Dievkalpojumi notiek svētdienās 10:00 un otrdienās 7:00
Jaungada diena | 1. janvāris | Atkl.4:10–11; 5:1–14
ATKLĀSMES GRĀMATA 4. nodaļa 10.–11. pants; 5. nodaļa 1.–14. pants
Divdesmit četri vecajie krīt uz sava vaiga tā priekšā, kas sēd tronī, un pielūdz to, kas dzīvs mūžu mūžos, un liek savus vainagus troņa priekšā, slavēdami:
mūsu Kungs un Dievs,
tu esi cienīgs saņemt slavu un godu,
un spēku, jo tu esi radījis visu,
ar tavu gribu viss tapis un pastāv.
Labajā rokā tam, kas sēd tronī, es ieraudzīju rakstu rulli, aprakstītu no abām pusēm un aizzīmogotu septiņiem zīmogiem. Un es redzēju varenu eņģeli skaļā balsī saucam: kas ir cienīgs atvērt rakstu rulli un salauzt tā zīmogus? Neviens nedz debesīs, nedz uz zemes, nedz zem zemes nevarēja atvērt rakstu rulli un tajā ielūkoties; un es gauži raudāju, ka nav neviena cienīga, kas varētu atritināt rakstu rulli un tajā ielūkoties. Tad viens no vecajiem man saka: neraudi, redzi, lauva no Jūdas cilts, Dāvida sakne, ir uzvarējis, viņš atvērs rakstu rulli un salauzīs tā septiņus zīmogus. Un es ieraudzīju troņa vidū un četru dzīvo būtņu un vecajo vidū stāvam Jēru, itin kā nokautu. Tam ir septiņi ragi un septiņas acis – tie ir septiņi Dieva gari, kas izsūtīti pa visu zemi. Viņš nāca un paņēma rakstu rulli no tā labās rokas, kas sēd tronī. Kad viņš paņēma rakstu rulli, četras dzīvās būtnes un divdesmit četri vecajie nokrita Jēra priekšā, tiem katram rokā bija cītara un zelta trauki ar kvēpināmām smaržzālēm – kas ir svēto lūgšanas. Viņi dziedāja jaunu dziesmu:
tu esi cienīgs ņemt rakstu rulli
un atvērt tā zīmogus, jo tu tiki nokauts
un esi izpircis Dievam ar savām asinīm ļaudis
no katras cilts un valodas un tautas un tautības,
un esi viņus darījis mūsu Dievam par valstību un par priesteriem,
un viņi valdīs pār zemi.
Es ieraudzīju un dzirdēju daudzu eņģeļu balsis visapkārt tronim un dzīvajām būtnēm, un vecajiem, un to skaits bija tūkstošu tūkstoši un miriādu miriādes, un viņi sauca varenā balsī:
nokautais Jērs ir cienīgs saņemt
varenību, bagātību, gudrību un spēku,
godu un slavu, un cildinājumu.
Un es dzirdēju ikvienu radību debesīs un virs zemes un zem zemes un jūrā un visu, kas vien tur ir, sakām:
lai augstu teikts,
lai gods un godība, un vara
tam, kas sēž tronī, un Jēram mūžu mūžos!
Un četras dzīvās būtnes teica: āmen! – un vecajie krita pie zemes un pielūdza.
Svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 8. janvāris | Mt.3:13–17
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 3. nodaļa 13.–17. pants
Tad Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu un ieradās pie Jāņa, lai tas viņu kristītu. Bet Jānis viņu atturēja, sacīdams: “Man vajag tikt tevis kristītam, un tu nāc pie manis?” Bet Jēzus viņam atbildēja: “Tam tā jābūt, jo tā mums pienākas izpildīt visu pēc taisnības.” Tad Jānis viņam atļāva. Pēc kristības Jēzus tūlīt iznāca no ūdens; un, redzi, debesis atvērās, un viņš redzēja Dieva Garu nākam kā balodi un nolaižamies uz viņu; un, redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.”
Otrā svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 15. janvāris | Jņ.4:1–21
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 4. nodaļa 1.–21. pants
Jēzus uzzināja, ka farizeji bija dzirdējuši, ka viņš darot par mācekļiem un kristījot daudz vairāk ļaužu nekā Jānis, – lai gan Jēzus pats nekristīja, bet viņa mācekļi, – viņš atstāja Jūdeju un atkal devās uz Galileju. Viņam vajadzēja iet caur Samariju. Viņš nonāk Samarijas pilsētā, vārdā Zihara, tuvu pie tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam. Tur bija Jēkaba aka. Bija ap sesto stundu, kad Jēzus, no ceļa noguris, apsēdās turpat pie akas. Tad nāca kāda samariete smelt ūdeni. Jēzus viņai sacīja: “Dod man dzert!” Viņa mācekļi bija nogājuši pilsētā iepirkt pārtiku. Samariete viņam jautāja: “Kā tu, jūds būdams, lūdz dzert man, samarietei?” – jo jūdi ar samariešiem nesagājās. Jēzus atbildēja un viņai sacīja: “Ja tu zinātu Dieva dāvanu un kas ir tas, kas tev saka: dod man dzert, – tad tu būtu lūgusi viņu un viņš tev būtu devis dzīvu ūdeni.” Sieviete viņam sacīja: “Kungs, tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad tev ir dzīvais ūdens? Vai tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas devis mums šo aku un dzēris no tās pats un viņa dēli un viņa ganāmpulki?” Jēzus viņai atbildēja: “Ikvienam, kurš dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kurš dzers no ūdens, ko es tam došu, tam neslāps nemūžam; ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” Sieviete viņam sacīja: “Kungs, dod man šo ūdeni, lai man vairs neslāptu un man vairs nebūtu jānāk šurp smelt.” Viņš tai sacīja: “Ej, pasauc savu vīru un nāc šurp!” Sieviete atbildēja: “Man nav vīra.” Jēzus viņai sacīja: “Tu pareizi saki: man nav vīra, – jo pieci vīri tev ir bijuši, un tas, kas tev tagad ir, arī nav tavs vīrs. To tu esi patiesi teikusi.” Sieviete viņam sacīja: “Kungs, es redzu, ka tu esi pravietis. Mūsu tēvi ir pielūguši Dievu šajā kalnā, bet jūs sakāt, ka tā vieta, kur jāpielūdz, ir Jeruzālemē.” Jēzus viņai sacīja: “Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs nepielūgsiet Tēvu nedz šajā kalnā, nedz Jeruzālemē.
Trešā svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 22. janvāris | Jņ.4:19–30
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 4. nodaļa 19.–30. pants
Sieviete viņam sacīja: “Kungs, es redzu, ka tu esi pravietis. Mūsu tēvi ir pielūguši Dievu šajā kalnā, bet jūs sakāt, ka tā vieta, kur jāpielūdz, ir Jeruzālemē.” Jēzus viņai sacīja: “Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs nepielūgsiet Tēvu nedz šajā kalnā, nedz Jeruzālemē. Jūs pielūdzat to, ko jūs nezināt, mēs pielūdzam, ko mēs zinām, jo pestīšana ir no jūdiem. Bet nāk stunda, un tā ir jau tagad, kad patiesie dievlūdzēji pielūgs Tēvu Garā un patiesībā. Jo Tēvs meklē tādus, kas viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt Garā un patiesībā.” Sieviete viņam sacīja: “Es zinu, ka nāk Mesija, saukts Kristus, kad viņš atnāks, viņš to visu mums pasludinās.” Jēzus viņai sacīja: “Tas esmu es, kas ar tevi runā!” Un tajā pašā brīdī nāca viņa mācekļi, un tie brīnījās, ka viņš runā ar sievieti, tomēr neviens neteica: ko tu meklē? – vai: ko tu runā ar viņu? Tad sieviete atstāja savu ūdens trauku, nogāja pilsētā un sacīja ļaudīm: “Nāciet, skatiet cilvēku, kas man ir sacījis visu, ko es esmu darījusi! Vai tikai tas nav Kristus?” Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie viņa.
Ceturtā svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 29. janvāris | Jņ.4:31–42
JĀŅAS EVAŅĢĒLIJS 4. nodaļa 31.–42. pants
Pa to starpu mācekļi lūdza viņu, sacīdami: “Rabi, ēd!” Bet viņš tiem teica: “Man ir ēdiens, ko ēst, kuru jūs nezināt.” Tad mācekļi cits citam sacīja: “Nebūs taču kāds viņam atnesis ēst?” Jēzus tiem sacīja: “Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani ir sūtījis, un piepildīt viņa darbu. Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, un nāk pļaujamais laiks? – Redziet, es jums saku: paceliet savas acis un skatiet druvas, kas jau ir baltas pļaujai. Jau pļāvējs saņem algu un vāc augļus mūžīgai dzīvībai, lai kopā priecātos abi, sējējs un pļāvējs. Jo te patiess ir teiciens, ka cits ir, kas sēj, un cits ir, kas pļauj. Es jūs sūtīju pļaut, kur jūs neesat pūlējušies. Citi ir strādājuši, bet jūs esat ienākuši viņu darbā.” Bet daudzi samarieši no šīs pilsētas sāka viņam ticēt tās sievietes vārdu dēļ, kura liecināja: viņš man ir pateicis visu, ko es esmu darījusi. Kad nu samarieši nāca, lūgdami viņu palikt pie tiem, tad viņš palika tur divas dienas. Un daudz vairāk ļaužu kļuva ticīgi viņa vārdu dēļ, bet sievietei tie sacīja: “Mēs ticam vairs ne tavas runāšanas dēļ, jo paši esam dzirdējuši un zinām, ka patiešām viņš ir pasaules Pestītājs!”
Trešā svētdiena pirms Gavēņa laika | 5. februāris | Jņ.7:31–32; 45–53
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 7. nodaļa
Bet daudzi pūlī ticēja viņam un sacīja: “Kad Kristus nāks, vai viņš darīs vairāk zīmju, nekā šis ir darījis?” Kad farizeji dzirdēja ļaudis par viņu tā runājam, virspriesteri un farizeji sūtīja sargus, lai tie viņu sagūstītu. Kad sargi atgriezās pie virspriesteriem un farizejiem, tie viņiem jautāja: “Kādēļ jūs neesat viņu atveduši?” Sargi atbildēja: “Vēl nekad neviens cilvēks nav tā runājis kā šis cilvēks.” Bet farizeji tiem jautāja: “Vai arī jūs esat pievilti? Vai kāds no vadoņiem vai no farizejiem tic viņam? Šis pūlis, kas nepazīst bauslības, ir nolādēts.” Tad viens no viņiem, Nikodēms, kurš jau agrāk bija nācis pie Jēzus, jautāja: “Vai mūsu bauslība tiesā cilvēku, ja iepriekš nav viņu uzklausījusi un uzzinājusi, ko viņš dara?” Tie viņam atbildēja: “Vai arī tu esi no Galilejas? Izpēti un tu ieraudzīsi, ka no Galilejas nenāk neviens pravietis.” Un tie aizgāja katrs savās mājās.
Otrā svētdiena pirms Gavēņa laika | 12. februāris | Lk.13:31–35
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 13. nodaļa 31.–35. pants
Tad pienāca daži farizeji un viņam sacīja: “Aizej no šejienes un dodies prom, jo Hērods grib tevi nonāvēt.” Viņš tiem sacīja: “Ejiet un sakiet šai lapsai: redzi, es izdzenu dēmonus un dziedinu vēl šodien un rīt, bet trešajā dienā es pabeigšu. Patiešām, šodien un rīt un vēl nākamajā dienā man ir jābūt ceļā, jo neklājas pravietim tikt nonāvētam ārpus Jeruzālemes. Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nonāvē praviešus un nomētā akmeņiem tos, kas pie tevis ir sūtīti! Cik bieži es esmu gribējis sapulcināt tavus bērnus, kā putns pulcina mazuļus zem saviem spārniem, bet jūs negribējāt. Redzi, jūsu nams jums ir atstāts izpostīts. Un es jums saku: jūs vairs neredzēsiet mani, līdz nāks laiks, kad jūs teiksiet: svētīts, kas nāk Kunga vārdā!”
Svētdiena pirms Gavēņa laika | 19. februāris | Mk.8:31–38
MARKA EVAŅĢĒLIJS 8. nodaļa 31.–38. pants
Un viņš sāka tos mācīt: “Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš, jātiek vecajo, virspriesteru un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties.” Un viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, viņu sāņus vedis, sāka viņu apsaukt. Bet viņš pagriezās, uzlūkoja savus mācekļus un, Pēteri apsaukdams, sacīja: “Atkāpies no manis, sātan! Tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēka prāta!” Un, piesaucis klāt ļaudis un savus mācekļus, viņš tiem sacīja: “Kas man grib sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu un seko man! Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. Ko gan iegūst cilvēks, kas iemanto visu pasauli, bet nodara ļaunumu savai dvēselei? Un ko cilvēks var dot kā samaksu par savu dvēseli? Kas manis un manu vārdu dēļ būs kaunējies šajā laulības pārkāpēju un grēcinieku paaudzē, tā dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad viņš nāks ar svētiem eņģeļiem sava Tēva godībā.”
Gavēņa laika pirmā svētdiena | 26. februāris | Lk.12:49–53
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 12. nodaļa 49.–53. pants
Uguni es esmu nācis mest uz zemi, un kā es vēlos, ka tā jau degtu! Bet ir kristība, kurā man jātop kristītam, un cik es esmu sasaistīts, kamēr tā piepildīsies. Jums šķiet, ka esmu ieradies nest mieru uz zemes? Nebūt ne, es jums saku, bet gan šķelšanos! No šā laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem un divi pret trim. Tēvs stāsies pret dēlu un dēls pret tēvu, māte pret meitu un meita pret māti, vīramāte pret vedeklu un vedekla pret vīramāti.
Gavēņa laika otrā svētdiena | 5. marts | Jņ.12:24–33
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 12. nodaļa 24.–33. pants
Patiesi, patiesi es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, tas paliek viens, bet, ja mirst, tas nes daudz augļu. Kas mīl savu dzīvību, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību šajā pasaulē nīst, tas to pasargās mūžīgai dzīvībai. Kas man kalpo, lai seko man, un, kur esmu es, tur būs arī mans kalps; kas man kalpos, to mans Tēvs godās. Tagad mana dvēsele ir satraukta. Ko lai es saku? Tēvs, glāb mani no šīs stundas? Šīs stundas dēļ taču es esmu nācis. Tēvs, pagodini savu vārdu!” Tad atskanēja balss no debesīm: “Es to esmu pagodinājis un pagodināšu atkal!” Ļaužu pūlis, kas tur stāvēja un bija to dzirdējuši, sacīja: “Tas bija pērkons,” – citi teica: “Uz viņu runājis eņģelis!” Jēzus sacīja: “Ne manis dēļ šī balss atskanējusi, bet jūsu dēļ. Tagad šī pasaule tiek tiesāta. Nu šīs pasaules valdnieks tiks padzīts. Kad es no zemes tikšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis.” To viņš sacīja, norādot uz savu nāvi, kādā viņam būs mirt.
Gavēņa laika trešā svētdiena | 12. marts | Jņ.11:47–57
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 11. nodaļa 47.–57. pants
Tad virspriesteri un farizeji sasauca sinedriju un sprieda: “Ko lai darām? Šis cilvēks dara daudzas zīmes. Ja mēs viņam tā ļausim, tad visi ticēs viņam, un atnāks romieši un atņems mums gan šo vietu, gan tautu.” Viens no viņiem – Kajafa, tā gada augstais priesteris – tiem sacīja: “Jūs nekā nezināt, un jūs nesaprotat, ka ir labāk, ja viens cilvēks mirst par daudziem, nekā visa tauta iet bojā.” To viņš nesacīja no sevis, bet, būdams tā gada augstais priesteris, pravietoja, ka Jēzum būs jāmirst par tautu. Un ne vien par šo tautu, bet arī tādēļ, lai izklīdinātos Dieva bērnus savāktu vienkop. Tad nu no šīs dienas tie nosprieda viņu nokaut. Jēzus vairs atklāti nestaigāja starp jūdiem, bet aizgāja no turienes uz vietu netālu no tuksneša, uz pilsētu, vārdā Efraima, un palika tur kopā ar mācekļiem. Jūdu Pashas svētki bija tuvu, un daudzi no laukiem ieradās Jeruzālemē pirms svētkiem, lai šķīstītos. Tie meklēja Jēzu un, templī stāvēdami, runāja savā starpā: “Kā jūs domājat? Vai tad viņš tiešām neatnāks uz svētkiem?” Bet virspriesteri un farizeji bija izdevuši pavēli, lai katrs, kas zina, kur viņš ir, viņu uzrāda, lai varētu viņu apcietināt.