Dievkalpojumi notiek svētdienās 10:00 un otrdienās 7:00
Otrā svētdiena pēc Ziemsvētkiem | 5. janvāris | Mt.4:12–17
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 4. nodaļa 12.–17. pants
12 Bet Jēzus, dzirdēdams, ka Jānis nodots, atgriezās Galilejā.
13 Viņš atstāja Nacareti un aizgāja dzīvot Kapernaumā, piejūras pilsētā, Zebulona un Naftaļa robežās,
14 ka piepildītos pravieša Jesajas vārds, kas saka:
15 Zebulona zeme un Naftaļa zeme, piejūras ceļš, Aizjordāna, citu tautu Galileja,
16 ļaudis, kas sēdēja tumsībā, redz lielu gaišumu, un tiem, kas sēdēja nāves zemē un ēnā, gaisma uzlēkusi. –
17 No tā laika Jēzus iesāka sludināt, sacīdams: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt pienākusi.”
Svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 12. janvāris | Jņ.1:40–51
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 1. nodaļa 40.–51. pants
40 Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, bija viens no tiem diviem, kas to no Jāņa bija dzirdējuši un bija Viņam sekojuši.
41 Viņš vispirms atrod savu brāli Sīmani un viņam saka: “Mēs esam atraduši Mesiju” (tulkojumā: svaidītais).
42 Viņš to aizveda pie Jēzus. Jēzus, viņu uzlūkojis, sacīja: “Tu esi Sīmanis, Jāņa dēls; tevi sauks Kēfa” (tulkojumā: Pēteris – klints).
43 Otrā dienā Jēzus gribēja doties uz Galileju. Viņš atrod Filipu un viņam saka: “Seko Man!”
44 Bet Filips bija no Betsaidas, Andreja un Pētera pilsētas.
45 Filips atrod Nātānaēlu un saka viņam: “Mēs esam To atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši, Jēzu no Nacaretes, Jāzepa dēlu.”
46 Nātānaēls viņam sacīja: “Vai no Nacaretes var nākt kas labs?” Filips viņam atbild: “Nāc un redzi!”
47 Jēzus redzēja Nātānaēlu nākam un saka par viņu: “Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības!”
48 Nātānaēls sacīja Viņam: “Kā Tu mani pazīsti?” Jēzus atbildēja viņam: “Pirms Filips tevi sauca, kad tu biji zem vīģes koka, Es tevi redzēju.”
49 Nātānaēls atbildēja Viņam: “Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!”
50 Jēzus viņam atbildēja: “Tu tici tāpēc, ka Es tev sacīju, ka redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm.
51 Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs redzēsit debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu.”
Otrā svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 19. decembris | Lk.4:16–30
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 4. nodaļa 16.–30. pants
16 Tā Viņš nonāca Nacaretē, kur Viņš bija uzaudzis, un pēc Sava ieraduma Viņš sabata dienā iegāja sinagogā. Viņš piecēlās, lai lasītu.
17 Viņam pasniedza pravieša Jesajas grāmatu. Grāmatu atverot, Viņam gadījās tā vieta, kur bija rakstīts:
18 “Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā
19 un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.”
20 Un, grāmatu aizvēris, Viņš to atdeva sulainim un apsēdās. Un visi, kas bija sinagogā, vērsa savus skatus uz Viņu.
21 Un Viņš iesāka uz tiem runāt: “Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts.”
22 Un visi Viņam piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār Viņa lūpām, un sacīja: “Vai šis nav Jāzepa dēls?”
23 Bet Viņš tiem sacīja: “Jūs katrā ziņā Man sacīsit šo sakāmo vārdu: ārsts, dziedini pats Sevi! Visu, ko esam dzirdējuši notiekam Kapernaumā, to dari arī šeit Savā tēvu zemē.”
24 Bet Viņš teica: “Tiešām Es jums saku: neviens pravietis netiek cienīts savā tēvu zemē.
25 Jo patiesi Es jums saku: daudz atraitņu bija Israēla zemē Ēlijas dienās, kad debess bija aizslēgta trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka liels bads nāca pār visu zemi,
26 tomēr Ēlija netapa ne pie vienas sūtīts kā vien pie atraitnes Sareptā, Sidonijā.
27 Un daudz spitālīgo bija Israēla zemē pravieša Elīsas laikā, tomēr neviens no tiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamans.”
28 Un, to dzirdēdami, visi sinagogā tapa dusmu pilni
29 un cēlās un izdzina Viņu no pilsētas ārā līdz kalna malai, uz kura pilsēta bija celta, lai nogāztu To zemē.
30 Bet Viņš, caur viņu vidu iedams, aizgāja.
Trešā svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 26. janvāris | Lk.5:27–32
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 5. nodaļa 27.–32. pants
27 Un pēc tam Viņš izgāja un ieraudzīja muitnieku, vārdā Levijs, pie muitas sēžam un uz to sacīja: “Nāc Man līdzi.”
28 Un, visu atstājis, tas cēlās un sekoja Viņam.
29 Un Levijs taisīja Viņam lielu mielastu savā namā, un tur bija liels pulks muitnieku un citu, kas kopā ar viņiem sēdēja pie galda.
30 Un rakstu mācītāji un farizeji kurnēja pret Viņa mācekļiem un sacīja: “Kāpēc jūs ēdat un dzerat ar muitniekiem un grēciniekiem?”
31 Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: “Veseliem ārsta nevajag, bet slimiem.
32 Nevis taisnus esmu nācis aicināt uz atgriešanos no grēkiem, bet grēciniekus.”
Ceturtā svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 2. februāris | Lk.7:36–50
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 7. nodaļa 36.–50. pants
36 Bet kāds no farizejiem Viņu lūdza, lai Viņš pie tā ēstu, un Viņš, iegājis farizeja namā, apsēdās.
37 Un redzi, tanī pilsētā kāda sieva, kas bija grēciniece, dzirdējusi, ka Viņš sēžot farizeja namā pie galda, atnesa alabastra trauciņu ar svaidāmo eļļu
38 un stāvēja aiz Viņa pie Viņa kājām, raudāja un iesāka slacināt Viņa kājas ar savām asarām un nožāvēja ar saviem matiem, un skūpstīja Viņa kājas un tās svaidīja ar eļļu.
39 Bet farizejs, kas Viņu bija aicinājis, to redzēdams, runāja pats pie sevis: “Ja šis būtu pravietis, tad Viņš zinātu, kas šī sieva tāda ir, kas Viņu aizskar; jo tā ir grēciniece.”
40 Un Jēzus, to uzrunādams, sacīja: “Sīmani, Man tev kas jāsaka.” Viņš atbildēja: “Mācītāj, saki.”
41 Jēzus sacīja: “Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs piecdesmit.
42 Kad nu tie nespēja atdot, viņš abiem atlaida parādu. Kurš no abiem to vairāk mīlēs?”
43 Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: “Man šķiet, tas, kam viņš vairāk atlaidis.” Bet Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi spriedis.”
44 Un, pagriezies pie sievas, Viņš sacīja Sīmanim: “Vai tu redzi šo sievu? Es nācu tavā namā, tu Man ūdeni neesi devis Manām kājām, bet šī savām asarām Manas kājas slacījusi un ar saviem matiem nožāvējusi.
45 Tu Mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr Es še esmu, nav mitējusies skūpstīt Manas kājas.
46 Ar eļļu tu neesi svaidījis manu galvu, bet šī ar svaidāmo eļļu ir svaidījusi Manas kājas.
47 Tādēļ Es tev saku: viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi; bet, kam maz piedod, tas mīl maz.”
48 Un Viņš tai sacīja: “Tev tavi grēki piedoti.”
49 Un tie, kas līdz pie galda sēdēja, sāka pie sevis runāt: “Kas Tas tāds, kas pat grēkus piedod?”
50 Bet Viņš sacīja uz sievu: “Tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru.”
Piektā svētdiena pēc Zvaigznes dienas | 9. februāris | Jņ.6:64–71
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 6. nodaļa 64.–71. pants
64 Bet ir kādi jūsu starpā, kas netic.” Jo Jēzus no paša sākuma zināja, kas ir tie, kas netic, un kas ir tas, kas Viņu nodos.
65 Un Viņš sacīja: “Tāpēc Es jums esmu sacījis, ka neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nav Tēva dots.”
66 No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi.
67 Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: “Vai arī jūs gribat aiziet?”
68 Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi,
69 un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.”
70 Jēzus atbildēja viņiem: “Vai Es neesmu izredzējis jūs divpadsmit? Bet viens no jums ir velns.”
71 Un Viņš domāja Jūdu, Sīmaņa Iskariota dēlu; jo tas pēc Viņu nodeva, lai gan viņš bija viens no tiem divpadsmit.
Astotā svētdiena pirms Lieldienām | 16. februāris | Lk.9:49–55
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 9. nodaļa 49.–55. pants
49 Bet Jānis ņēma vārdu un sacīja: “Meistar, mēs redzējām kādu cilvēku Tavā Vārdā izdzenam ļaunus garus, un mēs viņam to noliedzām, jo viņš neturas pie mums.”
50 Bet Jēzus viņam atbildēja: “Neliedziet, jo, kas nav pret jums, tas ir ar jums.”
51 Un, kad nu laiks bija pienācis, ka Viņam vajadzēja tapt paaugstinātam, tad Viņš grieza savu vaigu, lai ietu uz Jeruzālemi.
52 Un Viņš nosūtīja Sev priekšā vēstnešus. Un iedami tie nonāca kādā samariešu ciemā, lai Viņam apgādātu vietu, kur nomesties.
53 Un tie Viņu neuzņēma, tāpēc ka Viņš bija ceļā uz Jeruzālemi.
54 Kad Viņa mācekļi Jēkabs un Jānis to redzēja, tie sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina.”
55 Bet Viņš apgriezdamies tos aprāja un sacīja: “Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat?
56 Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” Un tie gāja uz citu ciemu.
Septītā svētdiena pirms Lieldienām | 23. februāris | Lk.18:31–43
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 18. nodaļa 31.–43. pants
31 Un, tos divpadsmit pie Sevis ņēmis, Viņš tiem sacīja: “Redziet, mēs noejam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu.
32 Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs,
33 šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām.”
34 Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast.
35 Bet, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja.
36 Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot.
37 Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām.
38 Tad viņš sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!”
39 Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!”
40 Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie Sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja:
41 “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Tas atbildēja: “Kungs, ka es varu redzēt.”
42 Tad Jēzus viņam sacīja: “Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi.”
43 Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu.
Sestā svētdiena pirms Lieldienām | 1. marts | Jņ.10:17–30
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 10. nodaļa 17.–30. pants
17 Tāpēc Tēvs Mani mīl, ka Es atdodu Savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu.
18 Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no Sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt. Šo uzdevumu Es esmu saņēmis no Sava Tēva.”
19 Tad atkal cēlās šķelšanās jūdu starpā šo vārdu dēļ.
20 Daudzi viņu starpā sacīja: “Viņā ir velns, Viņš ir prātu zaudējis! Ko jūs Viņu klausāties?”
21 Citi sacīja: “Šie vārdi nav velna apsēsta cilvēka vārdi. Vai ļauns gars var atvērt aklo acis?”
22 Pēc tam Jeruzālemē bija Tempļa atjaunošanas svētki. Tas bija ziemā.
23 Jēzus staigāja pa Templi Salamana stabu ailē.
24 Jūdi Viņu ielenca un sacīja Viņam: “Cik ilgi Tu mūs turēsi neziņā? Ja Tu esi Kristus, saki mums to skaidri!”
25 Jēzus viņiem atbildēja: “Es jums esmu teicis, bet jūs neticat. Darbi, ko Es daru Sava Tēva Vārdā, nodod liecību par Mani.
26 Bet jūs neticat, jo nepiederat pie Manām avīm.
27 Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko.
28 Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas.
29 Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas.
30 Es un Tēvs, mēs esam viens.”
Piektā svētdiena pirms Lieldienām | 8. marts | Mk.12:1–12
MARKA EVAŅĢĒLIJS 12. nodaļa 1.–12. pants
Un Viņš tiem iesāka runāt līdzībās: “Kāds cilvēks stādīja vīnadārzu un ap to uzcēla sētu, un raka vīna spaidu, un uzcēla torni, un to izdeva vīna dārzniekiem, un aizceļoja.
2 Un, kad bija laiks, viņš sūtīja pie vīna dārzniekiem kādu kalpu saņemt no dārzniekiem savu tiesu vīnadārza augļu.
3 Bet viņi to ņēma un šauta un sūtīja tukšā atpakaļ.
4 Un viņš sūtīja atkal citu kalpu pie tiem; un to tie sasita un apsmēja.
5 Un viņš sūtīja vēl citu. Un šo tie nonāvēja. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus šauta un citus nonāvēja.
6 Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, arī to viņš beidzot pie tiem sūtīja un sacīja: taču no mana dēla tie bīsies.
7 Bet šie vīna dārznieki sacīja cits uz citu: šis ir tas mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mantojums būs mūsu.
8 Un tie viņu ņēma, nokāva un izmeta no vīnadārza ārā.
9 Ko nu vīnadārza kungs darīs? Viņš nāks un nogalinās dārzniekus un izdos vīnadārzu citiem.
10 Vai jūs šo vārdu neesat lasījuši? Tas akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni:
11 no Tā Kunga tas ir un ir brīnums mūsu acīs.”
12 Un tie meklēja Viņu rokā dabūt un bijās no ļaudīm, jo tie nomanīja, ka Viņš uz tiem šo līdzību bija sacījis; un, Viņu atstājuši, tie aizgāja.
Trešā svētdiena pirms Lieldienām | 22. marts | Jņ.17:5–19
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 17. nodaļa 5.–19. pants
5 Un tagad apskaidro Tu Mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija.
6 Es Tavu Vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko Tu Man no pasaules esi devis. Tavi tie bija, un Man Tu viņus devi, un Tavus vārdus tie ir turējuši.
7 Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko Tu Man esi devis, ir no Tevis;
8 jo tos vārdus, ko Tu Man devi, Es esmu devis viņiem, un viņi tos uzņēmuši un patiesi atzinuši, ka Es esmu nācis no Tevis, un ticējuši, ka Tu Mani esi sūtījis.
9 Es lūdzu par viņiem; Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis, jo viņi ir Tavi.
10 Un viss, kas ir Mans, tas ir Tavs, un, kas ir Tavs, ir Mans, un Es esmu apskaidrots viņos.
11 Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es eimu pie Tevis. Svētais Tēvs, uzturi tos Savā Vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs.
12 Kamēr Es biju pie viņiem, Es tos uzturēju Tavā Vārdā, ko Tu Man esi devis, un pasargāju tos, ka neviens nav pazudis kā vien pazušanas dēls, lai raksti piepildītos.
13 Bet tagad Es eimu pie Tevis; un par to Es runāju pasaulē, lai Mans prieks viņos būtu pilnīgs.
14 Tavus vārdus Es tiem esmu devis, un pasaule viņus ir ienīdusi, tāpēc ka viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules.
15 Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna.
16 Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules.
17 Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība.
18 Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē.
19 Un viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti.
Otrā svētdiena pirms Lieldienām | 29. marts | Jņ.17:20–26
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 17. nodaļa 20.–26. pants
20 Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs.
21 Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.
22 Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā Mēs esam viens:
23 Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu esi Mani sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani esi mīlējis.
24 Tēvs, Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis, lai viņi redzētu Manu skaidrību, ko Tu Man esi devis, tāpēc ka Tu Mani esi mīlējis, pirms pasaule bija radīta.
25 Taisnais Tēvs! Pasaule Tevi nav atzinusi, bet Es Tevi esmu atzinis, un šie ir atzinuši, ka Tu Mani esi sūtījis.
26 Un Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu Vārdu un darīšu To zināmu, lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī Es būtu viņos.”
Pūpolsvētdiena | 5. aprīlis | Jņ.12:12–26
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 12. nodaļa 12.–26. pants
12 Otrā dienā liels ļaužu pulks, kas bija nācis uz svētkiem, dabūjuši zināt, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi,
13 ņēma palmu zarus un izgāja Viņam pretim, kliegdami: “Ozianna, slavēts, kas nāk Dieva Tā Kunga Vārdā, Israēla Ķēniņš!”
14 Bet Jēzus, atradis jaunu ēzeli, uzsēdās tam virsū, kā rakstīts:
15 nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa! –
16 To visu Viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus bija ticis apskaidrots, tad viņiem ienāca prātā, ka tas par Viņu bija rakstīts un ka tāpēc tie Viņam to bija darījuši.
17 Šādu liecību nodeva ļaudis, kas pie Viņa bija bijuši, kad Viņš Lācaru bija saucis no kapa un uzmodinājis no miroņiem.
18 Tāpēc arī tauta Viņam bija gājusi pretim, ka viņa bija dabūjusi zināt, ka Viņš šo zīmi bija darījis.
19 Bet farizeji runāja savā starpā: “Jūs redzat, ka jūs nekā nespējat darīt! Redziet, visa pasaule iet Viņam pakaļ!”
20 Bet starp tiem, kas bija atnākuši svētkos, lai pielūgtu, daži bija grieķi.
21 Tie atnāca pie Filipa, kas bija no Betsaidas Galilejā, un viņu lūdza: “Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt!”
22 Filips iet pie Andreja, lai viņam to sacītu. Andrejs un Filips nāk un saka to Jēzum.
23 Bet Jēzus atbild viņiem: “Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka Dēls top pagodināts.
24 Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.
25 Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvībai.
26 Ja kāds Man grib kalpot, tad lai viņš seko Man, jo, kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps; un, ja kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā.
Zaļā ceturtdiena | 9. aprīlis | Lk.22:7–20
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 22. nodaļa 7.–20. pants
7 Bet pienāca Neraudzētās maizes diena, kurā Pashā jērs bija kaujams,
8 un Viņš sūtīja Pēteri un Jāni, sacīdams: “Eita un sataisiet Pashā jēru, lai to varam ēst.”
9 Un tie Viņam jautāja: “Kur Tu gribi, lai mēs to sataisām?”
10 Un Viņš tiem sacīja: “Lūk, pilsētā ieejot, jums nāks pretī cilvēks, ūdens krūzi nesdams; eita tam pakaļ tai namā, kur tas ieiet,
11 un sakait nama kungam: Mācītājs tev liek jautāt: kur ir tā telpa, kur Es ar Saviem mācekļiem varu ēst Pashā jēru?
12 Un viņš jums rādīs lielu, ar segām izklātu augšistabu, turpat to sataisiet.”
13 Tie nogājuši atrada, kā Viņš tiem bija sacījis, un sataisīja Pashā jēru.
14 Un, kad tā stunda pienāca, tad Viņš apsēdās pie galda un apustuļi līdz ar Viņu.
15 Un Viņš tiem sacīja: “Es esmu ļoti ilgojies šo Pashā jēru ar jums ēst, pirms Es ciešu,
16 jo Es jums saku: Es to vairs neēdīšu, tiekāms tas piepildīsies Dieva valstībā.”
17 Un, biķeri ņēmis, Viņš pateicās un sacīja: “Ņemiet un dalait to savā starpā!
18 Jo Es jums saku: Es nedzeršu no vīna koka augļiem, tiekāms Dieva valstība būs nākusi.”
19 Un, maizi ņēmis, Viņš pateicās, pārlauza to un tiem to deva, sacīdams: “Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To darait Mani pieminēdami!”
20 Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: “Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas.
Lielā piektdiena | 10. aprīlis
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 27. nodaļa 11.–31. pants
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 23. nodaļa 26.–43. pants
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 27. nodaļa 45.–55. pants
JESAJAS 53. nodaļa 2.–11. pants
2. VĒSTULE KORINTIEŠIEM 5. nodaļa 14.–21. pants
VĒSTULE EBREJIEM 2. nodaļa 9. un 14.–31. pants
VĒSTULE KOLOSIEŠIEM 3. nodaļa 2.–4. pants
Klusā sestdiena | 11. aprīlis | Lk.23:39–56
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 23. nodaļa 39.–56. pants
39 Un viens no pakārtajiem ļaundariem Viņu zaimoja, sacīdams: “Ja Tu esi Kristus, tad glāb Sevi pašu un mūs!”
40 Bet otrs to norāja un sacīja: “Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā!
41 Un mums gan pareizi notiek: jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis.”
42 Un viņš sacīja: “Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!”
43 Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē.”
44 Un tas bija ap sesto stundu. Tad tapa tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai.
45 Un saule tapa aptumšota, un priekškars Templī pārplīsa vidū pušu.
46 Un Jēzus sauca skaņā balsī: “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.” Un, to sacījis, Viņš nomira.
47 Un virsnieks, redzēdams, kas notika, Dievu teica un sacīja: “Patiesi, šis bijis taisns cilvēks.”
48 Un visi ļaudis, kas tur bija klāt un redzēja, kas notika, sita pa krūtīm un griezās atpakaļ.
49 Bet visi Viņa paziņas stāvēja no tālienes un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas un šās lietas redzēja.
50 Un redzi, viens vīrs, Jāzeps vārdā, kas bija runas kungs, labs un taisns vīrs –
51 šis nebija piebiedrojies viņu padomam un rīcībai, no Arimatijas, jūdu pilsētas, kas arī pats gaidīja uz Dieva valstību, –
52 šis aizgāja pie Pilāta un lūdza Jēzus miesas
53 un tās noņēma, ietina smalkā audeklā un ielika kapā, kas bija izcirsts klintī, kur vēl neviens nebija glabāts.
54 Un tā bija sataisāmā diena, un sabats jau sākās.
55 Un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, arī gāja līdzi un apskatīja kapu un kā Viņa miesas tapa noliktas.
56 Un, atpakaļ griezušās, tās sataisīja smaržīgas svaidāmās zāles, un sabatu tās pavadīja klusu pēc bauslības.
Lieldienas | 12. aprīlis | Jņ.20:1–18
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 20. nodaļa 1.–18. pants
Pirmajā nedēļas dienā agri no rīta, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāk pie kapa un redz akmeni no kapa noveltu.
2 Tad viņa skriešus dodas pie Sīmaņa Pētera un otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un saka tiem: “Viņi To Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi To nolikuši.”
3 Tad Pēteris un otrs māceklis devās turp un nāca pie kapa.
4 Bet abi divi skrēja; un otrs māceklis skrēja ātrāk par Pēteri un pirmais nonāca pie kapa.
5 Viņš noliecās un redzēja autus tur noliktus, bet pats neiegāja.
6 Pēc tam, viņam sekodams, nāk arī Sīmanis Pēteris; viņš ieiet kapā un redz autus noliktus
7 un sviedrautu, ar ko Viņa galva bija apsegta, nevis pie pārējiem autiem noliktu, bet atsevišķi satītu savā vietā.
8 Tad arī otrs māceklis iegāja, kas pirmais pie kapa bija nācis, redzēja un ticēja.
9 Jo tie vēl nebija sapratuši rakstus, ka Viņam vajag uzcelties no miroņiem.
10 Pēc tam abi mācekļi atkal aizgāja mājās.
11 Bet Marija stāvēja ārā kapa priekšā un raudāja. Un vēl raudādama viņa ieliecās kapā
12 un redz tur sēžam divus eņģeļus baltās drēbēs, vienu galvgalī un otru kājgalī, tai vietā, kur bija gulējušas Jēzus miesas.
13 Tie saka viņai: “Sieva, ko raudi?” Viņa tiem saka: “Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši.”
14 To sacījusi, viņa apgriezās un redz Jēzu stāvam, bet nezina, ka tas ir Jēzus.
15 Jēzus viņai saka: “Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?” Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, saka Viņam: “Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!”
16 Jēzus viņai saka: “Marija!” Viņa apgriezās un ebrejiski saka uz Viņu: “Rabuni” (tas ir: mācītājs)!
17 Bet Jēzus viņai saka : “Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.”
18 Tad Marija Magdalēna iet un stāsta mācekļiem: “Es savu Kungu esmu redzējusi, un to Viņš man sacījis.”
Baltā svētdiena | 19. aprīlis | Jņ.11:1–27
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 11. nodaļa 1.–27. pants
Bet kāds gulēja slims, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas ciemā.
2 Bet šī Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar svaidāmo eļļu un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi. Tās brālis Lācars gulēja slims.
3 Tad abas māsas sūtīja Viņam ziņu: “Kungs, redzi, tas, ko Tu mīli, guļ slims.”
4 Jēzus, to dzirdējis, sacīja: “Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.”
5 Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru.
6 Saņēmis ziņu, ka tas ir slims, Viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur Viņš atradās.
7 Un tikai pēc tam Viņš saka mācekļiem: “Iesim atkal uz Jūdeju!”
8 Mācekļi Viņam saka: “Rabi, nupat jūdi gribēja Tevi nomētāt akmeņiem, un Tu atkal jau dodies turp?”
9 Jēzus atbildēja: “Vai dienai nav divpadsmit stundu? Ja kāds staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu.
10 Bet, ja kāds staigā naktī, tas piedauzās, jo viņam nav gaismas.”
11 To Viņš teica un pēc tam saka viņiem: “Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet Es eimu viņu modināt.”
12 Mācekļi Viņam sacīja: “Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies.”
13 Bet Jēzus to bija sacījis par viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka Viņš runā par miegu.
14 Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: “Lācars nomiris;
15 un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!”
16 Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: “Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!”
17 Kad Jēzus tur nonāca, Viņš to atrada jau četras dienas guļam kapā.
18 Bet Betānija bija netālu no Jeruzālemes, apmēram piecpadsmit stadiju.
19 Un daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai mierinātu viņas par viņu brāli.
20 Marta, dzirdējusi, ka Jēzus nāk, izgāja Viņam pretim, bet Marija palika mājās sēžot.
21 Tad Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris!
22 Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos.”
23 Jēzus viņai saka: “Tavs brālis celsies augšām!”
24 Marta saka Viņam: “Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā.”
25 Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs,
26 un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?”
27 Viņa saka: “Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē.”
Baltā svētdiena | 19. aprīlis | krievu valodā | Jņ.11:1–28
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 11. nodaļa 1.–28. pants
Bet kāds gulēja slims, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas ciemā.
2 Bet šī Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar svaidāmo eļļu un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi. Tās brālis Lācars gulēja slims.
3 Tad abas māsas sūtīja Viņam ziņu: “Kungs, redzi, tas, ko Tu mīli, guļ slims.”
4 Jēzus, to dzirdējis, sacīja: “Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.”
5 Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru.
6 Saņēmis ziņu, ka tas ir slims, Viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur Viņš atradās.
7 Un tikai pēc tam Viņš saka mācekļiem: “Iesim atkal uz Jūdeju!”
8 Mācekļi Viņam saka: “Rabi, nupat jūdi gribēja Tevi nomētāt akmeņiem, un Tu atkal jau dodies turp?”
9 Jēzus atbildēja: “Vai dienai nav divpadsmit stundu? Ja kāds staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu.
10 Bet, ja kāds staigā naktī, tas piedauzās, jo viņam nav gaismas.”
11 To Viņš teica un pēc tam saka viņiem: “Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet Es eimu viņu modināt.”
12 Mācekļi Viņam sacīja: “Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies.”
13 Bet Jēzus to bija sacījis par viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka Viņš runā par miegu.
14 Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: “Lācars nomiris;
15 un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!”
16 Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: “Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!”
17 Kad Jēzus tur nonāca, Viņš to atrada jau četras dienas guļam kapā.
18 Bet Betānija bija netālu no Jeruzālemes, apmēram piecpadsmit stadiju.
19 Un daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai mierinātu viņas par viņu brāli.
20 Marta, dzirdējusi, ka Jēzus nāk, izgāja Viņam pretim, bet Marija palika mājās sēžot.
21 Tad Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris!
22 Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos.”
23 Jēzus viņai saka: “Tavs brālis celsies augšām!”
24 Marta saka Viņam: “Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā.”
25 Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs,
26 un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?”
27 Viņa saka: “Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē.”
28 Un, to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslepus sacīdama: “Mācītājs ir atnācis un tevi sauc.”
Trešā Lieldienu svētdiena | 26. aprīlis | Jņ.11:28–46
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 11. nodaļa 28.–46. pants
28 Un, to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslepus sacīdama: “Mācītājs ir atnācis un tevi sauc.”
29 Bet viņa, to dzirdējusi, steigšus ceļas un un dodas pie Viņa.
30 Bet Jēzus vēl nebija iegājis ciemā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Marta Viņu bija satikusi.
31 Tad jūdi, kas bija pie viņas mājā, lai viņu iepriecinātu, redzēdami, ka Marija steigšus cēlās un izgāja, sekoja tai, būdami tanīs domās, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu.
32 Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa, To ieraudzījusi, metās Tam pie kājām un sacīja Viņam: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris.”
33 Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma
34 un sacīja: “Kur jūs viņu esat likuši?” Tie Viņam saka: “Kungs, nāc un redzi!”
35 Jēzus raudāja.
36 Tad jūdi sacīja: “Redziet, cik ļoti Viņš to ir mīlējis!”
37 Bet daži viņu starpā sacīja: “Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?”
38 Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa; tas bija alā, un akmens gulēja priekšā.
39 Jēzus saka: “Noņemiet akmeni!” Marta, mirēja māsa, saka Viņam: “Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas.”
40 Jēzus viņai saka: “Vai Es tev nesacīju: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?”
41 Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis!
42 Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.”
43 Un, to sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!”
44 Un mirušais iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: “Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet.”
45 Tad daudzi to jūdu starpā, kas bija nākuši pie Marijas un redzējuši, ko Viņš bija darījis, sāka Viņam ticēt.
46 Bet daži no tiem aizgāja pie farizejiem un izstāstīja viņiem, ko Jēzus bija darījis.
Ceturtā Lieldienu svētdiena | 3. maijs | Jņ.6:53–63
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 6. nodaļa 53.–63. pants
53 Bet Jēzus tiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.
54 Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā.
55 Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens.
56 Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā.
57 Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī.
58 Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tāda, kādu ēduši mūsu tēvi, jo tie ir miruši. Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi.”
59 To Viņš sacīja, mācīdams sinagogā Kapernaumā.
60 Tad daudzi no Viņa mācekļiem sacīja: “Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?”
61 Bet, kad Jēzus noprata, ka Viņa mācekļi par to kurn, Viņš sacīja tiem: “Vai tas jums ir par piedauzību?
62 Kā nu, kad jūs redzēsit Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur Viņš iepriekš bijis?
63 Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība.
Piektā Lieldienu svētdiena | 10. maijs | 5Moz.6:1–9
PIEKTĀ MOZUS GRĀMATA 6. nodaļa 1.–9. pants
Un šie ir tie baušļi, likumi un tiesas, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, man ir pavēlējis jums mācīt, lai jūs pēc tiem dzīvotu tai zemē, kuru jūs ejat iemantot,-
2 ka tu To Kungu, savu Dievu, bīsties un ka tu ievēro visus Viņa likumus un Viņa baušļus, ko es esmu tev pavēlējis, tu, tavi bērni un tavi bērnu bērni, visas savas mūža dienas, lai tu ilgi dzīvotu.
3 Tādēļ klausies, Israēl, un ievēro, ka tu tos pildi, lai tev labi klājas un lai jūs stipri vairojaties, kā Tas Kungs, tavu tēvu Dievs, tev to ir apsolījis, tai zemē, kur piens un medus tek.
4 Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs.
5 Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku.
6 Un lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī.
7 Un atgādini tos saviem bērniem un runā tos sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties.
8 Un sien tos kā zīmi uz savas rokas un liec par zīmi starp acīm uz pieres.
9 Un raksti tos un liec pie sava nama durvju stabiem un pie saviem vārtiem.
Sestā Lieldienu svētdiena | 17. maijs | Lk.22:39–46
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 22. nodaļa 39.–46. pants
39 Un izgājis Viņš gāja pēc Sava ieraduma uz Eļļas kalnu, un Viņa mācekļi Viņam gāja līdzi.
40 Un, tai vietā nonācis, Viņš tiem sacīja: “Lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā.”
41 Un Viņš aizgāja no tiem apmēram akmens metiena attālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu
42 un sacīja: “Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!”
43 Bet eņģelis no debesīm Viņam parādījās un Viņu stiprināja.
44 Bet nāves baiļu pārņemts, Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi.
45 Un Viņš, no lūgšanas cēlies, nāca pie Saviem mācekļiem un tos atrada aizmigušus aiz skumjām.
46 Un Viņš tiem sacīja: “Ko jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, ka nekrītat kārdināšanā!”
Debesbraukšanas diena | 21. maijs | Apd.1:1–14
APUSTUĻU DARBI 1. nodaļa 1.–14. pants
Pirmajā grāmatā, Teofil, esmu stāstījis par visu, ko Jēzus darījis un mācījis no paša sākuma
2 līdz tai dienai, kad, caur Svēto Garu devis pavēles apustuļiem, ko bija izredzējis, Viņš tika uzņemts debesīs.
3 Tiem Viņš arī pēc Savām ciešanām ar daudz skaidrām zīmēm bija dzīvs parādījies un, četrdesmit dienas viņu vidū redzēts, runājis par Dieva valstību.
4 Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši.
5 Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām.
6 Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?”
7 Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā.
8 Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.”
9 To sacījis, Viņš, tiem redzot, tika pacelts, un padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm.
10 Kad tie, Viņam aizejot, cieši skatījās uz debesīm, lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs.
11 Tie sacīja: “Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.”
12 Tad viņi griezās atpakaļ uz Jeruzālemi no kalna, ko sauc Eļļas kalns, kas ir tuvu pie Jeruzālemes, vienu sabata gājumu.
13 Un, tur nonākuši, viņi uzkāpa augšistabā, kur mēdza uzturēties Pēteris un Jānis, Jēkabs un Andrejs, Filips un Toms, Bartolomejs un Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Zēlots Sīmanis un Jūda, Jēkaba dēls.
14 Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievām un Mariju, Jēzus māti, un ar Viņa brāļiem.
Septītā Lieldienu svētdiena | 24. maijs | Jņ.14:15–21
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 14. nodaļa 15.–21. pants
15 Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.
16 Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi,
17 Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.
18 Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums.
19 Vēl tikai mazu brīdi, un pasaule Manis vairs neredzēs, bet jūs Mani redzēsit, jo Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.
20 Tanī dienā jūs atzīsit, ka Es esmu Tēvā un jūs Manī, un Es jūsos.
21 Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos.
Vasarsvētki | 31. maijs | Apd.2:32–42
APUSTUĻU DARBI 2. nodaļa 32.–42. pants
32 Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, tam mēs visi esam liecinieki.
33 Dieva labās rokas paaugstināts un no Tēva dabūjis Svētā Gara apsolījumu, Viņš izlējis To, ko jūs tagad redzat un dzirdat.
34 Jo Dāvids nav uzkāpis debesīs, bet viņš saka: Tas Kungs ir sacījis manam Kungam: sēdies Man pa labo roku,
35 tiekāms Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām. –
36 Tad lai viss Israēla nams zina un nešaubās, ka Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā.”
37 Šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis, un tie sacīja uz Pēteri un citiem apustuļiem: “Brāļi, ko lai mēs darām?”
38 Bet Pēteris tiem atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.
39 Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.”
40 Un vēl ar daudz citiem vārdiem viņš liecināja un tos pamācīja, sacīdams: “Izglābieties no šīs samaitātās cilts!”
41 Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu;
42 un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.
Trīsvienības svētki | 7. jūnijs | Mt.28:18–20
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 28. nodaļa 18.–20. pants
18 Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.
19 Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā,
20 tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.”
Otrā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 14. jūnijs | Mt.21:28–32
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 21. nodaļa 28.–32. pants
28 Bet kā jums šķiet? Kādam cilvēkam bija divi dēli, un viņš gāja pie pirmā un sacīja: dēls, ej un strādā šodien manā vīnadārzā.
29 Un tas atbildēja un sacīja: jā, kungs! – Bet viņš negāja.
30 Viņš aizgāja pie otra dēla un sacīja tāpat. Tas atbildēja un sacīja: es negribu. – Pēc tam viņam palika žēl, un viņš aizgāja.
31 Kurš no šiem diviem ir darījis tēva prātu?” Tie saka: “Pēdējais.” Tad Jēzus saka tiem: “Patiesi Es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs.
32 Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, un jūs viņam neticējāt; bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Bet arī tad, to redzēdami, jūs neatgriezāties un viņam neticējāt.
Trešā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 21. jūnijs | Apd.17:15–34
APUSTUĻU DARBI 17. nodaļa 15.–34. pants
15 Pavadoņi Pāvilu aizveda līdz Atēnām un aizgāja, dabūjuši līdzi pavēli Sīlam un Timotejam, lai tie pēc iespējas drīz nāktu pie viņa.
16 Kamēr Pāvils Atēnās viņus gaidīja, viņa gars iedegās dusmās, redzot, ka pilsēta ir pilna elku.
17 Viņš sarunājās sinagogās ar jūdiem un dievbijīgajiem un ik dienas tirgus laukumā ar visiem, kas gadījās.
18 Bet daži epikūriešu un stoiķu filozofi ar viņu sarunājās, un daži sacīja: “Ko šis pļāpa grib teikt? – un citi: šis šķiet esam svešu dievu sludinātājs.” Jo viņš sludināja Jēzu un augšāmcelšanos.
19 Saņēmuši tie viņu veda uz areiopagu, sacīdami: “Vai mēs nevarētu dabūt zināt, kas tā par jaunu mācību, ko tu sludini?
20 Jo tu runā mūsu ausīm svešas lietas; tāpēc mēs gribam zināt, kas tas ir.”
21 Bet visiem atēniešiem un svešiniekiem, kas tur mita, nekas cits nerūpēja kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt.
22 Pāvils, stāvēdams areiopaga vidū, sacīja: “Atēnieši, es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi.
23 Jo, staigādams un aplūkodams jūsu svētumus, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamam Dievam. Ko jūs nepazīdami godājat, to es jums sludinu.
24 Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos.
25 Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu: Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu;
26 Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot,
27 lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums.
28 Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: mēs arī esam Viņa cilts.
29 Tāpēc mums, kas esam Dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam.
30 Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem.
31 Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem.”
32 Par mirušo augšāmcelšanos dzirdēdami, citi zobojās, bet citi sacīja: “Par to mēs tevi vēl kādu citu reizi dzirdēsim.”
33 Tā Pāvils aizgāja no viņu vidus.
34 Bet daži viņam piebiedrojās un kļuva ticīgi. Starp tiem bija Dionisijs, areiopaga loceklis, kāda sieva, vārdā Damarida, un vēl citi līdz ar viņiem.
Ceturtā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 28. jūnijs | Mt.18:1–10
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 18. nodaļa 1.–10. pants
Tanī pašā stundā mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja: “Kas gan ir lielākais Debesu valstībā?”
2 Un Jēzus pasauca bērnu, nostatīja to viņu vidū
3 un sacīja: “Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.
4 Tāpēc, kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā.
5 Un, kas uzņem tādu bērnu Manā Vārdā, tas uzņem Mani.
6 Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā.
7 Vai pasaulei apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan jānāk. Bet vai tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība!
8 Tāpēc, ja tava roka vai tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to un met to prom; jo tas tev labāk, ka tu tizls vai kropls ieej dzīvībā, nekā kad tev ir divi rokas vai divi kājas un tevi iemet mūžīgā ugunī.
9 Un, ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un met to prom; tas tev labāk – ar vienu aci ieiet dzīvībā, nekā kad tev ir divi acis un tevi iemet elles ugunī.
10 Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicināt, jo Es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu.
Piektā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 5. jūlijs | krievu valodā | Mk.6:14–29
MARKA EVAŅĢĒLIJS 6. nodaļa 14.–29. pants
14 Un ķēniņš Hērods to dzirdēja, jo Viņa Vārds bija tapis zināms, un sacīja, ka Jānis Kristītājs esot uzmodināts no miroņiem un tādēļ Viņā tādi brīnuma spēki darbojoties.
15 Bet citi sacīja: “Viņš ir Ēlija.” Un citi sacīja: “Viņš ir pravietis, kā viens no praviešiem.”
16 Bet Hērods, to dzirdējis, sacīja: “Jānis, kam es galvu nocirtu, uzcēlies no miroņiem.”
17 Jo tas pats Hērods bija sūtījis un licis Jāni apcietināt un saistīt cietumā Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ; jo viņš to bija apprecējis.
18 Bet Jānis Hērodam bija sacījis: “Tev neklājas, ka tev ir tava brāļa sieva.”
19 Un Hērodija viņu ienīda un gribēja nokaut, bet nevarēja.
20 Jo Hērods Jāni bijās, zinādams viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu sargāja, un, viņu dzirdēdams, tas bieži kļuva domīgs un tomēr labprāt viņu klausījās.
21 Un gadījās izdevīga diena, kad Hērods savā dzimšanas dienā saviem lielkungiem un virsniekiem, un augstākajiem vīriem Galilejā rīkoja dzīres.
22 Un Hērodijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodam un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja meitenei: “Lūdz no manis, ko gribēdama, es tev to došu.”
23 Un viņš tai zvērēja: “Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, līdz pat pusei no manas valsts.”
24 Bet viņa, ārā izgājusi, sacīja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Bet tā sacīja: “Jāņa Kristītāja galvu.”
25 Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: “Es gribu, ka tu man tūlīt dod bļodā Jāņa Kristītāja galvu.”
26 Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr zvēresta un to dēļ, kas pie galda sēdēja, tas negribēja viņu atraidīt.
27 Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi un pavēlēja atnest viņa galvu.
28 Un tas nogājis viņam cietumā nocirta galvu un atnesa viņa galvu bļodā, un deva to meitenei, un meitene to deva savai mātei.
29 Un, kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā.
Sestā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 12. jūlijs | Mt.13:31–35
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 13. nodaļa 31.–35. pants
31 Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: “Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā.
32 Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros.”
33 Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: “Debesu valstība līdzinās raugam, ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, iekāms viss sarūga.”
34 Visu to Jēzus runāja uz ļaudīm līdzībās, un bez līdzībām Viņš uz tiem nerunāja,
35 lai piepildītos, ko pravietis runājis, sacīdams: es atdarīšu savu muti līdzībās, es runāšu lietas, kas apslēptas no pasaules iesākuma.-
Septītā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 19. jūlijs | Mt.13:44–46
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 13. nodaļa 44.–46. pants
44 Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu.
45 Vēl Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles.
46 Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to.
Astotā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 26. jūlijs | Mt.23:1–13
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 23. nodaļa 1.–13. pants
Tad Jēzus griezās pie ļaudīm un Saviem mācekļiem ar šādiem vārdiem:
2 “Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji.
3 Visu, ko tie jums saka, to darait un turiet; bet pēc viņu darbiem nedarait. Jo tie gan māca, bet paši to nedara.
4 Jo tie sasien smagas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās kustināt.
5 Bet tie dara visus savus darbus tik tādēļ, lai ļaudis tos redzētu. Tie darina sev platas lūgšanas siksnas un drēbēm garus pušķus.
6 Tie mīl mielastos sēdēt goda vietās un sinagogās pirmajos krēslos
7 un ka ļaudis tirgus laukumos tos sveicina un sauc par rabi.
8 Bet jums nebūs saukties par rabi; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi.
9 Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs.
10 Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo viens ir jūsu vadonis, Kristus.
11 Bet lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps.
12 Un, kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts.
13 Bet vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs aizslēdzat Debesu valstību cilvēkiem; jūs paši neejat iekšā un neļaujat tiem, kas vēlas, tur ieiet.
Devītā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 2. augusts | Jņ.15:12–21
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 15. nodaļa 12.–21. pants
12 Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.
13 Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.
14 Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu.
15 Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara; bet Es jūs esmu saucis par draugiem, tāpēc ka visu, ko Es esmu dzirdējis no Sava Tēva, Es jums esmu darījis zināmu.
16 Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos.
17 Tā ir Mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu.
18 Kad pasaule jūs ienīst, ziniet, viņa Mani papriekš ir ienīdusi.
19 Ja jūs būtu no pasaules, pasaule mīlētu tos, kas viņai pieder. Bet, tā kā jūs neesat no pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst.
20 Atcerieties Manus vārdus, ko Es jums sacīju: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs. Ja viņi Manus vārdus ir turējuši, viņi turēs arī jūsējos.
21 Bet to visu viņi jums darīs Mana Vārda dēļ, tāpēc ka viņi nepazīst To, kas Mani sūtījis.
Desmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 9. augusts | Mt.14:13–21
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 14. nodaļa 13.–21. pants
13 Un Jēzus, to dzirdēdams, aizbrauca laivā no turienes uz kādu attālu tukšu vietu, un ļaudis, to izdzirduši, gāja kājām no pilsētām Viņam pakaļ.
14 Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un Viņam sirds iežēlojās par tiem, un Viņš dziedināja viņu neveselos.
15 Bet, kad vakars metās, Viņa mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja: “Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau vēls; atlaid ļaudis, lai tie aiziet miestos un pērk sev ko ēšanai.”
16 Bet Jēzus tiem sacīja: “Tiem nav jāiet projām; dodiet jūs tiem ēst!”
17 Bet tie Viņam sacīja: “Mums šeit nav nekā vairāk kā piecas maizes un divi zivis.”
18 Un Viņš sacīja: “Nesiet Man tās šurp!”
19 Un ļaudīm Viņš pavēlēja nosēsties zālē, ņēma tās piecas maizes un divi zivis, pacēla Savas acis uz debesīm, pateicās, pārlauza un deva tās maizes mācekļiem un mācekļi ļaudīm.
20 Un visi ēda un paēda un salasīja no atlikušām druskām pilnus divpadsmit grozus.
21 Un to, kas ēduši, bija ap pieci tūkstoši, neskaitot sievas un bērnus.
Vienpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 16. augusts | Apd.26:6–29
APUSTUĻU DARBI 26. nodaļa 6.–29. pants
6 Un tagad mani tiesā par cerību, ka Dievs piepildīs apsolījumu, ko Viņš mūsu tēviem devis,
7 ko mūsu divpadsmit ciltis cer iemantot, bez mitēšanās Dievam kalpodamas nakti un dienu. Par šo cerību, ķēniņ, jūdi mani apsūdz.
8 Vai jums šķiet neticami, ka Dievs uzmodina mirušos?
9 Man pašam gan šķita, ka man vajag nacarieša Jēzus Vārdam noteikti pretoties.
10 To es arī darīju Jeruzālemē. Saņēmis pilnvaras no augstajiem priesteriem, es esmu daudz svēto ieslēdzis cietumā, un, kad viņus nomaitāja, man tas bija pa prātam.
11 Pa visām sinagogām es tos daudzkārt ar sodiem esmu spiedis zaimot, pārlieku pret tiem trakojis, vajādams tos pat svešās pilsētās.
12 Iedams ar tādu nolūku uz Damasku ar augsto priesteru atļauju un pilnvarām,
13 es, ķēniņ, dienas vidū uz ceļa redzēju gaismu no debesīm, spožāku par saules gaismu, apspīdam mani un manus ceļabiedrus.
14 Mēs visi nokritām pie zemes, un es dzirdēju balsi ebreju valodā uz mani sakām: Saul, Saul, ko tu Mani vajā? Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt.
15 Es sacīju: kas Tu esi, Kungs? – Tas Kungs atbildēja: Es esmu Jēzus, ko tu vajā.
16 Bet celies kājās! Jo tāpēc Es tev esmu parādījies, lai tu Man kalpotu un apliecinātu, kā tu Mani esi redzējis un kā Es tev parādīšos,
17 lai tevi izglābtu no šīs tautas un pagāniem, pie kuriem Es tevi sūtu
18 atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, un ticībā uz Mani dabū grēku piedošanu un mantojumu svēto pulkā.
19 Tāpēc, ķēniņ Agripa, es šai debesu parādībai neesmu bijis nepaklausīgs,
20 bet esmu sludinājis vispirms tiem, kas dzīvo Damaskā, Jeruzālemē un visā jūdu zemē, kā arī pagāniem, lai tie nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva un dara darbus, kas grēku nožēlas cienīgi.
21 Tādēļ jūdi Templī mani sagrāba un mēģināja nonāvēt.
22 Bet Dievs man palīdzējis līdz šai dienai, un es še stāvu kā liecinieks maziem un lieliem, neko citu nesludinādams kā vien to, ko pravieši un Mozus par nākamām lietām runājuši,
23 ka Kristum bija jācieš, ka Viņš pirmais no mirušiem augšāmcēlies sludināt gaismu Savai tautai un pagāniem.”
24 Viņam tā aizstāvoties, Fēsts sacīja skaļā balsī: “Pāvil, tu esi traks, lielās zināšanas tevi padara traku!”
25 Bet Pāvils sacīja: “Es neesmu vis traks, ļoti cienījamais Fēst, bet es runāju patiesus un prātīgus vārdus,
26 jo par šīm lietām zina arī ķēniņš, uz ko es droši runāju. Es neticu, ka kaut kas no tā viņam palicis apslēpts, jo tas nav noticis svešā stūrī.
27 Vai tu, ķēniņ Agripa, tici praviešiem? Es zinu, ka tu tici.”
28 Bet Agripa sacīja Pāvilam: “Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristieti.”
29 Pāvils atbildēja: “Lai Dievs dod, ka agri vai vēlu ne vien tu, bet arī visi, kas mani šodien dzird, kļūtu tādi, kāds es esmu, tikai bez šīm važām.”
Divpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 23. augusts | Mt.5:38–48
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 5. nodaļa 38.–48. pants
38 Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu.
39 Bet Es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru.
40 Un, kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī apmetni.
41 Un, kas tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas.
42 Dod tam, kas tevi lūdz, un neatsakies, ja kas no tevis grib aizņemties.
43 Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst.
44 Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā,
45 ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.
46 Jo, ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat?
47 Un, kad jūs sveicināt tikai savus brāļus, ko sevišķu jūs darāt? Vai muitnieki nedara tāpat?
48 Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.
Trīspadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 30. augusts | Mt.7:6–14
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 7. nodaļa 6.–14. pants
6 Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs pašus nesaplosa.
7 Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts.
8 Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.
9 Jeb vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni?
10 Jeb, kad tas zivi lūdz, tam dotu čūsku?
11 Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz?
12 Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši.
13 Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet.
14 Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.
Četrpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 6. septembris | Mt.10:34–42
Tehnisku iemeslu dēļ ir pieejams audioieraksta fragments.
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 10. nodaļa 34.–42. pants
34 Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.
35 Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīramāti.
36 Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki.
37 Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts.
38 Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts.
39 Kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos.
40 Kas jūs uzņem, tas uzņem Mani, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis.
41 Kas uzņem pravieti pravieša vārdā, tas dabūs pravieša algu, un, kas uzņem taisnu taisnā vārdā, tas dabūs taisnā algu.
42 Un, kas dzirdinās vienu no šiem mazākajiem tikai ar kausu auksta ūdens mācekļa vārdā, patiesi Es jums saku: tam sava alga nezudīs.”
Četrpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 6. septembris | Mt.10:34–42 | krievu valodā
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 10. nodaļa 34.–42. pants
34 Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.
35 Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīramāti.
36 Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki.
37 Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts.
38 Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts.
39 Kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos.
40 Kas jūs uzņem, tas uzņem Mani, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis.
41 Kas uzņem pravieti pravieša vārdā, tas dabūs pravieša algu, un, kas uzņem taisnu taisnā vārdā, tas dabūs taisnā algu.
42 Un, kas dzirdinās vienu no šiem mazākajiem tikai ar kausu auksta ūdens mācekļa vārdā, patiesi Es jums saku: tam sava alga nezudīs.”
Piecpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 13. septembris | Lk.10:38–42
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 10. nodaļa 38.–42. pants
38 Atgadījās, ka viņi, tālāk ejot, nonāca kādā ciemā. Tur kāda sieva, Marta vārdā, uzņēma Viņu savā namā.
39 Un viņai bija māsa, vārdā Marija, tā apsēdusies pie Tā Kunga kājām, klausījās Viņa vārdos.
40 Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā Viņu apkalpot, pienāca un sacīja: “Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz.”
41 Bet Tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: “Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām.
42 Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.”
Sešpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 20. septembris | Lk.19:1–10
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 19. nodaļa 1.–10. pants
Nonācis Jērikā, Jēzus gāja pilsētai cauri.
2 Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Caķejs, tas bija virsmuitnieks, bagāts vīrs.
3 Viņš gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, bet nevarēja ļaužu dēļ, jo viņš bija mazs no auguma.
4 Tad viņš, aizskrējis priekšā kādu gabalu, uzkāpa vīģes kokā, lai Jēzu varētu redzēt, jo Viņam tur bija jāiet garām.
5 Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu: “Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā.”
6 Un tas steigšus nokāpa zemē un Viņu uzņēma pie sevis ar prieku.
7 To redzot, visi kurnēja un sacīja: “Pie grēcīga cilvēka Viņš ir apmeties!”
8 Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: “Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.”
9 Jēzus sacīja viņam: “Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī šis ir Ābrahāma dēls.
10 Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.”
Septiņpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 27. septembris | Mt.19:1–11
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 19. nodaļa 1.–11. pants
Un notika, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis runāt, Viņš aizgāja no Galilejas un nonāca Jūdejas robežās viņpus Jordānas.
2 Un daudz ļaužu gāja Viņam pakaļ, un Viņš tos dziedināja.
3 Un farizeji nāca pie Viņa, To kārdinādami, un sacīja Viņam: “Vai ir atļauts šķirties no savas sievas katra iemesla dēļ?”
4 Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Vai neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā tos radījis kā vīru un sievu,
5 un sacīja: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa.-
6 Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.”
7 Tie saka Viņam: “Kā tad Mozus ir pavēlējis dot šķiršanās rakstu un šķirties?”
8 Viņš saka tiem: “Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis.
9 Bet Es jums saku: kas no savas sievas šķiras, ja ne netiklības dēļ, un prec citu, tas pārkāpj laulību; un, kas atšķirtu prec, tas pārkāpj laulību.”
10 Viņa mācekļi saka Viņam: “Ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad nav labi precēties.”
11 Bet Viņš sacīja tiem: “Visi nespēj saprast šo vārdu, bet tik tie, kam tas ir dots.
Pļaujas svētki | 4. oktobris | Mt.6:11
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 6. nodaļas 11. pants
11 Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.
Deviņpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 11. oktobris | Lk.12:13–21
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 12. nodaļa 13.–21. pants
13 Tad kāds no ļaužu pulka sacīja Viņam: “Mācītāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā.”
14 Bet Viņš tam atbildēja: “Cilvēk, kas Mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?”
15 Un Viņš tiem sacīja: “Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.”
16 Un Viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: “Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši papilnam augļu.
17 Un viņš sāka pie sevis spriest: ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt.
18 Un viņš turpināja: to es darīšu – es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu,
19 un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies.
20 Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis?
21 Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.”
Divdesmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 18. oktobris | Apd.5:1–14
APUSTUĻU DARBI 5. nodaļa 1.–14. pants
Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu īpašumu
2 un ar sievas ziņu paturēja sev daļu maksas un, kādu daļu atnesis, nolika to pie apustuļu kājām.
3 Tad Pēteris sacīja: “Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas?
4 Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam.”
5 Dzirdēdams šos vārdus, Ananija pakrita un nomira, un lielas bailes pārņēma visus, kas to dzirdēja.
6 Bet jaunekļi piecēlušies to apkopa un, ārā iznesuši, apglabāja.
7 Pēc kādām trim stundām ienāca arī viņa sieva, nezinādama, kas bija noticis.
8 Tad Pēteris viņai teica: “Saki man, vai jūs šo tīrumu par tādu maksu esat pārdevuši?” Un viņa atbildēja: “Jā, par tādu.”
9 Bet Pēteris viņai sacīja: “Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt Tā Kunga Garu? Redzi, to kājas, kas tavu vīru apglabājuši, ir durvju priekšā un iznesīs arī tevi.”
10 Tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira; jaunekļi ienākuši atrada to mirušu, iznesa viņu ārā un apglabāja blakus viņas vīram.
11 Un lielas bailes pārņēma visu draudzi un visus, kas to dzirdēja.
12 Bet caur apustuļiem notika daudz zīmju un brīnumu ļaužu starpā; un visi vienprātīgi bija kopā Salamana ailē.
13 No pārējiem neviens neiedrošinājās ar viņiem biedroties, bet ļaudis tos augsti cienīja.
14 Un vēl vairāk pievienojās tādu, kas ticēja Tam Kungam, pulks vīru un sievu.
Divdesmit pirmā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 25. oktobris | Lk.11:1–8
LŪKAS EVAŅGĒLIJS 11. nodaļa 1.–8. pants
Un notika, ka Viņš kādā vietā lūdza Dievu; kad Viņš bija beidzis lūgt, tad kāds no Viņa mācekļiem sacīja Viņam: “Kungs, māci mums Dievu lūgt, itin kā arī Jānis ir mācījis savus mācekļus.”
2 Tad Viņš tiem sacīja: “Kad lūdzat Dievu, tad sakait: Tēvs! Svētīts lai top Tavs Vārds, lai nāk Tava valstība.
3 Mūsu dienišķo maizi dodi mums katru dienu
4 un piedodi mums mūsu grēkus, jo arī mēs piedodam katram, kas mums ir parādā, un neieved mūs kārdināšanā.”
5 Un Viņš sacīja: “Kuram jūsu starpā ir draugs, ja viņš pie tā noietu nakts vidū un tam teiktu: mīļais, aizdod man trīs maizes,
6 jo mans draugs no ceļa pie manis ir iegriezies, bet man nekā nav, ko viņam celt priekšā, –
7 un tas no iekšpuses atbildētu un sacītu: neapgrūtini mani; durvis ir jau aizslēgtas, un mani bērni ir jau pie manis gultā; es nevaru celties un tev dot.
8 Es jums saku: ja arī viņš neceltos un nedotu, tāpēc ka tas ir viņa draugs, tad viņa neatlaidības dēļ tas celsies un dos viņam, cik tam vajag.
Divdesmit otrā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 1. novembris | Atkl.3:7–13
JĀŅA ATKLĀSMES GRĀMATA 3. nodaļa 7.–13. pants
7 tā saka Svētais, Patiesīgais, kam Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz, un neviens neatver.
8 Es zinu tavus darbus. Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt; tev ir maz spēka, un tomēr Manu mācību tu esi turējis un neesi aizliedzis Manu Vārdu.
9 Redzi, Es došu tev no sātana sinagogas, kas saucas par jūdiem un nav tādi, bet melo; redzi, Es darīšu, ka viņi nāks, metīsies pie tavām kājām un atzīs, ka Es esmu tevi mīlējis.
10 Tāpēc, ka tu esi turējis Manu pacietības mācību, Es tevi sargāšu pārbaudīšanas stundā, kas nāks pār visu pasauli pārbaudīt tos, kas dzīvo virs zemes.
11 Es nāku drīz; turi, kas tev ir, ka neviens neatņem tavu vainagu.
12 To, kas uzvar, Es darīšu par balstu Sava Dieva templī, un viņš no tā nekad neaizies, un Es rakstīšu uz viņa Sava Dieva Vārdu, arī Mana Dieva pilsētas, jaunās Jeruzālemes, vārdu, kas nokāpj no debesīm, no Mana Dieva, un Manu jauno Vārdu.
13 Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm.
Divdesmit trešā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 8. novembris | Mt.18:15–22
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 18. nodaļa 15.–22. pants
15 Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis.
16 Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts.
17 Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku.
18 Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs.
19 Atkal Es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos.
20 Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.”
21 Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?”
22 Jēzus saka uz to: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.
Divdesmit ceturtā svētdiena pēc Vasarsvētkiem | 15. novembris | Mt.24:23–35
Sprediķis plkst. 10.00
Sprediķis plkst. 12.30
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 24. nodaļa 23.–35. pants
23 Ja tad kas jums sacīs: redzi, še ir Kristus vai tur, – tad neticiet.
24 Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos.
25 Redzi, Es jums to esmu teicis jau iepriekš.
26 Tāpēc, kad tie jums sacīs: redzi, Viņš ir tuksnesī, – tad neizeita ārā; redzi, Viņš ir kambaros, – tad neticiet.
27 Jo, kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana.
28 Jo, kur maita, tur salasās ērgļi.
29 Bet tūdaļ pēc šā laika bēdām saule aptumšosies, mēness nedos sava spīduma, zvaigznes kritīs no debesīm un debess stiprumi kustēsies.
30 Un tad Cilvēka Dēla zīme parādīsies pie debesīm, un tad visas ciltis virs zemes vaimanās un redzēs Cilvēka Dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību.
31 Un Viņš izsūtīs Savus eņģeļus ar lielu bazūnes skaņu, un tie sakrās Viņa izredzētos no četriem vējiem, no viena debess gala līdz otram.
32 Mācaities līdzību no vīģes koka. Kad viņa zaros jau pumpuri metas un lapas plaukst, tad jūs zināt, ka vasara ir tuvu klāt.
33 Tā arīdzan jūs – kad jūs visu to redzat, tad ziniet, ka Viņš ir tuvu durvju priekšā.
34 Patiesi Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekāms tas viss notiek.
35 Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nekad nezudīs.
Mūžības svētdiena | 22. novembris | Atkl.20:11–15, 21:1–5
JĀŅA ATKLĀSMES GRĀMATA
20. nodaļa 11.–15. pants
11 Tad es redzēju lielu baltu goda krēslu un To, kas tanī sēdēja; no Viņa vaiga bēga zeme un debess, un tiem nebija kur palikt.
12 Es redzēju mirušos, lielos un mazos, stāvam goda krēsla priekšā: un grāmatas tika atvērtas. Tika atvērta vēl cita grāmata, tā ir dzīvības grāmata. Mirušie tika tiesāti pēc tā, kas rakstīts grāmatās, pēc viņu darbiem.
13 Jūra atdeva savus mirušos, nāve un viņas valstība atdeva savus mirušos; un tie tika tiesāti, ikviens pēc viņa darbiem.
14 Arī nāvi un nāves valstību iemeta uguns jūrā. Šī ir otrā nāve – uguns jūra.
15 Ja, kas nebija rakstīts dzīvības grāmatā, to iemeta uguns jūrā.
21. nodaļa 1.–5. pants
Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav.
2 Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu.
3 Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: “Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem.
4 Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.”
5 Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: “Redzi, visu Es daru jaunu.” Tad Viņš teica: “Raksti! Jo šie vārdi ir uzticami un patiesi.”
Adventa 1. svētdiena | 29. novembris | Mt.21:1–9
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 21. nodaļa 1.–9. pants
Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no Saviem mācekļiem
2 un tiem sacīja: “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie Manis.
3 Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs.”
4 Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds:
5 sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.-
6 Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis,
7 atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū.
8 Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa,
9 bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!”
Adventa 2. svētdiena | 6. decembris | Lk.21:25–36
Sprediķis plkst. 10.00
Sprediķis plkst. 12.30
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 21. nodaļa 25.–36. pants
25 Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūra kauks un celsies.
26 Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies.
27 Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā.
28 Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.”
29 Un Viņš tiem teica līdzību: “Uzlūkojiet vīģes koku un pārējos kokus,
30 kad tiem pumpuri raisās, jūs paši no sevis zināt, ka vasara jau ir tuvu.
31 Tāpat, redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība.
32 Tiešām Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekāms viss būs noticis.
33 Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs!
34 Bet sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk;
35 jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū.
36 Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā.”
Adventa 3. svētdiena | 13. decembris | Mt.11:2–11
Sprediķis plkst. 10.00
Sprediķis plkst. 12.30
MATEJA EVAŅĢĒLIJS 11. nodaļa 2.–11. pants
2 Un, kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divi no saviem mācekļiem
3 un lika Viņam sacīt: “Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?”
4 Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: “Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat:
5 akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.
6 Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas.”
7 Kad tie aizgāja, Jēzus iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: “Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīt? Vai kādu niedri, ko vējš šurpu turpu šauba?
8 Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redzi, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos.
9 Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas ir augstāks nekā pravietis.
10 Šis ir tas, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam būs Tev ceļu sataisīt. –
11 Patiesi Es jums saku: no sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju; bet mazākais Debesu valstībā ir lielāks par viņu.
Adventa 4. svētdiena | 20. decembris | Jņ.1:19–28
JĀŅA EVAŅĢĒLIJS 1. nodaļa 19.–28. pants
19 Šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzālemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai viņam jautātu: “Kas tu esi?”
20 Viņš atzinās un neliedzās, bet apliecināja: “Es neesmu Kristus.”
21 Tad tie viņam jautāja: “Kas tad? Vai tu esi Ēlija?” Bet viņš saka: “Es tas neesmu.” – “Vai tu esi gaidāmais pravietis?” Viņš atbildēja: “Nē.”
22 Tad tie viņam sacīja: “Kas tu esi? Mums atbilde jādod tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?”
23 Viņš teica: “Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: sataisait Tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja ir sacījis.”
24 Tos bija sūtījuši farizeji,
25 un tie viņam jautāja: “Ko tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Ēlija, ne gaidāmais pravietis?”
26 Jānis viņiem atbildēja: “Es kristīju ar ūdeni. Jūsu vidū stāv viens, ko jūs nepazīstat,
27 kas pēc manis nāk, kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpes siksnu.”
28 Tas notika Betānijā, viņpus Jordānas, kur Jānis kristīja.
Kristus piedzimšanas svētvakars | 24. decembris | Lk.2:1–14
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 2. nodaļa 1.–14. pants
Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus.
2 Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā.
3 Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā.
4 Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts,
5 ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta.
6 Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt.
7 Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī.
8 Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus,
9 un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti.
10 Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks:
11 jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.
12 Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.”
13 Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja:
14 “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.”
1. Ziemsvētki – Kristus piedzimšanas svētki | 25. decembris | Lk.2:15–20
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 2. nodaļa 15.–20. pants
15 Un, kad nu eņģeļi no tiem bija aizgājuši uz debesīm, tad gani runāja savā starpā: “Ejam tad nu uz Bētlemi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot.”
16 Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu.
17 Bet, to redzējuši, tie izpauda to, kas tiem bija sacīts par šo bērnu.
18 Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši.
19 Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī.
20 Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, tā kā tas tiem bija sludināts.
1. svētdiena pēc Ziemsvētkiem | 27. decembris | Lk.2:22–38
Sprediķis plkst. 10.00
Sprediķis plkst 12.30
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS 2. nodaļa 22.–38. pants
22 Un, kad viņas šķīstīšanas dienas bija beigušās pēc Mozus bauslības, tad tie Viņu nesa uz Jeruzālemi, lai to stādītu Tam Kungam priekšā
23 pēc Tā Kunga bauslības priekšraksta: katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais lai ir Dievam svētīts, –
24 un lai nestu upuri pēc Dieva bauslības priekšraksta: vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus.
25 Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā.
26 Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto.
27 Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī, kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, lai izpildītu pie Viņa bauslības paražu,
28 tad, To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja:
29 “Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis;
30 jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu,
31 ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm,
32 gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm.”
33 Un Jāzeps un Viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja.
34 Un Sīmeans tos svētīja un sacīja Marijai, Viņa mātei: “Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī.
35 Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas.”
36 Un tur bija praviete Anna, Fanuēla meita, no Ašera cilts, tā bija ļoti veca un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru.
37 Un tā bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem; tā nešķīrās no Tempļa, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu.
38 Tā arī tai pašā stundā piegāja un slavēja To Kungu, par To runādama uz visiem, kas Jeruzālemē gaidīja uz pestīšanu.
Vecgada diena | 31. decembris | Srh.39:16–35 (apokrifs)
SĪRAHA GUDRĪBAS GRĀMATA 39. nodaļa 16.–35. pants
16 “Ko Kungs ir darījis, tas viss ir ļoti labs, ko pavēlējis – viss notiek, kad pienācis laiks.”
Nav jāsaka: “Kas tas tāds ir?”, “Kādēļ gan tā?” – viss izrādīsies vajadzīgs, kad būs pienācis laiks.
17 Viens viņa vārds – un ūdens nostājās kā valnis, viņš ierunājas – un uzkrājās ūdeņi,
18 viņš izrīko – un notiek viss, kas viņam labpatīk, un nav neviena, kas aizēnotu viņa glābiņu.
19 Viņa priekšā ikkatra darītais, nekas nav apslēpts viņa acīm;
20 viņš raugās no mūžības mūžībā, it nekas nevar viņu pārsteigt.
21 Nav jāsaka: “Kas tas tāds ir?”, “Kādēļ gan tā?” – it visu vajadzēs īstajā brīdī.
22 Viņa svētība ir pārklājusi zemi kā upe, to piesūcinājusi tāpat kā pali;
23 bet tautas mantos viņa dusmas, tāpat kā ūdeņus viņš pārvērta par sāli.
24 Kā svētajiem Kunga ceļi ir taisni, tā bauslības neievērotājiem tie ir klupšanas iemesls;
25 kā labajiem viņš ir radījis labu no iesākuma, tā ļaunais ir grēciniekiem.
26 Visa nepieciešamā pamats cilvēka dzīvē: ūdens un uguns, un dzelzs, sāls, kviešu milti un piens, medus, vīnogu asinis, olīvu eļļa un apģērbs –
27 dievbijīgajiem tas viss nāk par labu, bet pārvēršas par ļaunu grēciniekiem.
28 Ir aukas, radītas atmaksai, par pātagotājām rīkstēm viņš ir darījis tās savā niknumā;
beigu laikā izpaudīsies to spēks un remdēs sava Radītāja niknumu.
29 Uguns un krusa, bads un nāve – tas viss ir radīts atmaksai.
30 Nezvēru zobi, skorpioni un odzes, un zobens, kas ar iznīcību bezdievīgajiem atmaksā,
31 pēc viņa pavēles līksmosies, kad vajadzība būs – virs zemes būs gatavībā un, pienākot savam brīdim, neliegsies paklausīt vārdu.
32 Tādēļ tā izlēmu sākumā, apcerēju un rakstīju:
33 “Viss Kunga darītais ir labs,” – par visu vajadzīgo viņš parūpēsies īstajā brīdī,
34 un nav jāsaka: “Tas ir sliktāks nekā tas,” – jo viss būs novērtējams īstajā brīdī,
35 bet tagad ar savām lūpām dziediet no visas sirds un teiciet Kunga vārdu!