Vai Luters arī šodien būtu reformators?
Aleksandrs Bite | LELB Biķeru draudzes un Sv. ev. Lūkas draudzes mācītājs
Šogad Baznīcā un sabiedrībā ārpus tās tika pieminēta un svinēta Reformācijas 500. gadadiena. Jubilejas sakarā vēl lielākā skaitā nekā citkārt tiek piedāvātas vairāk vai mazāk tradicionālas šī notikuma interpretācijas, kas tomēr nevieš pietiekamu skaidrību par Reformācijas notikumiem. Reformācijas būtība nav atrodama tādās vēstures un dzīves jomās kā reliģijas ārējie atribūti, tradīcijas, kultūra, politika, ekonomika vai spožas un savdabīgas personības. Reformācija bija notikums, kas visciešākā veidā bija saistīts ar teoloģiju.
Šī apskata uzdevums ir palīdzēt lasītājam izprast dažus svarīgākos teoloģiskos procesus, kas Baznīcā aizsākās Reformācijas laikā un turpinās arī mūsu dienās. Tā kā Reformācijas rezultātā sašķēlās rietumu kristietība, raksta fokusējums tiks vērsts uz diviem galvenajiem teoloģiskajiem virzieniem un baznīcas mācībām, kas šīs sašķelšanās rezultātā izveidojās, – Romas katoļu un luterāņu. Šis apskats varētu katram palīdzēt atrast atbildi uz nosaukumā uzdoto jautājumu un saprast, vai teoloģiskie cēloņi, kas izraisīja Reformāciju, šodien ir novērsti vai vismaz mazināti.
Par kādiem jautājumiem risinājās Reformācijas laika teoloģiskie strīdi?
Vispirms būtu svarīgi atcerēties kādu būtisku lietu – lielākā daļa jautājumu, par kuriem 16. gs. iesākās ass strīds starp Romu un evaņģēliskajiem, tālaika kristīgajā baznīcā vēl nebija nostiprināti ar koncilu lēmumiem, un tiem nebija oficiālu baznīcas dogmu statusa; tie bija tikai atsevišķu teologu privāti uzskati un brīvas teoloģiskas diskusijas objekts.
No senbaznīcas laika līdz Reformācijas sākumam baznīcas mācībā bija noformulēti tie dogmatiskie jautājumi, kas atspoguļoja t.s. objektīvo salīdzināšanos jeb objektīvo izlīgumu starp Dievu un cilvēkiem (reconciliatio obiectiva). Citiem vārdiem sakot, senbaznīcas laika dogmatisko strīdu rezultātā bija formulēta mācība par to, ko Trīsvienīgais Dievs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars – ir darījis un solījis darīt cilvēku mūžīgās pestīšanas labā. Vienkāršā un īsā veidā šo mācību apkopo mums visiem pazīstamās ekumeniskās ticības apliecības (Apustuļu, Nīkajas‒Konstantipoles un Atanāsija). Par šīm baznīcas oficiālās mācības tēmām Reformācijas laikā strīdu un cīņu vairs nebija, un vienprātība šajos jautājumos arvien vēl ir visu kristiešu kopējais ticības pamats.
Reformācijas smagajās teoloģiskajās cīņās centrālo vietu ieņēma pavisam cits jautājums: kā cilvēks var iegūt mūžīgo pestīšanu, ko Dievs caur Kristus upuri pasaulei ir devis? Teologu valodā to sauc par subjektīvo salīdzināšanos jeb izlīgumu starp Dievu un cilvēkiem (reconciliatio subiectiva). Ap šo jautājumu tad arī raisījās daudzās Reformācijas laika teoloģiskās diskusijas, kuru rezultātā radās luteriskās ticības apliecības, kas apkopotas Vienprātības grāmatā un kas vēl aizvien veido luteriskās baznīcas mācības pamatu.
Abi šie jautājumi – ko Dievs mūsu pestīšanas labā ir darījis? un kā mēs varam šo Dieva dāvāto pestīšanu iemantot? – savā starpā ir cieši saistīti un izšķiroši mūsu dvēseles labklājībai mūžībā. Jo – ko gan mums palīdz skaidrība par to, ko Dievs mūsu labā ir darījis un solījies darīt, ja esam neizpratnē par to, kā mēs to varam iemantot?
Jābūt skaidrībā, vai Dieva dāvātā pestīšana automātiski notiek visiem cilvēkiem un tādēļ mēs varam ticēt, kam vien gribam, un dzīvot, kā vien mēs vēlamies? Vai arī mums šī pestīšana ir jāizpelnās ar svētu dzīvi un labiem darbiem (kā to līdz pat šai dienai savā oficiālajā mācībā apgalvo Romas katoļu Baznīca)? Bet varbūt pestīšana ir Dieva dāvana, ko cilvēks, atgriežoties no saviem grēkiem, var saņemt vienīgi patiesi ticot Kristus žēlastībai un nopelnam, kas viņu attaisno Dieva tiesas priekšā mūžībā (kā to, pamatojoties Bībelē, māca evaņģēliskā baznīca)?
Kam ir senāka mācība – Romas katoļiem vai luterāņiem?
Romas katoļi, protams, bija pirmie un senākie, bet luterāņi radās tikai pēc tam! – daudzi varētu iesaukties. Tomēr lietas būtība ir tāda, ka tad, kad Reformācijas tēvi uzsāka diskusiju par šo otro nozīmīgo jautājumu – Kā mēs varam saņemt Dieva dāvāto pestīšanu? –, Luters un pārējie evaņģēliskie tēvi neieviesa šinī jautājumā neko principiāli jaunu, kas baznīcā nekad iepriekš nebūtu bijis mācīts vai kādreiz senatnē Baznīcā būtu bijis nosodīts, bet atsaucās tikai uz Svētajiem Rakstiem un baznīctēviem. Luteriskajās ticības apliecībās daudzkārt izskan apgalvojums, ka evaņģēliskie nemāca neko jaunu: “Ir minētas tikai tās lietas, par kurām, mūsuprāt, bija nepieciešams runāt, lai kļūtu skaidrs, ka ne mācībā, ne ceremonijās pie mums nekas nav pieņemts ne pret Rakstiem, ne pret katolisko baznīcu. Tādējādi ir nepārprotami redzams, ka mēs esam bijuši ļoti uzmanīgi, lai mūsu draudzēs neieviestos jaunas un bezdievīgas mācības.”[1]
Luterāņi līdz pat šai dienai šādi saprot reformāciju – tā nav kāda jauninājumu un nepieciešamu laikmetīgu izmaiņu ieviešana, bet tieši otrādi – reformācija ir pastāvīga Baznīcas atjaunošanās sākotnējā Kristus un apustuļu mācībā. To ir svarīgi apzināties, lai gaisinātu kādu iesīkstējušu priekšstatu jeb mītu par to, ka luterāņi esot veidojuši savu mācību kā kaut ko jaunu un nebijušu, un pretēju sava laika oficiālajai baznīcas mācībai.
Realitātē tas ir noticis tieši otrādi. Luterāņi jau ilgāku laiku bija noformulējuši savu mācību luterāņu galvenajā ticības apliecībā − Augsburgas ticības apliecībā −, kā arī padziļināti skaidrojuši savu izpratni tās aizstāvībā jeb Apoloģijā 1530. gadā. Jau 1529. gadā bija uzrakstīti abi Lutera katehismi (Lielais un Mazais), 1537. gadā tika sastādīti Šmalkaldes artikuli, un tikai tad Romas baznīca sāka formulēt savu oficiālo mācību par šajās luterāņu apliecībās ietvertajiem ticības artikuliem. Šis process Romas baznīcā aizsākās Tridentas koncilā (1546-1563), bet turpinājās Pirmajā Vatikāna koncilā (1868‒1870) un Otrajā Vatikāna koncilā (1962- 1965); tātad šis process Romas katoļu Baznīcai prasīja vairākus gadu simtus, un tās tagadējā mācība ir salīdzinoši jauna.
Pat nedaudz papētot Romas katoļu Baznīcas oficiālās mācības tekstus, top skaidrs, ka Romas oficiālā mācība tikusi apzināti veidota un formulēta kā Lutera un evaņģēliskās mācības ‒ kas tobrīd jau bija oficiāli apstiprināta luteriskajās ticības apliecībās ‒ noliegums, turklāt Lutera un evaņģēliskās baznīcas mācība tika apkrauta ar daudziem lāstiem.
Pats sākums: pāvesta lāsti pār Luteru
Jau pats Lutera konfrontācijas sākums ar oficiālo Romu iezīmē tendenci, kas vēlākajos laikos tikai turpina attīstīties. 1520. gada 15. jūnijā pāvests Leo X laiž klajā savu slaveno bullu Exurge Domine (lat. − Celies, Kungs), kurā ir ietverts 41 punkts ar Lutera “ķecerīgo” uzskatu uzskaitījumu un lāsti pār tiem.
„Celies, ak, Kungs, un tiesā sevis paša dēļ! Atceries savu nopēlumu pret tiem, kas augu dienu ar muļķību pildīti. Uzklausi mūsu lūgšanas, jo lapsas cēlušās izpostīt vīna kalnu, kura vīna spaidu Tu vienīgais esi minis. Kad Tu gatavojies uzkāpt pie Tēva, Tu uzticēji rūpes, vadību un pārvaldi pār vīna dārzu, savas triumfējošas baznīcas attēlu, Pēterim kā galvai un savam vietniekam un viņa pēctečiem. Mežonīgs meža kuilis grib to izpostīt, un visādi mežonīgi zvēri pa to ganās.
Celies, Pēter, un pildi šo gana amatu, kas Tev uzticēts, kā tas sacīts iepriekš! Pievērs uzmanību Svētās Romas baznīcas kopējai lietai, jo tā ir visu baznīcu māte un ticības skolotāja, kuru Tu pēc Dieva noliktās kārtības iesvētīji ar savām asinīm. Pret Romas baznīcu, kā Tu brīdināji, ir cēlušies melu mācītāji, tie ievieš postošas sektas un saņems drīzu sodu. Viņu mēles ir uguns, nemitīgs ļaunums, tās pilnas ar nāvējošu indi. Viņu sirdis pilnas rūgtas dedzības, un tie dižojas un melo pret patiesību.
Mēs piesaucam arī Tevi, Pāvil, – celies! Tas biji Tu, kas izglītoji un apgaismoji Baznīcu ar savu mācību un asins liecību līdzīgi Pēterim. Jo tagad ceļas jauns Porfīrijs, kas, tāpat kā vecais reiz uzbruka svētajiem apustuļiem, tagad uzbrūk svētajiem pontifiem [t.i., pāvestiem], mūsu priekšgājējiem.”[2]
Šie kaismīgie vārdi ievada pāvesta bullu Exurge Domine, ar kuru viņš pasludināja lāstus pār augustīniešu mūku Mārtiņu Luteru un viņa ekskomunikāciju jeb izslēgšanu no Baznīcas, ja viņš neatsauks savas „maldu mācības”. Bulla ar lāstiem pret Luteru tika publiski izsludināta 1520. gada 12. jūnijā, kad Romas laukumā Piazza Navona uz sārta tika sadedzinātas Lutera grāmatas un kokā darināta Lutera statuja.[3]
Pāvests Luteram deva laiku pēc bullas izsludināšanas Vācijā – 60 dienas –, lai viņš atsauktu savus ķecerīgos uzskatus un izlīgtu ar Māti Baznīcu. Luters, saņēmis pāvesta bullu, to publiski sadedzināja 1520. gada 10. decembrī. Tad Luters tika nolādēts kā ķeceris un izslēgts no baznīcas.
Lutera Galda runās varam izlasīt viņa stāstu par to, kā izslēgšana no baznīcas tolaik notika. “ .. kad Romā kāds tiek izslēgts no baznīcas, divdesmit kardināli sēž un tur rokās degošas lāpas; metot tās tiek nodzēstas, lai parādītu, ka izraidītā cilvēka laime un pestīšana ir dzēsta līdz ar nodzēstajām lāpām. Tas tika saukts par “apgaismošanu un apzvanīšanu”. .. tai brīdī tika skandināti mazi zvaniņi [kā par mirušajiem].
Romā ir ierasts katru gadu Zaļajā ceturtdienā izslēgt no baznīcas ķecerus, no kuriem es, doktors Mārtiņš Luters, esmu pirmais un galvenais. Un šim nolūkam pāvests ir licis ierīkot īpašu kapsētu. Viņam tur ir liels, skaists tronis, un arī kardināliem ir skaists transitum [eja], kurā tie stāv. Izslēgšana notiek svētā dienā, kad jāpateicas Dievam par Vakarēdiena žēlastību, kā arī par Kristus ciešanām un miršanu. Pāvests sēž tronī, kardināli nodzēš lāpas un iemet visus izraidītos ellē. Es jau pirms 28 gadiem tiku iemests .. un tomēr vēl esmu dzīvs. Es arī esmu “apgaismots un apzvanīts”!”[4] Rituāla laikā kāda liela grāmata, kas simbolizēja Dzīvības grāmatu, tika aizvērta – par zīmi, ka ekskomunicētā jeb no baznīcas izslēgtā vārds ir izdzēsts arī no Dzīvības grāmatas.
Mūsdienās šāda maģiska rituāla vairs nav un arī diskusiju valoda ir stipri mainījusies – tas rāda, ka savā rīcībā stipri ir mainījusies arī pati Romas katoļu baznīca. Un kāda ir tās attieksme pret Lutera mācību, kas šajā bullā tika nolādēta, ‒ vai tanī ziņā Romas baznīcā ir notikušas kādas izmaiņas? Juridiski lāsts vēl aizvien nav atcelts un ir spēkā. Varbūt luterāņu un Romas katoļu baznīcas mācības gandrīz piecsimt gados ir tā satuvinājušās, ka starp tām vairs nav būtisku atšķirību? Vismaz emocionāli šāds priekšstats varētu rasties un arī bieži tiek pausts.
Lasot 1520. gada pāvesta Leo X pasludinātos nosodījumus, redzam, ka ar dažiem Lutera nosodījumiem mūslaikos nevarētu rasties problēmas. Vairāki no bullā ietvertajiem nosodījuma punktiem skan tik kuriozi, ka Romai tos nebūtu grūti atcelt vai, pareizāk sakot, – būtu grūti neatcelt.
Piemēram, bullas 33. punktā nosodīts jeb nolādēts ir Lutera uzskats, ka “dedzināt ķecerus [uz sārta] ir pretēji Svētā Gara gribai” (grūti iedomāties, ka Romas baznīca arī šodien šādu Lutera uzskatu sauktu par ķecerīgu).
Tāpat arī 16. punktā nolādētais Lutera uzskats, ka tie, kas pretēji tālaika Romas mācībai uzstāj, ka lajiem Sv. Vakarēdienā būtu jāpasniedz abi elementi ‒ Kristus miesa un asinis ‒, nav jāuzskata par ķeceriem. Pēc Otrā Vatikāna koncila (20. gs. 60. gados) arī Romas katoļiem taču ir atļauts Vakarēdienā sniegt lajiem abus elementus; tas nozīmē, ka Roma varētu vienkārši paziņot, ka tā atzīst Lutera izteikto kritiku sava laika baznīcai par pamatotu.
Vēl dažos citos punktos ir nosodīti no konteksta izrauti vai sagrozīti polemiski Lutera izteikumi. – Te mūsdienu Roma varētu vienkārši atvainoties par kādiem savstarpējiem pārpratumiem, kuri polemikas karstumā radušies.
Tomēr vairākos pāvesta bullas punktos, kas skar Evaņģēlija mācības pašu būtību, nosodīti Lutera izteikumi, kurus Romas baznīca vēl arvien uzskata par nepieņemamiem.
Tāds, piemēram, ir pats pirmais bullā nosodītais Lutera izteikums: “Plaši izplatīts ir ķecerīgs viedoklis, ka Jaunās Derības sakramenti dāvā piedodošo žēlastību tiem, kas neliek tai šķēršļus.”Galvenais, pret ko Luters vērsās, tā sacīdams, bija tā laika uzskats, ka žēlastības saņemšanai nav nepieciešama ticība, bet pietiek tikai ar formālu sakramentu saņemšanu.
Ticības tēma tiek skarta arī bullas 10. punktā, kurā nosodīts Lutera izteikums, kas skan: “Grēki netiek piedoti nevienam bez tā, ka priesteris tos viņam piedod un cilvēks tic, ka viņam ir piedots .., ir nepieciešams arī ticēt, ka ir piedots.” Arī šodien Romas baznīca māca, ka ticība nav nepieciešama žēlastības un grēku piedošanas saņemšanai.
Tāpat pāvesta bullas 2. punktā nosodītais Lutera izteikums vēl aizvien ir krasā pretrunā mūslaiku Romas baznīcas mācībai; Luters mācīja: “Noliegt, ka bērnā pēc Kristības paliek grēks, nozīmē izturēties necienīgi pret apustuli Pāvilu un pašu Kristu.” – Arī šodien Roma māca, ka Svētajā Kristībā tiek ne vien piedota iedzimtā grēka vaina, bet iedzimtais grēks tiek iznīcināts, un tāpēc cilvēks ar Dieva žēlastības palīdzību spējot piepildīt bauslības prasības.
- punktā tiek nosodīts Lutera sacītais, ka “Romas pontifs .. nav Kristus vietnieks [kas valda] pār visām baznīcām visā pasaulē un ko Kristus būtu iecēlis Svētajā Pēterī.” Šis ir viens no būtiskajiem jautājumiem, kurš veido visas Romas eklezioloģijas (mācības par baznīcu) pamatu arī šodien un no kura Romas baznīca diez vai kādreiz būs gatava atteikties. Arī bullas 27. punkts veltīts pāvesta autoritātes tēmai, un tajā nosodīti šādi Lutera vārdi: “Ir neapšaubāmi, ka nedz Baznīcai, nedz pāvestam nav varas pār ticības artikuliem [proti, atcelt Bībelē pavēlētos vai ieviest tiem līdzās savus], un vēl mazāk attiecībā uz morāles likumiem vai uz labajiem darbiem.” Mūsdienās Romas baznīca pāvesta varu un autoritāti uzsver un aizstāv vēl noteiktāk nekā Lutera laikā.
- gada bulla Exurge Domine bija tikai sākums, taču jau šajā dokumentā iezīmējās vairākas būtiskas tēmas, par kurām diskusijas vēlāk turpinājās: mācība par iedzimto grēku, mācība par ticības taisnību un mācība par pāvesta varu un autoritāti.
Lutera mācības un Romas katoļu baznīcas teoloģisko attiecību turpinājums
Turpmāk īsumā tiks apskatītas dažas svarīgākās Reformācijas laika teoloģiskās tēmas. Kāda ir situācija ar šiem teoloģiskajiem jautājumiem šodien? Vai pretestība un nesaskaņas ir nogludinājušās? Varbūt katoļi un luterāņi viens otram var sniegt izlīguma roku?
1. Teoloģiskā konfrontācija Romas pāvesta varas un autoritātes jautājumā
Romas katoļu baznīcā augstākā autoritāte līdztekus Rakstiem un Baznīcas tradīcijai tiek piedēvēta pāvestam. Luters jau no paša sākuma krasi nostājās pret pāvestiešu pretenzijām uz šādu varu un autoritāti.
Sekodama Luteram, arī luteriskā baznīca par augstāko autoritāti baznīcā pasludināja vienīgi Svētos Rakstus. 1537. gadā Šmalkaldē sanāca kopā evaņģēliskie firsti un teologi, lai apspriestu teoloģiskos jautājumus, kas būtu apskatāmi eventuālajā baznīcas koncilā Mantujā, kuru sasaukt bija apsolījis pāvests. Viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas Šmalkaldes sapulcē tika apspriests, bija tieši jautājums par pāvesta varu un autoritāti. Sapulces laikā tika uzrakstīts un oficiāli pieņemts īpašs pret pāvesta varas un autoritātes pretenzijām vērsts traktāts Par pāvesta varu un primātu, kas tika iekļauts arī Vienprātības grāmatā, kur apkopotas luterāņu ticības apliecības. Luters slimības dēļ nevarēja piedalīties šī teoloģiskā dokumenta izstrādē, to uzrakstīja Filips Melanhtons.
Savas domas par pāvestību Luters īsumā jau bija izklāstījis Šmalkaldes artikulos, ko viņš bija īpaši sastādījis šai sapulcei, tāpēc pievērsīsimies tieši šiem Lutera artikuliem. Otrās daļas 4. artikulā viņš izsaka savu spriedumu par pāvesta varu un autoritāti: “Pāvests nav jure divino jeb pēc Dieva likuma visas kristietības galva.”[5]
Luters norāda, ka pāvests ir uzurpējis autoritāti baznīcā “uz Kristus rēķina”, jo tikai Kristus pats ir saucams par visas kristīgās baznīcas galvu: “Tāpēc baznīca nekad nevar tikt labāk pārvaldīta un saglabāta kā tad, ja mēs visi dzīvojam Kristus kā vienas galvas pakļautībā un visi bīskapi, līdzīgi pēc amata (ja arī tie nebūtu līdzīgi pēc savām dāvanām), cītīgi turas kopā vienotā mācībā, ticībā, sakramentos, lūgšanās, mīlestības darbos utt. Tā Sv. Hieronīms raksta, ka priesteri Aleksandrijā baznīcu vadījuši kopīgi, tāpat kā to bija darījuši apustuļi un pēc viņiem visi bīskapi visā kristietībā, līdz kamēr pāvests pacēlis savu galvu pāri visiem.”
Tālāk Luters raksta: “Šī mācība uzskatāmi rāda, ka pāvests ir īstais antikrists, kas ir nostājies pret Kristu un sevi paaugstinājis pāri Viņam, tāpēc ka viņš negrib ļaut kristiešiem kļūt pestītiem bez viņa varas, kuru .. Dievs nav nedz iekārtojis, nedz pavēlējis. Patiesību sakot, tas nozīmē nostāties pret Dievu un pāri Viņam, kā to saka Sv. Pāvils (2Tes 2:4). Kaut ko tādu nedara pat ne turki, ne tatāri, lai arī cik lieli kristiešu ienaidnieki viņi ir.. Turpretī pāvests negrib ļaut ticēt, sacīdams, ka jāpaklausa viņam, tikai tad varot kļūt pestīts. To mēs nedarīsim, kaut arī par to būtu Dieva vārdā jāmirst. Tas viss ir tādēļ, ka pāvests ir vēlējies, lai viņu jure divino (t.i., pēc Dieva ieceltās kārtības) dēvētu par kristīgās baznīcas galvu. Tādēļ viņam sevi bija jānostāda blakus un vēl pāri Kristum un jāliek sevi godāt par baznīcas un tad beidzot arī par visas pasaules kungu un pavēlnieku, gluži vienkārši par dievu zemes virsū, līdz viņš iedrošinājās pavēlēt pat eņģeļiem.” [6]
Varbūt šie skarbie vārdi attiecināmi tikai uz tālu pagātni, uz Lutera laiku, bet mūsdienās tas tā nemaz nav? Šodien nereti dzirdam: “Ja Luters dzīvotu šodien, tad, redzēdams mūsdienu pāvestus, viņš vairs tā neapgalvotu.” Lai arī laicīgā nozīmē pāvestu vara Reformācijas ietekmē ir mazinājusies un cilvēki vairs netiek fiziski nonāvēti un spīdzināti, tomēr garīgā ziņā pāvestības virzība uz varas un autoritātes pieaugšanu ne tikai nav mazinājusies, bet piecos gadsimtos pēc Reformācijas ir ievērojami pieaugusi.
Pāvests kā toreiz, tā arī šodien nostāda sevi pāri pār visiem svētajiem un eņģeļiem un piesavinās dievišķu varu un autoritāti ‒ arī šodien viņš ieceļ svēto kārtā un pasludina par īpašiem aizbildņiem dažādās dzīves vajadzībās tos, kas pēc nāves ir nonākuši debesīs (mēs gan, protams, nevaram īsti zināt, vai tie ir nonākuši debesīs). Brīdi padomāsim, ko tas izsaka un nozīmē!
Ja pāvests ir tas, kurš ieceļ svēto kārtā kādus, viņaprāt, īpašus cilvēkus un uztic tiem pildīt specifiskus, gandrīz vai dievišķus aizbildņu amatus (jo tiem taču tādēļ būtu jābūt visur klātesošiem, jāsaprot visas valodas un jādzird visas siržu nopūtas, lai tie varētu pildīt šādus aizbildņu pienākumus), un šie pāvesta ieceltie svētie esot jāgodā un jālūdz palīgā dažādās vajadzībās, tad kas ir augstāks – vai tas, kuru ieceļ svēto un aizbildņu kārtā, vai tas, kurš ieceļ svēto un aizbildņu kārtā? Protams, tas, kurš ieceļ, proti ‒ pāvests pats. Viņš savās pilnvarās paceļas pāri visiem svētajiem – arī pāri pašam Dieva Dēlam!
Šeit būtu vietā pieminēt kādu evaņģēlijos aprakstītu notikumu, kurā Zebedeju māte (domājams, Jēzus mātes māsa) ar saviem dēliem – apustuļiem Jēkabu un Jāni (domājams, Jēzus brālēniem) – nāca pie Jēzus un lūdza: “Saki, lai šie abi mani dēli sēd Tavā valstībā viens Tev pa labo, otrs pa kreiso roku!”, bet Jēzus viņiem atbildēja: “.. sēdēt pie manas labās un kreisās rokas ‒ to dot man nepiederas; tas pienākas tiem, kam mans Tēvs to sagādājis.” (Mt 20:20, 23) To, ko Jēzus savas zemes dzīves laikā nebija tiesīgs darīt un nedarīja, to Romas pāvests savas zemes dzīves laikā atļaujas darīt, ieceldams svēto un aizbildņu kārtā kādas personas.
Protams, šāda pāvesta augstprātīgā rosīšanās pa debesīm – svēto un aizbildņu iecelšana – ir Visvarenā Dieva priekšā muļķīga un smieklīga, bet gandrīz visa pasaule arī mūslaikos noskatās uz to ar dziļu godbijību un cieņu; šajā lietā skaidri parādās pāvesta pretenzijas uz “baznīcas valdnieka” varu un autoritāti, kā arī šīs varas un pretenziju viltus un melīgums.
Diemžēl šajā virzienā Romas baznīca kopš Lutera laikiem ir krietni vien progresējusi. Ja jau pāvests, uz zemes būdams, spēj noteikt lietas debesīs, tad vēl jo vairāk viņam tas jāspēj uz zemes! Lutera laikā un ilgi pēc tam par pāvesta autoritāti un nemaldību Romas baznīcā vēl tikai diskutēja (tolaik Romas baznīcā bija divas nesamierināmas teologu nometnes − pāvesta autoritātes un koncilu autoritātes piekritēji (Roma un Parīze); bet šodien pāvests Romas baznīcā ir jau pasludināts par visaugstākās varas nesēju Baznīcā, turklāt kā nemaldīgs mācības un morāles jautājumos.
To ‒ salīdzinoši nesen ‒ pasludināja Pirmais Vatikāna koncils 1870. gadā, un kopš tā laika par šo jautājumu Romas Baznīcā ir izbeigtas visas diskusijas. Tādējādi Luteram šodien būtu vēl lielāks iemesls nekā Reformācijas laikā pāvestību dēvēt par antikristīgu un pāvestu – par antikristu.
Turklāt ir vērts atcerēties, ka pāvests Pijs IX uzurpēja šādu absolūtu autoritāti jau pirms I Vatikāna koncila − jau 1854. gadā, kad ex cathedra pasludināja dogmu par jaunavas Marijas bezgrēcīgo ieņemšanu immaculata conceptio (Nesajaukt ar Jēzus bezgrēcīgo ieņemšanu!), un tikai pēc 16 gadiem koncils šādas viņa varas un autoritātes pretenzijas nostiprināja ar saviem dekrētiem.
Šeit būtu jāpiemin arī tas, ka Romas katoļu Baznīcā toreiz un vēl arvien tiek uzstājīgi atgādināts, ka pāvesta visaugstākā autoritāte un nemaldība vienmēr esot bijusi tāda, kādu to formulējis 19. gadsimta koncils, un koncils viņam to nevar ne piešķirt, ne atņemt, bet tikai publiskot šo faktu; šai autoritātei un nemaldīgumam esot tikai un vienīgi dievišķa izcelsme. Tā tika pielikts punkts visai ilgajām debatēm starp konciliāristiem jeb koncilu autoritātes atbalstītājiem un pāvesta autoritātes atbalstītājiem.
Zīmīgi šajā sakarā ir daži I Vatikāna koncila IV sesijas dogmatiskās konstitūcijas par Kristus Baznīcu (1870. g. 18. jūlijā) pasludinātie lāsti:
“Tādējādi, ja kāds saka, .. ka Romas Pontifs nav svētā Pētera pēctecis viņa primāta amatā, ‒ tas lai ir nolādēts!” (IV, 2:5)
“Tātad, ja kāds apgalvo, ka Romas Pontifs drīzāk pilda pārraudzības un vadības amatu, bet tam nav pilnīga augstākā likumdevēja vara pār visu Baznīcu ne vien ticības un morāles jautājumos, bet arī visā tajā, kas attiecas uz visas Baznīcas, kas izkaisīta visā pasaulē, disciplīnu un pārraudzību; vai: ka pāvestam ir tikai galvenā daļa no šīs varas, bet nevis absolūta šīs augstākās varas pilnība; vai: ka šī viņa vara nav vispārēja un nepastarpināta [t.i. tieša] gan pār visām Baznīcām kopā un pār ikvienu no tām, gan pār visiem mācītājiem un ticīgajiem kopā un pār ikvienu no tiem, ‒ tas lai ir nolādēts!” (IV, 3:9)
- nodaļas formulējums par to, ka pāvests ir nemaldīgs, pasludinot kādas dogmas ex cathedra, un ka šīs dogmas ir neatceļamas un tām nav vajadzīgs koncilu apstiprinājums, noslēdzas ar šādu lāstu: “Tātad, ja kāds, Dievs pasarg’, būtu tik neprātīgs, ka noliegtu šo mūsu definīciju, tad tāds lai ir nolādēts! ” (IV, 4:9)
Tādējādi redzam, ka antikristīgās pāvestības pretenzijas, pret ko Luters tik asi iebilda un cīnījās savas dzīves laikā un kas tolaik bija vēl tikai iedīglī, mūsdienās ir pilnībā izpaudušās un ieguvušas neierobežotas likumiskas tiesības, un Romas baznīca ar saviem lāstiem nosoda visus, kas tam uzdrošinātos nepiekrist. Tas, uz ko Luters norādīja iepriekš citētajā Šmalkaldes artikulu fragmentā, nu ir atklājies īpaši uzskatāmi.
2. Mācība par attaisnošanu ticībā
Nākamā un pati svarīgākā tēma attiecas uz pašu Evaņģēlija sirdi jeb būtību – attaisnošanu ticībā vienīgi uz Dieva žēlastību, kas mums dāvāta Kristus nopelna dēļ.
Par šo mācību, kas tiek saukta articulus stantis et cadentis ecclesiae[7], Luters Šmalkaldes artikulos rakstīja: “1] Jēzus Kristus, mūsu Dievs un Kungs, ir miris mūsu pārkāpumu dēļ un augšāmcēlies mūsu attaisnošanai (Rm 4:25). 2] Un Viņš vienīgais ir Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus (Jņ 1:29). Un Dievs visus mūsu grēkus ir uzlicis Viņam (Jes 53:6). 3] Tāpat arī: visi ir grēkojuši un Viņa žēlastībā top bez nopelna attaisnoti un atpestīti Jēzū Kristū, Viņa asinīs utt. (Rm 3:23 un tālāk). 4] Un, tā kā tam jātic un tas citādi ne ar kādu darbu, bauslību vai nopelniem nav iegūstams vai satverams, tad ir skaidrs, un tas ir droši, ka mūs attaisno vienīgi tāda ticība, par kādu runā Sv. Pāvils Vēstulē romiešiem: “.. mēs spriežam, ka cilvēks tiek attaisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem.” (Rm 3:28) Tāpat: “.. pats taisns būdams un attaisnodams to, kas tic Jēzum.” (Rm 3:26) 5] No šā artikula ne mazākā mērā nedrīkst novirzīties vai atkāpties, kaut vai debesis un zeme sabruktu un viss cits, kas nav paliekošs – “.. jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana,” saka Pēteris (Apd 4:12). “.. ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes 53:5) Un uz šā artikula balstās viss, ko mēs mācām un darām pret pāvestu, velnu un pasauli. Tāpēc mums par to jābūt drošiem un mēs nedrīkstam šaubīties, citādi viss ir pagalam, un pāvests un velns, un visi, kas ir pret mums, gūst uzvaru un tiek attaisnoti.”[8]
Mūsu ticības tēvi Konkordijas formulā par šo ticības artikulu rakstīja: „ Šis artikuls par ticības taisnību (kā Apoloģijā ir teikts) ir svarīgākais visā kristīgajā mācībā, bez tā neviena nabaga sirdsapziņa nevar gūt pastāvīgu, drošu mierinājumu vai patiesi atzīt Kristus žēlastības bagātību, kā arī Dr. Luters rakstījis: “Kur šis artikuls ir skaidrs, tur arī kristietība ir skaidra un šķīsta, vienprātīga un bez jebkādiem novirzieniem; bet, kur tas nav skaidrs, tur nav iespējams izsargāties no maldiem vai fanātiķu gara.”[9]
Lutera dzīves laikā Roma vēl tikai apstrīdēja skaidro Rakstos pamatoto Evaņģēlija mācību par attaisnošanu vienīgi no žēlastības; bet pēc viņa nāves Roma šo Evaņģēlija mācību oficiāli nolādēja Tridentas koncilā (1545–1563) vairākos VI sesijas kanonos. Ieklausīsimies dažos no šiem Romas lāstiem:
“Ja kāds saka, ka cilvēki tiek attaisnoti vai nu vienīgi caur Kristus taisnības pielīdzināšanu, vai nu vienīgi caur grēku piedošanu un izslēdz žēlastību, kas ar Svēto Garu tiek izlieta cilvēku sirdīs un tajās iemājo, vai ka žēlastība, ar kuru mēs topam attaisnoti, ir vienīgi Dieva labvēlība, – tas lai ir nolādēts!” (11. kanons)
“Ja kāds saka, ka attaisnojošā ticība nav nekas cits, kā vien uzticēšanās dievišķajai līdzcietībai, kura Kristus vārdā piedod grēkus jeb ka mēs tiekam attaisnoti vienīgi no šīs ticības, – tas lai ir nolādēts!” (12. kanons)
“Ja kāds saka, ka cilvēks iemanto grēku piedošanu un attaisnošanu tāpēc, ka viņš nešaubīgi tic savu grēku piedošanai un savai attaisnošanai vai, ka neviens cits netiek patiesi attaisnots, kā vien tas, kurš tic savai attaisnošanai, vai ka grēku piedošana un attaisnošana īstenojas vienīgi caur šo ticību, – tas lai ir nolādēts!” (14. kanons)
“Ja kāds apgalvo, ka atdzimis un attaisnots cilvēks caur ticību tiek mudināts uz pārliecību par to, ka viņš noteikti pieder izredzētajiem, – tas lai ir nolādēts!” (15. kanons)
“Ja kāds apgalvo, ka taisns cilvēks katrā labā darbā izdara vismaz piedodamus grēkus vai, kas vēl mazāk būtu pieļaujams, izdara [labajos darbos] nāves grēkus, tā pelnīdams mūžīgu sodu, un ka vienīgais iemesls, kādēļ viņš par to nav nolādēts, ka Dievs nepielīdzina šādus labos darbus par pazudinošu [grēku], – tas lai ir nolādēts!” (25. kanons)
Ir briesmīgi dzirdēt jebkādus lāstu vārdus, taču vēl briesmīgāk, ja nolādēta tiek dievišķā patiesība, kas skaidri apliecināta Svētajos Rakstos! Tā vairs nav polemika vai diskusija, tas ir lāsts, kas izteikts Dieva vārda mācībai, tas ir ticības apliecinājums citam evaņģēlijam un nāk no cita gara.
Kristus apustulis Pāvils par tiem, kas atceļ Kristus Evaņģēliju un ievieš citu, raksta Vēstulē galatiešiem 1:7, 8: “Bet cita evaņģēlija nav; ir tikai ļaudis, kas musina jūsu prātus un grib sagrozīt Kristus evaņģēliju. Bet, ja mēs vai kāds eņģelis no debesīm sludinātu jums kādu citu evaņģēliju līdzās tam evaņģēlijam, ko esam jums pasludinājuši, tas lai ir nolādēts!” Un labāk ir būt un līdz pēdējai sava mūža dienai arī palikt zem pāvesta lāsta kopā ar Kristu, Pāvilu un Luteru, nekā kopā ar pāvestu zem šī apustuļa Pāvila lāsta.
Zīmīgi, ka, uzklausot Romas koncilu lāstus, kas vērsti pret evaņģēlisko ticību, pat pārliecināti Romas katoļi reizumis nespēj noticēt savām ausīm: vai tiešām tā ir viņu baznīcas oficiālā mācība? – tik zaimojoši skan šie lāstu vārdi. Par laimi, ierindas katoļi tic labāk, nekā viņu baznīca māca; tāpēc viņi vēl aizvien ir un paliek mūsu brāļi un māsas Jēzū Kristū! Slava Dievam, ka viņi šajās lietās nav sekojuši savas baznīcas oficiālajai mācībai, bet Kristus Evaņģēlijam!
Romas baznīca vēl joprojām krasi nostājās pret mācību par attaisnošanu vienīgi ticībā, lai izceltu un apstiprinātu savu maldu mācību par labo darbu nozīmi pestīšanā. Romas teoloģiskā retorika par šo visbūtiskāko mācības jautājumu šodien ir kļuvusi izsmalcināta un nemācīto ļaužu ausīm vairs neskan tik uzkrītoši bezdievīgi. Tomēr nākas atzīt, ka šajā jautājumā viņi nav ne cik piekāpušies evaņģēliskajiem, bet tieši otrādi – ir turpinājuši savu reiz iesākto virzību. Mūsdienās tas ir ieguvis pavisam negaidītu un radikālu pavērsienu Romas baznīcas mācībā.
Luters un viņa mācībai uzticīgie luterāņi vēl aizvien nolādēti, bet pagāni ‒ atpestīti un svēti!
Sakarā ar daudzajiem lāstiem, ko Romas baznīca vērš pret luterisko mācību, īpaši pret mācību par attaisnošanu ticībā, būtu izceļams vēl kāds tagadnes salīdzinājums ar Lutera laikiem. Lutera laikā evaņģēliskie teologi norādīja, ka Romas mācība par pestīšanu ar labajiem darbiem ir pagāniska vai vismaz radniecīga pagāniskajām reliģijām. Tolaik Romas teologi to noliedza. Bet mūsdienās paši Romas teologi, īpaši pēdējie pāvesti, ir pasludinājuši, ka visās reliģijās ‒ arī pagāniskajās ‒ ir rodama pestīšana. Otrā Vatikāna koncila dogmatiskajā konstitūcijā par Baznīcu Lumen gentium tiek apgalvots, ka “tie, kas bez pašu vainas, nepazīdami Kristus Evaņģēliju un Viņa Baznīcu, tomēr ar šķīstu sirdi meklē Dievu un dievišķās žēlastības ietekmē cenšas pildīt Viņa gribu [t.i., darīt labos darbus – A.B.], ko tie uzzina no savas sirdsapziņas balss, var iemantot mūžīgo pestīšanu.”[10] Kur gan lai grēcinieki bez Kristus Evaņģēlija un baznīcas iegūst šķīstu sirdi un spēju pildīt Dieva gribu?!
Koncila izteikums gan rada teoloģiskas dabas problēmu: kā šo apgalvojumu saskaņot ar tradicionālo Romas baznīcas teoloģiju, ka dvēseļu pestīšana ir nesaraujami saistīta ar Romas baznīcu? Šīs grūtības apzinās arī pati Roma. Ticības kongregācijas dogmatiskajā deklarācijā Dominus Jesus mēs lasām: “Attiecībā uz veidu, kādā Dieva glābjošā žēlastība, kas caur Kristu Svētajā Garā vienmēr tiek dāvāta un noslēpumainā veidā saistās ar Baznīcu, sasniedz individuālos nekristiešus, Otrais Vatikāna koncils tikai konstatē, ka Dievs to dāvā “Viņam zināmā ceļā” (Ad gentes, 7). Teoloģija strādā pie šī temata padziļināšanas.
Šis teoloģiskais darbs ir jāiedrošina, jo tas neapšaubāmi ir noderīgs, lai arvien labāk saprastu Dieva glābšanas plānus un to īstenošanas ceļus.”[11]
Un šķiet, ka Romai to nemaz nebūs grūti izdarīt, jo tādā vai citādā veidā tā vienmēr ir mācījusi pestīšanu ar darbiem, tāpēc attiecināt labo darbu pestījošo spēku uz nekristiešu „labajiem darbiem” tai arī nekādā ziņā nebūs grūti.
Kāpēc šī Romas gluži jaunā mācība mums būtu īpaši jāņem vērā? Ja skaidrais Evaņģēlijs vēl arvien oficiālajā Romas katoļu Baznīcā tiek nolādēts (un iepriekš minētos lāstus neviens pat negrasās atcelt), bet visu nekristīgo reliģiju piederīgo un pat neticīgo un ateistu darbi bez Evaņģēlija, ticības un patiesās Dieva atziņas tiek saukti par pestījošiem, tas nozīmē, ka Romas baznīcas oficiālā mācība nu jau pavisam atklāti nostājusies pagāniskās pasaules pusē; tā ir acīmredzama atkrišana no kristietības pagānismā. „Jo,” − kā raksta apustulis Pāvils – „ja bauslībā [t.i. labajos darbos] ir taisnība, tad Kristus velti ir miris.” (Gal 2:21) Tas, uz ko Luters savulaik norādīja, “mezdams pār vienu kārti” visus, kas paļaujas uz bauslības jeb miesas darbiem − pagānus, jūdus, turkus [t.i., islāma ticīgos] un pāvestiešus −, un pret ko viņš ar visiem spēkiem ir cīnījies savas dzīves laikā, ir tik spilgti izpaudies mūsdienu Romas katoļu baznīcas mācībā!
3. Svētā Vakarēdiena sakraments
Luters un citi mūsu baznīcas teologi vienmēr sekoja seno baznīctēvu mācībai, ka “sakramenta daba nepiemīt nekam, kas ir ārpus Kristus iedibinātā sakramenta lietojuma”, tas nozīmē ‒ Svētais Vakarēdiens tikai tad tiek lietots cienīgi, ja to lieto tā, kā Kristus to ir iedibinājis: kad tas tiek izdalīts un ar muti saņemts, turklāt abos veidos – tiek saņemta gan Kristus miesa, gan asinis; ja Sakraments tiek lietots citādi, tā ir sakramenta zaimošana.
Īpašu cīņu Luters izcīnīja pret Romas baznīcā ieviesto mises upura teoloģiju. Saskaņā ar Romas baznīcas mācību priesteris misē upurēja Dievam Kristus miesu un asinis, un ar šo upurēšanas darbību kā tādu (ex opere operato) dzēsa dzīvo un mirušo grēkus pat tad, ja tie netic un neko nezina par šādu upurēšanu, kas veikta viņu labā; Sakraments pats tiem nemaz neesot jāsaņem. Turklāt šādi saņemtā svētība esot pat lielāka, nekā tā, kas iegūstama, saņemot Kristus miesu un asinis, jo ar priestera veikto mises upuri tiekot dzēsti pat nāves grēki, bet ar Sakramenta saņemšanu − tikai piedodamie.
Savulaik Luters par to rakstīja: „Mise [t.i., mises upuris] jāuzskata par lielāko un briesmīgāko apgrēcību pāvestībā, jo tā nonāk tiešā un krasā pretrunā ar iepriekšminēto galveno artikulu [par attaisnošanu vienīgi ticībā], turklāt tā taču ir bijusi pati galvenā un augstākā no visām pārējām pāvesta elku pielūgšanām. Jo tiek apgalvots, ka tāds upuris vai mises darbs (arī tad, ja to vada grēcīgs nelietis) atbrīvo cilvēkus no grēkiem kā šeit, laicīgajā dzīvē, tā arī šķīstītavas ugunīs. Bet tas taču ir darāms vienīgi Dieva Jēram, kā teikts iepriekš. No šā artikula arī nedrīkst atkāpties vai novirzīties, jo to nepieļauj pirmais artikuls [t.i., artikuls par attaisnošanu vienīgi ticībā].”[12] Luters un evaņģēliskā baznīca mācīja, ka vienīgais upuris, kas Svētajā Vakarēdienā tiek pienests, ir slavas un pateicības jeb eiharistiskais upuris.
Pēc Lutera nāves Tridentas koncilā (1545–1563) tika izstrādāta īpaša mises upura teoloģija, kas ir spēkā Romas baznīcā līdz pat šim laikam. Lai sniegtu kaut nelielu ieskatu par to, kāda ir šī mācība un cik mērķtiecīgi un apzināti tā veidota pretēji Svēto Rakstu un vairākus gadu desmitus iepriekš formulētajai Lutera mācībai, minēsim tikai trīs koncila 22. sesijas (kas notika 1562. gada 17. septembrī) kanonus:
- kanons: „Ja kāds apgalvo, ka misē Dievam netiek pienests patiess un pienācīgs upuris vai ka pienests tiek tikai tas, ko Kristus mums devis ēšanai, tas lai ir nolādēts!”
- kanons: „Ja kāds apgalvo, ka sacīdams: To dariet, mani pieminēdami Kristus nav iecēlis apustuļus par priesteriem vai ka nav pavēlējis tiem un citiem priesteriem upurēt [Dievam] Viņa miesu un asinis, ‒ tas lai ir nolādēts!”
- kanons: „Ja kāds apgalvo, ka mise ir tikai slavas un pateicības upuris vai tikai tā upura piemiņa, kas veikts pie krusta, bet nav izlīguma upuris, vai ka upuris sniedz labumu tikai tiem, kas to bauda, vai ka to neklājas pienest par dzīvo un mirušo grēkiem, gandarīšanas sodiem un citām vajadzībām [Izcēlums mans. ‒ A.B], ‒ tas lai ir nolādēts!” Teikuma daļa …un citām vajadzībām nostiprina Romas katoļu baznīcas māņticīgo praksi upurēt mises upuri jebkurās vajadzībās – veselības uzlabošanai, veiksmei darījumos, pasargājumam ceļojumā u.c. Šādā gadījumā mises upuris, ko priesteris pienes Dievam, ir kā priestera labais darbs jeb samaksa Dievam par to, lai Dievs šīs vajadzības apmierinātu.
Mācības salīdzinājuma noslēgumā vēl tikai iespējami īss pārskats par dažām citām Romas katoļu baznīcas mācībām.
Indulgences, kuru dēļ formāli iesākās Reformācija, aizvien vēl tiek tirgotas (pareizāk būtu teikt ‒ dotas pret ziedojumiem). Tikai 1965. gadā pāvests Pāvils V nedaudz mīkstināja mācību par indulgencēm, taču paturēja spēkā ar tām saistīto darbu nopelnu teoloģiju.
Nebibliskā mācība par Šķīstītavu, kuras dēļ Lutera laikā tika tirgotas indulgences, vēl aizvien tiek īpaši balstīta un uzturēta spēkā. Saskaņā ar Romas katoļu mācību šķīstītavā pēc nāves izcieš laicīgu sodu un tiek šķīstītas to cilvēku dvēseles, kas dzīves laikā nav sasniegušas pilnību. Šī Bībeles mācībai par Kristus žēlastību un grēku piedošanu pretējā mācība saistīta ar Romas baznīcas mācību par attaisnošanu jeb pestīšanu ar darbiem; mācība par šķīstītavu šai mācībai ir būtiski nepieciešama ‒ tā to balsta. 1985. gadā Ticības Kongregācijas prefekts kardināls Jozefs Racingers (vēlākais pāvests Benedikts XVI) īpaši uzsvēra: “Ja Šķīstītavas nebūtu, tad tā būtu jāizgudro.”[13]
Svēto un Marijas godināšana ir guvusi īpašu pastiprinājumu ar pāvestu ex cathedra pasludinātajām dogmām par Jaunavas Marijas bezvainīgo ieņemšanu (1854.g. – Pijs IX) un Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanu ar miesu un asinīm (1968.g. – Pijs XII).
Pāvests ir iemantojis nemaldīgumu, bet Svētie Raksti to Romas katoļu baznīcā lielā mērā ir zaudējuši, jo jaunie Otrā Vatikāna koncila formulējumi nopietni iedragā Bībeles autoritāti katoļu baznīcā un oficiāli ievieš liberālo Bībeles interpretāciju.[14]
Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl, bet jau no apskatītā var gana skaidri saprast, kā 500 gadu laikā ir savstarpēji attālinājušās luterāņu un Romas katoļu baznīcas mācības. Pareizāk būtu sacīt – Luters un ticības apliecībām uzticīgie luterāņi ir palikuši pie savas sākotnējās mācības, bet Roma ir gājusi tālāk savu īpatnējo dogmatiskās attīstības ceļu. Apbrīnojamā kārtā šādi ir piepildījušies Lutera pravietiskie vārdi, ko viņš izteicis Šmalkaldes artikulos, kas sarakstīti 1537. gadā: “Šajos .. [ticības] artikulos viņiem koncilā būs pietiekami daudz, ko nolādēt. Jo viņi [t.i., pāvestieši] nevar un negrib šajos artikulos mums piekāpties pat ne visniecīgākajā jautājumā. Tas mums skaidri jāapzinās un jāpaļaujas ticībā uz Kristu, mūsu Kungu, ka Viņš satrieks savu pretinieku, tiklab ar savu Garu, kā ar savu atnākšanu.”[15]
Vai Luters šodien kļūtu reformators? ‒ Atbilde uz šo jautājumu lai paliek katra paša ziņā. Svarīgāka par atbildi uz jautājumu “Kas būtu, ja būtu?” ir skaidra pārliecība par to, ka mēs arī šodien ‒ pēc 500 gadiem ‒ gribam būt un palikt uzticīgi tai nemainīgajai mācībai, ko mūsu ticības tēvi apliecināja pat nāves draudu priekšā, apzinādamies, ka tas ir patiess un šķīsts Kristus evaņģēlijs, ko Kristum uzticīgā Baznīca apliecinās līdz pat pasaules galam. Un mūsu Kunga apsolījums ir šāds: “Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.” (Mt 10:32)
Noslēgums
Noslēgumam mazliet par to, vai Reformācija vispār bija Mārtiņa Lutera darbs.
Tikai saprazdami, cik nozīmīgas Dievam un cilvēkiem ir lietas, kas saistītas ar cilvēka pestīšanu un tā labklājību mūžībā, mēs varam saprast arī to, kas bija Luters un kas bija Reformācija. Dievs pats veido un vada savas baznīcas ceļus un savā lielajā žēlastībā pastāvīgi cauri laikiem atjauno Baznīcā sava vārda atziņu. Tikai Viņš pats liek šīs pasaules vistumšākajos melu un nepatiesības brīžos vareni un spoži atspīdēt sava Evaņģēlija gaismai. Viņš to dara negaidīti, neparasti un brīnišķi‒ pretēji visai tā sauktajai vēstures un tās notikumu loģikai.
Palūkosimies uz Luteru un Reformāciju ar neticīgās pasaules augstprātīgajām acīm! Kas gan bija Luters? ‒ Augustīniešu mūks, teoloģijas doktors, profesors Vitenbergas universitātē. Kurš gan tolaik pazina šo vīru; vai kāds ko īsti zināja par Vitenbergas universitāti, kurā viņš mācīja? Tūkstošiem un tūkstošiem tolaik slavenu vīru šodien neviens pat vairs nepiemin. Ar ko tad īpašu Luters izcēlās, un ar ko tik īpašu aizsākās Reformācija?
Kad jebkurš teologs pirmo reizi izlasa slavenās 95 tēzes, ar kurām iesākās Reformācijas notikumi, viņš jūtas vīlies. Viņam šķiet pilnīgi nesaprotami, ka tik nevainīgs un samērā piesardzīgs raksts, kurā ir tikai pāris sīku “pipariņu”, kas dažam labam varētu iedzelt mēlē, varēja izraisīt tādas neatgriezeniskas pasaules mēroga konsekvences.
Vai mēs šodien varētu iedomāties jebkāda satura, formas vai autorības rakstu pie Ventspils, Valmieras, Rīgas, Oksfordas, Hārvarda, Jeilas augstskolas ziņojumu dēļa, kura dēļ iesāktos radikāls pavērsiens visas pasaules vēsturē, par ko visi runātu vēl pēc 500 un vairāk gadiem? Vai vispār var iedomāties tādu lietu, kurai būtu jānotiek, lai izraisītu pasaules mēroga notikumus, kas būtu dzīvi un aktuāli arī pēc 500 gadiem?
Pat, ja visi pasaules izcilākie akadēmiķi, Nobela prēmijas laureāti un doktori nāktu klajā ar kādu sensacionālu paziņojumu par pasaules visnozīmīgākajām problēmām; par to labākajā gadījumā dažas dienas ziņotu un diskutētu masu mediji. Bet Lutera 95 tēzes pie Vitenbergas baznīcas durvīm pēc tāda notikuma jau nu izskatās vismazāk! Pirms tas notika, neviens Lutera izredzes „kļūt par reformatoru” nebūtu vērtējis pat kā “dziļi teorētiskas”.
Taču pats Dievs toreiz itin kā sacīja: “Šis nomaļais pasaules kakts, šis necilais papīriņš ‒ 95 tēzes ‒ un šis nevienam nepazīstamais vīrs ar nelabskanīgo uzvārdu – Mārtiņš Luders[16] – man derēs itin labi, lai ļaužu vidū atkal celtu godā Manu svēto vārdu un apgrieztu pasauli otrādi!” Tas Kungs ir Dievs un dara, kā Viņš grib. Vai kādam te varētu būt iebildumi? Neko tur nespēja iebilst arī pats Luters, kad tika ierauts Reformācijas notikumos.
Dievs caur saviem izredzētajiem ļaudīm pastāvīgi atjauno savu baznīcu, – te arī rodama atbilde uz jautājumu Kas ir Reformācija?. Cilvēka grēcīgā un pretestības pilnā daba nostājas pret Dieva patiesību un pastāvīgi to kropļo jeb deformē, un līdz ar šo patiesības deformāciju kropļo arī Baznīcu un cilvēku dvēseles. Bet Dievs savu baznīcu atkal no jauna velk ārā no deformācijas un to atjauno jeb reformē. Lai gan vārdos to izteikt nav grūti, vēstures notikumos šis Dieva darbs atklājas kā smaga un pasaules acīs arī pilnīgi nesaprotama cīņa, kurā Dievs ir izvēlējies to, “kas nav nekas .., lai iznīcinātu to, kas ir kas.”[17]
Vienīgi Dievam gods!
[1] Augsburgas ticības apliecība. Galavārdi, 5.
[2] Exurge Domine. Tiešsaiste: www.bookorconcord.org/decret-romanum.php
[3] Schwiebert, E. G. Luther and his times. The Reformation from the new perspective. Saint Louis, MO : CPH, 1950., 484. lpp.
[4] Luters, M. Galda runas. R.: Luterisma mantojuma fonds, 2001.,17, 18.
[5] ŠA, II, 4:1
[6] ŠA, II, 4:10 un turpm.
[7] Lat.: “Artikuls, ar kuru Baznīca stāv un krīt.” Tas ir ‒ ja šis artikuls pastāv, tad pastāv arī Baznīca; ja šis artikuls krīt, tad līdzi krīt arī Baznīca.
[8] ŠA, II, 1.
[9] KF, III, 6.
[10] Otrā Vatikāna koncila dogmatiskā konstitūcija par Baznīcu Lumen gentium, 16.
[11] Ticības mācības kongregācija, Deklarācija Dominus Iesus // R.: Vārds, 2000. – 36.‒37. lpp.
[12] ŠA II, 2:1
[13] Ratzinger Report: An Exclusive Interviev on the State of the Church, published June 1st 1985 by Ignatius Press.
[14] II Vatikāna koncils De revelatio II, 1: II Vatikāna koncila formulējums De Revelatio 3:11 skan: “Ir jātop atzītam, ka Rakstu grāmatas māca droši, uzticami un bez kļūdām to patiesību, ko Dievs ir vēlējies izteikt Svētajos Rakstos mūsu pestīšanas labad [Izcēlums mans. ‒ A.B.].” Šis formulējums signalizē par vismaz divām lietām: 1) Dievs nav Svētajos Rakstos ielicis visu patiesību, kas nepieciešama mūsu pestīšanai, bet tikai to, ko ir vēlējies tajos ielikt, atstājot pārējo pestījošās patiesības daļu pāvesta, Svētās tradīcijas un, iespējams, arī citu atklāsmes avotu ziņā; 2) Svēto Rakstu vēstījuma uzticamība aprobežojas ar pestīšanas jautājumiem – ticību un morāli; pārējās vēstījuma daļas tādējādi būtu jāvērtē kritiski, jo tur atspoguļojas nepilnīgie vai pat tendenciozie Bībeles grāmatu autoru priekšstati par vēsturi un dabu, kā arī norisēm vai notikumiem, kas saistītas ar šīm jomām.
[15] ŠA II, 4:15
[16] Tāds sākotnēji bija Lutera uzvārds.
[17] 1Kor 1:28.