Dievkalpojumi notiek svētdienās 10:00 un otrdienās 7:00
Jaungada diena | 1. janvāris | Atkl.4:10–11; 5:1–14
ATKLĀSMES GRĀMATA 4. nodaļa 10.–11. pants; 5. nodaļa 1.–14. pants
Divdesmit četri vecajie krīt uz sava vaiga tā priekšā, kas sēd tronī, un pielūdz to, kas dzīvs mūžu mūžos, un liek savus vainagus troņa priekšā, slavēdami:
mūsu Kungs un Dievs,
tu esi cienīgs saņemt slavu un godu,
un spēku, jo tu esi radījis visu,
ar tavu gribu viss tapis un pastāv.
Labajā rokā tam, kas sēd tronī, es ieraudzīju rakstu rulli, aprakstītu no abām pusēm un aizzīmogotu septiņiem zīmogiem. Un es redzēju varenu eņģeli skaļā balsī saucam: kas ir cienīgs atvērt rakstu rulli un salauzt tā zīmogus? Neviens nedz debesīs, nedz uz zemes, nedz zem zemes nevarēja atvērt rakstu rulli un tajā ielūkoties; un es gauži raudāju, ka nav neviena cienīga, kas varētu atritināt rakstu rulli un tajā ielūkoties. Tad viens no vecajiem man saka: neraudi, redzi, lauva no Jūdas cilts, Dāvida sakne, ir uzvarējis, viņš atvērs rakstu rulli un salauzīs tā septiņus zīmogus. Un es ieraudzīju troņa vidū un četru dzīvo būtņu un vecajo vidū stāvam Jēru, itin kā nokautu. Tam ir septiņi ragi un septiņas acis – tie ir septiņi Dieva gari, kas izsūtīti pa visu zemi. Viņš nāca un paņēma rakstu rulli no tā labās rokas, kas sēd tronī. Kad viņš paņēma rakstu rulli, četras dzīvās būtnes un divdesmit četri vecajie nokrita Jēra priekšā, tiem katram rokā bija cītara un zelta trauki ar kvēpināmām smaržzālēm – kas ir svēto lūgšanas. Viņi dziedāja jaunu dziesmu:
tu esi cienīgs ņemt rakstu rulli
un atvērt tā zīmogus, jo tu tiki nokauts
un esi izpircis Dievam ar savām asinīm ļaudis
no katras cilts un valodas un tautas un tautības,
un esi viņus darījis mūsu Dievam par valstību un par priesteriem,
un viņi valdīs pār zemi.
Es ieraudzīju un dzirdēju daudzu eņģeļu balsis visapkārt tronim un dzīvajām būtnēm, un vecajiem, un to skaits bija tūkstošu tūkstoši un miriādu miriādes, un viņi sauca varenā balsī:
nokautais Jērs ir cienīgs saņemt
varenību, bagātību, gudrību un spēku,
godu un slavu, un cildinājumu.
Un es dzirdēju ikvienu radību debesīs un virs zemes un zem zemes un jūrā un visu, kas vien tur ir, sakām:
lai augstu teikts,
lai gods un godība, un vara
tam, kas sēž tronī, un Jēram mūžu mūžos!
Un četras dzīvās būtnes teica: āmen! – un vecajie krita pie zemes un pielūdza.
Svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 8. janvāris | Mt.3:13–17
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 3. nodaļa 13.–17. pants
Tad Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu un ieradās pie Jāņa, lai tas viņu kristītu. Bet Jānis viņu atturēja, sacīdams: “Man vajag tikt tevis kristītam, un tu nāc pie manis?” Bet Jēzus viņam atbildēja: “Tam tā jābūt, jo tā mums pienākas izpildīt visu pēc taisnības.” Tad Jānis viņam atļāva. Pēc kristības Jēzus tūlīt iznāca no ūdens; un, redzi, debesis atvērās, un viņš redzēja Dieva Garu nākam kā balodi un nolaižamies uz viņu; un, redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.”
Otrā svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 15. janvāris | Jņ.4:1–21
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 4. nodaļa 1.–21. pants
Jēzus uzzināja, ka farizeji bija dzirdējuši, ka viņš darot par mācekļiem un kristījot daudz vairāk ļaužu nekā Jānis, – lai gan Jēzus pats nekristīja, bet viņa mācekļi, – viņš atstāja Jūdeju un atkal devās uz Galileju. Viņam vajadzēja iet caur Samariju. Viņš nonāk Samarijas pilsētā, vārdā Zihara, tuvu pie tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam. Tur bija Jēkaba aka. Bija ap sesto stundu, kad Jēzus, no ceļa noguris, apsēdās turpat pie akas. Tad nāca kāda samariete smelt ūdeni. Jēzus viņai sacīja: “Dod man dzert!” Viņa mācekļi bija nogājuši pilsētā iepirkt pārtiku. Samariete viņam jautāja: “Kā tu, jūds būdams, lūdz dzert man, samarietei?” – jo jūdi ar samariešiem nesagājās. Jēzus atbildēja un viņai sacīja: “Ja tu zinātu Dieva dāvanu un kas ir tas, kas tev saka: dod man dzert, – tad tu būtu lūgusi viņu un viņš tev būtu devis dzīvu ūdeni.” Sieviete viņam sacīja: “Kungs, tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad tev ir dzīvais ūdens? Vai tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas devis mums šo aku un dzēris no tās pats un viņa dēli un viņa ganāmpulki?” Jēzus viņai atbildēja: “Ikvienam, kurš dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kurš dzers no ūdens, ko es tam došu, tam neslāps nemūžam; ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” Sieviete viņam sacīja: “Kungs, dod man šo ūdeni, lai man vairs neslāptu un man vairs nebūtu jānāk šurp smelt.” Viņš tai sacīja: “Ej, pasauc savu vīru un nāc šurp!” Sieviete atbildēja: “Man nav vīra.” Jēzus viņai sacīja: “Tu pareizi saki: man nav vīra, – jo pieci vīri tev ir bijuši, un tas, kas tev tagad ir, arī nav tavs vīrs. To tu esi patiesi teikusi.” Sieviete viņam sacīja: “Kungs, es redzu, ka tu esi pravietis. Mūsu tēvi ir pielūguši Dievu šajā kalnā, bet jūs sakāt, ka tā vieta, kur jāpielūdz, ir Jeruzālemē.” Jēzus viņai sacīja: “Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs nepielūgsiet Tēvu nedz šajā kalnā, nedz Jeruzālemē.