naudas gabals, ko turēju noglabātu sviedrautā. Es baidījos no tevis, jo tu esi bargs vīrs. Tu ņem, ko neesi nolicis, un pļauj, ko neesi sējis. Tam viņš sacīja: pēc taviem paša vārdiem es tevi tiesāšu, nelietīgais kalps! Tu zināji, ka esmu bargs cilvēks un ka es ņemu, ko neesmu nolicis, un pļauju, ko neesmu sējis. Kādēļ tad tu nedevi manu naudu augļotājam? Pārnācis es to atgūtu ar peļņu. Un tiem klātesošajiem viņš sacīja: atņemiet viņam šo naudas gabalu un atdodiet tam, kam ir desmit. Un tie sacīja viņam: kungs, viņam jau ir desmit. Es jums saku: ikvienam, kam ir, tiks dots, bet, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas tam ir. Bet manus ienaidniekus, kuri negribēja, ka es valdītu pār tiem, atvediet šurp un nokaujiet manā priekšā!” To pateicis, viņš turpināja ceļu uz Jeruzālemi.
Sešpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 17. septembris | Mt.10:16-22
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 10. nodaļa 16.-22. pants
Redzi, es jūs sūtu kā avis vilku vidū, tad nu esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži. Bet piesargieties no cilvēkiem, jo tie jūs nodos sinedrijam un šaustīs savās sinagogās; un jūs vedīs manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā – viņiem un pagāniem par liecību. Bet, kad tie jūs nodos, neuztraucieties, kā un ko jūs runāsiet, jo tajā pašā brīdī jums tiks dots, kas jāsaka, jo jūs nebūsiet tie, kas runā, bet jūsu Tēva Gars jūsos runās. Brālis brāli nodos nāvei un tēvs – bērnu, un bērni sacelsies pret vecākiem un tos nonāvēs. Visi jūs nicinās mana vārda dēļ, bet, kas pastāvēs līdz galam, tas tiks izglābts.